Ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu iznākusi Lībiešu gadagrāmata 2018. gadam. Tās saturu veidojusi Gundega Blumberga, dizaina autore ir māksliniece Baiba Damberga, izdevēja – Līvu savienība. Gadagrāmatā ietvertie materiāli sagrupēti piecās nodaļās: “Lībiskais latviskajā”, “Vēstures avoti”, “Radu saimē”, “Jaunrade” un “Notikumi”.

Līvu savienības valdes priekšsēdētāja Ieva Ernštreite rakstā “Bez pieciem – vesels simts” iezīmē uzdevumus, kas biedrībai veicami tuvākajos piecos gados – līdz biedrības Līvõd Īt simtgadei. Tie ir visai ambiciozi, un to skaitā lībiešu kultūrtelpai ir jātop iekļautai UNESCO Nemateriālās kultūras mantojuma nacionālajā sarakstā un Mazirbes lībiešu tautas namam jākļūst par visas Latvijas lībiešu kultūrvēstures centru.

Žurnāliste Marlena Zvaigzne aprakstu “Stiprā līvu zemes meita” veltījusi Līvu savienības Ventspils nodaļas un nodibinājuma Rānda vadītājai Ausmai Ernestovskai, Lūžņā pirms 80 gadiem dzimušai lībietei, kura ar stingru roku jau divus gadu desmitus Ventspilī uztur lībiskumu, turklāt vairāk nekā desmit gadu dzied pašas dibinātajā ansamblī Rāndalist.

Šogad muzikologs un ilggadējais lībiešu dziesmu ansambļa Līvlist mākslinieciskais vadītājs, koncertmeistars un repertuāra veidotājs Dzintars Kļaviņš atzīmētu 90. dzimšanas dienu. Lībiešu kultūrvēsturē nav neviena cita, kas tik pacietīgi, rūpīgi un neatlaidīgi gandrīz pusgadsimta garumā būtu pētījis, kopis un tālāk attīstījis lībiešu muzikālo mantojumu. Dzintaram Kļaviņam gadagrāmatā veltītas trīs publikācijas: Gundegas Blumbergas “Goda vieta lībiešu kultūras vēsturē”, Liepājas Universitātes rektores Daces Markus “Zināšanas, kas pārsniedza sagaidāmo” un Salaspils jauktā kora Lōja diriģenta Ģirta Gailīša “Dzintara Kļaviņa mantojums”.

Novada zinātāja Baiba Šuvcāne rakstā “Lībiešu mantojums ceļotāju acīm” skaidro, ko Lībiešu krastā mūsdienās par lībiešiem un lībisko matojumu var uzzināt ceļotājs, kurš valodu nav dzirdējis, grāmatas par kultūrvēsturi nav lasījis un tūrisma informācijas centros nav iegriezies. Viņa uzskata, ka Lībiešu krasta vizuālā iezīmēšana būtu pirmais nozīmīgais solis, lai ikviens šīs teritorijas apmeklētājs saprastu, izjustu, aizdomātos, ka ir nokļuvis citā kultūrtelpā. Arī lībiešu valodas, tās elementu izmantošana objektu vizuālai iezīmēšanai mūsdienās ir svarīga nozīme, lai ceļotāja apziņā izceltu lībisko kultūrtelpu, jo lībieši Latvijas mērogā ir vienīgais izņēmums, kur vietu nosaukumus, kas attiecas uz Lībiešu krastu, var likt divās – latviešu un lībiešu – valodās. Nozīmīgs ieguldījums lībiskā mantojuma apzināšanā, izpratnē un popularizēšanā varētu būt lībiešu kultūrvēsturiskas takas izveidošana.

Baiba Šuvcāne sagatavojusi publicēšanai materiālus par vairākām Ziemeļkurzemes lībiešu ciemu dzimtām. Pensionētais advokāts Aivars Ludvigs viņai ļāvis ielūkoties dokumentos par atgūtajām dzimtas mājām, un šīs sētas vēsture iekļauta rakstā “Senā Žoku vecsaimiecība Košragā”, bet rakstā “Senču gēni dvēselē” vēstīts par kolcenieka Pētera Rozenfelda dzimtu. Zviedrijā dzimušais, ASV dzīvojošais Juris Alksnītis rakstā “Piederīgs tēvzemes pamattautai” atzīst: “Jo vairāk uzzinu, jo vairāk atklājas mana saistība ar Lībiešu krastu, lībiešu kultūrmantojumu un saiknes ar Lepstu dzimtas lībiešiem pagātnē un mūsdienās.”

Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja etnogrāfe Irisa Priedīte rakstā “Ieskats Ziemeļkurzemes lībiešu materiālās kultūras krājumos” raksturo tos priekšmetus, kas līdz šim uzskaitīti Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumos. Tā Brīvdabas muzejā ir apmēram divarpus simti zvejniecības, amatniecības, zemkopības darbarīku, mājsaimniecības priekšmetu un tekstiliju. Renāte Blumberga ļauj ielūkoties Vaides Ozolniekos, Žonakos un citās sētās pirms pusgadsimta. Raksts veltīts lībiešu kultūras darbiniecei Paulīnei Kļaviņai viņas 100. dzimšanas dienā. Paulīnes Kļaviņas dzimtās mājas Žonaki un Ozolnieki bija iecienītas igauņu un somu pētnieku apmešanās un darba vietas visa pagājušā gadsimta garumā. R. Blumberga, ņemot par pamatu Igaunijas Nacionālā muzeja materiālus, parādījusi Vaides ciemu, kādu to 1969. gada jūlija nogalē redzēja igauņu etnogrāfs Jiri Linnuss ar saviem palīgiem. Rakstā “Baudas un izklaides: apraksti un leksika Ferdinanda Linnusa 1927. un 1928. gada lībiešu etnogrāfisko ekspedīciju materiālos” etnoloģe Renāte Blumberga stāsta par tādām brīvā laika nodarbēm kā smēķēšanu un alkohola lietošanu, par alus brūvēšanu un vīru cīņēm, piemēram, spēkošanos, pacelšanu vai čigānu cīņu, un tādu aizmirstu galda spēli kā “Zirņu lācis”.

