28. martā Ventspils muzejā tika atvērta ilgi gadītā vēsturnieces Ingrīdas Štrumfas “Ventspils grāmata”. Tā atspoguļo pilsētas vēsturi no vissenākajiem laikiem līdz Pirmajam pasaules karam.

Muzeja zāle bija ļaužu pārpildīta, jo grāmatas autore – muzeja krājumu glabātāja un lieliskā stāstniece Ingrīda Štrumfa – ir novadnieku cienīta un mīlēta. “Tā ir grāmata ne tikai Ventspilij, bet unikāla un nozīmīga visas Latvijas mērogā. Tas ir darbs, uz kuru atsaukties pētījumos par Latvijas pilsētām,” uzskata Ventspils muzeja direktora v.i. Armands Vijups. „Tā ir grāmata, kas izraisa baltu skaudību, ļoti laba grāmata. Tā ir arī pirmā grāmata, kur apkopota Ventspils vēsture.”

Vēstures pētniece Ingrīda Štrumfa.

“Ventspils grāmata” ir vairāk nekā 350 lapaspušu bieza, ar krāsainām ilustrācijām, fotogrāfijām un senām pastkartēm. Tomēr materiāla par ventspilniekiem, ēkām, ielām un notikumiem ir tik daudz, ka pirmais izdevums atspoguļo ventiņu dzīvi vien līdz Pirmajam pasaules karam, tāpēc svētku brīdī visbiežāk viņai vēlēja vienu: ieraudzīt grāmatas turpinājumu posmā līdz Ventspils jauno laiku vēsturei. Ingrīda Štrumfa to jau sākusi darīt: “Esmu uzrakstījusi jau Pirmo pasaules karu, juku laikus, 1919. gadu arī labs gabals no Latvijas laikiem.”

Lai būtu skaidrāks priekšstats, kas tad ir Ventspils grāmata, lūk, mazs ieskats no pilsētas dzīves 18. gadsimtā.

Pilsoņi ievēl rāti, rāte reprezentē pilsoņus un pārstāv to intereses, pilsoņi tik un tā nav mierā ar rātes lēmumiem, bet beigās viss tiek izlemts galvenokārt augstākās instancēs. Galvenais strīdu objekts starp birģeriem un rāti ir tikpat triviāls kā mūsdienās – nemitīgas birģeru sūdzības par nodokļu ievākšanu un izdevumu kontroli.

Amatniekiem un tirgotājiem savā starpā par tiesībām stīvējoties, notiek tā, ka 17. gadsimtā amatnieki vispār zaudē iespēju tikt ievēlētiem par rātskungiem. Agrākajos gadsimtos pilsētas pārvaldē liela loma bijusi tieši amatniekiem, bet ar 17. gadsimtu pārsvaru ņem tirgotāji. Bieži esmu domājusi – nez vai ar šo apstākli būtu skaidrojams tas, ka senākās Ventspils ielas nosauktas amatnieku vārdos, bet vēlākās – Vecpilsētas austrumu pusē – kristīgo baznīcas svēto vārdos. Tad varētu pieļaut domu, ka senākie Ventspils ielu nosaukumi nāk vēl no ordeņa laikiem. 18. gadsimta laikā amatnieki mēģina panākt līdztiesību, tas izpaužas daudzās sūdzībās hercogiem, bet tā arī viss paliek līdz pat hercogistes laiku beigām un izpaužas pat guberņas laiku sākumā – līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei, kad Kurzemes guberņā realizē Krievijas pilsētu reformu un tiek likvidētas rātes.

Brīžiem stipri aizkustinoša ir enerģija, ar kādu tiek aizstāvētas kārtu tiesības tieši to ārējās – demonstratīvās – izpausmēs, bet, taisnību sakot, tas notiek visos laikos. Pilsoņiem ir ļoti svarīgi demonstrēt savas kārtas privilēģijas.

Tas spilgti izpaužas tādos notikumos, kad to var publiski izdarīt, piemēram, mācītāja Jakoba Banaša (?–1790) iesvētīšanā pils baznīcā 1762. gadā. Tad ir garās runas par to, kā stāvēs ceremonijas dalībnieku rindas. Lielais jautājums – vai birģermeistars stāvēs vienā rindā ar muižniecības pārstāvjiem vai ne. Kad tie nav ar mieru stāvēt uz vienas līnijas ar Ventspils pilsoņiem, bet tikai kādu soli priekšā, ordinācija vispār izpaliek, jo pilsoņi šo pasākumu boikotē. Beidzot jāsamaksā 268 guldeņus par nenotikušu ceremoniju, un nu gan pilsētnieki prasa, lai muižnieki sedz zaudējumus.

Tāpat raksturīgs ir pilsoņu skolas iesvētīšanas apraksts 1763. gadā, par kuru tuvāk rakstīts pie skolu vēstures, un gan jau ir neskaitāmi citi neaprakstīti gadījumi.

Nespraukties ārā no savas kārtas – tā būtu mācība, kas ir definēta un visiem būtu jāievēro, bet laiki iet uz priekšu un dažam savā kārtā kļūst par šauru. Toties tas, ko kārtas stāvoklis atļauj, tiek izmantots pilnā mērā un tīrā svarā. Dažreiz šķiet, ka ārējo formu uzsvērtā demonstrēšana kompensē laikam jau būtiskāku tiesību stipri formālo pastāvēšanu. Kā visā hercogistē, arī Ventspilī ir speciāli noteikumi, kas reglamentē apģērba greznību un dārdzību, un jums jāzina, ka ne kurš katrs drīkst valkāt samta cepuri vai lietot mežģīnes, kas platākas par pirkstu. Kāzās un bērēs katrai kārtai noteikts svinību ilgums, viesu skaits un – vai nav traka lieta! – arī galdā liekamo vīna pudeļu skaits.

Pavisam neticami mūsdienu izpratnei skan ierobežojums, kas liedz izmantot smalkus braucamrīkus – pat rātskungiem nav atļauts braukāt slēgtās, ar samtu tapsētās karietēs. Lai katra kārta turētos savos rāmjos, tiek izdoti speciāli “greznības noliegumi”. Tos formulē 1748. gada pilsētas kārtības nolikums.