23. novembrī mūžības ceļos devies Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, valsts emeritētais zinātnieks, izcilais latviešu vēsturnieks un arheologs Dr.habil.hist. Ēvalds Mugurēvičs.

Ē. Mugurēvičs ir dzimis 1931. gada 6. aprīlī Rēzeknes apriņķa Barkavas pagastā. Pēc studijām Latvijas Valsts Universitātē viņš 1956. gadā sāka strādāt Latvijas vēstures muzejā, no 1958. gada LZA Latvijas vēstures institūtā, kurā no 1971. gada vadīja arheoloģijas nodaļu. 1984. gadā viņš kļuva par vēstures zinātņu doktoru, 1997. gadā – par habilitēto vēstures doktoru. No 1984. līdz 1995. gadam bija Latvijas Universitātes mācībspēks, 2002. gadā Ē. Mugurēviču ievēlēja par Vācijas Arheoloģijas institūta ārzemju locekli. Ē. Mugurēvičs pētīja Latvijas vēlā dzelzs laikmeta (9.–12. gadsimts) un viduslaiku (12.–16. gadsimts) arheoloģiju. Vadīja arheoloģiskos izrakumus Lokstenes pilskalnā, Mārtiņsalā, Oliņkalnā, kā arī Sabilē, Piltenes pilsdrupās un senpilsētā, Dundagas pilī, Rēzeknes pilsdrupās, Dinaburgas pilskalnā un citur. Šajos izrakumos gūtās atziņas tika iekļautas 1974. gadā izdotajā fundamentālajā grāmatā “Latvijas PSR arheoloģija”, sadaļā, kas veltīta 13.—17. gadsimtam. Līdztekus vēsturiskās ģeogrāfijas, Latvijas iedzīvotāju kultūras un ekonomisko sakaru virzienu un viduslaiku pieminekļu izpētes problēmām Ē. Mugurēvičs risināja arī Kurzemes etniskās vēstures jautājumus.

Ēvaldu Mugurēviču bez pārspīlējuma varēja saukt par vienu no Latvijas vēstures zinātnes pīlāriem, kura veikums tiešā vai netiešā veidā ietekmējis teju ikkatru pēdējās desmitgadēs tapušu Latvijas senvēsturei veltītu darbu vai pētījumu. Par Ē. Mugurēviča mūža veikumu liecina vairāk nekā 700 viņa zinātnisko publikāciju un grāmatu. Viņa pirmais zinātniskais raksts “XII—XIII gs. latgaļu un lībiešu pārvaldes centru un ceļu identifikācija” kļuva par pamatu vēstures zinātņu kandidāta disertācijai, kā arī 1965. gadā izdotajai monogrāfijai par Austrumlatvijas un tās kaimiņzemju ekonomiskajiem sakariem 10.—13. gadsimtā, kas ir viens no visvairāk citētajiem Ē. Mugurēviča darbiem, īpaši ārzemēs.

Pagājušā gadsimta 90. gados zinātnieks, būdams teicams latīņu valodas pratējs, pievērsās Latvijas viduslaiku vēsturi ilustrējošo hroniku izdošanai jaunā redakcijā, komentēšanai un tulkošanai. Tādā veidā jaunā kvalitātē iznāca jau agrāk tulkotās “Indriķa hronika”(1993) un “Atskaņu hronika” (1998), bet pilnībā no jauna Ē. Mugurēvičs tulkoja “Vartberges Hermaņa hroniku” (2005), kas vēsta par kristīgās ticības ieviešanu un Baltijas reģiona iesaistīšanu Rietumeiropas kultūrā 12.–14. gadsimtā, kā arī viduslaiku vēstures avotu – “Franciska no Moliano izmeklēšanas protokols 1312. gadā” (2010). Pēc tam sekoja darbs “Rietumeiropas hronikas par baltu apdzīvotām zemēm. 9.–13. gs. hroniku fragmenti, tulkojumi un komentāri.” (2015) un pēdējais – “Dionīsija Fabrīcija Livonijas vēsture” (2016).

Atvadīšanās no Ē. Mugurēviča notiks 30. novembrī plkst. 13 dzimtās Madonas novada Barkavas Katoļu kapos.