Latvijā pazīstamais diriģents Jānis Erenštreits, kurš savas lībiskās bērnības pirmos deviņus gadus pavadījis Miķeļtornī mazbānīša (šaursliežu dzelzceļa) sliežu ceļa ciešā tuvumā, atmiņās “Manas bērnības mazbānītis” stāsta par notikumiem un cilvēkiem saistībā ar šo vienīgo tālaika satiksmes artēriju, kam gados pēc Otrā pasaules kara bija liela nozīme vietējo ļaužu ikdienā. Savukārt Jurijs Voicehovskis lībiešu krastā ir ienācējs. Aprakstā “Četri gadu desmiti līvu krastā” viņš stāsta par Saunaga iedzīvotājiem, apkārtnes vietām un dažādiem amizantiem notikumiem, noslēgumā secinot: “Man ļoti patīk, ka jaunie iedzīvotāji, kas pārcēlušies uz dzīvi krastā, jūt šīs vietas garu un mājas ceļ no koka, ņemot vērā specifiku ‒ vecā Lībiešu krasta stilu. Es ceru, ka tā tas būs arī turpmāk.”

Tartu Universitātes pētniece Tūli Tuiska lībiešu valodā intervējusi savu skolotāju, izcilāko mūsdienu lībiešu valodas speciālistu Tartu Universitātes emeritēto profesoru Tītu Reinu Vītso, kurš šogad atzīmēja 80. dzimšanas dienu. Šogad aprit 20 gadu, kopš dibināta Starptautiskā lībiešu draugu biedrība. Par tās paveikto gadagrāmatā stāsta biedrības Igaunijas valdes locekle Tūli Tuiska un viens no biedrības dibināšanas iniciatoriem Somijas nodaļas valdes loceklis Tapio Mekeleinens.

Atzīmējot dzejnieka, dramaturga un režisora Ulda Krasta 75. dzimšanas dienu, publicēti divi atmiņu stāsti, kas aizved uz rakstnieka bērnību Ventspilī. “Medus uz pacietās doniņas” vēsta par ostas pilsētas puišeļu teātra un kino priekiem, bet “Apgaismota skatuve kā tumsā peldošs kuģis” atklāj, kā autors deviņu gadu vecumā saslimis ar teātri. Šogad iznākušais dzejas krājums Trilium iezīmē lībiešu grāmatniecības ceļu 155 gadu garumā – no pirmajām grāmatām lībiešu valodā (Mateja evaņģēlijs austrumlībiešu un rietumlībiešu izloksnē), kas 1863. gadā iznāca Londonā, līdz pirmajai lībiešu dzejas grāmatai angļu valodā, kas pasauli ieraudzīja 2018. gada Londonas starptautiskajā grāmatu tirgū Baltijas valstu stendā. Gadagrāmatā publicētie Baibas Dambergas, Valta Ernštreita un Ķempju Kārļa dzejoļi, kas atdzejoti latviešu valodā, ņemti no bilingvālā krājuma Trilium/Trillium (lībiešu un angļu valodā), turklāt jāatzīmē, ka visus trīs autorus šobrīd var uzskatīt par vienīgajiem pasaulē, kas raksta dzejoļus lībiešu valodā.

Ventspils novada Tārgales pagasta Bitniekos šoruden atklās lībiešu zvejnieku sētu. Ventspils novada pašvaldības projektam Līvõd kalāmīe kōrand līdzekļus piešķīra Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds. Par to, kāda izskatīsies sēta, var izlasīt Marlenas Zvaigznes rakstā “Tārgalē ierīko lībiešu sētu”. Diriģents Ģirts Gailītis bija viens no iniciatoriem 2018. gada 24. martā visā Latvijā izsludinātajai pirmajai lībiešu zibakcijai – Lielajai putnu modināšanas dienai, dziedot lībiešu putnu modināšanas dziesmu Tšītšōrlinkizt. Citus pēdējo divu gadu svarīgākos notikumus lībiešu kultūrtelpā apskatā “Viss par lībiešiem” apkopojušas Gundega Blumberga un Baiba Šuvcāne. Apskatā ietverts gan Līvu savienības izdotais buklets “Lībieši”, gan Baibas Šuvcānes grāmata “Lībiešu krasts” un Rasmas Noriņas “Vidzemes lībiešu dzimtas”, gan topošais Kolkas lībiešu saieta nams. Apskatā iekļauts arī astoņu latviešu un igauņu mākslinieku kopīgi veidotā lībiešiem veltītā izrāde “Pirmie, kas aiziet”, kas bija Igaunijas un Latvijas simtgades programmas pasākums.