Īrgandõks / Suggimizt / 2015

MER OM VIEL VALLIS

sät ta jäis ūld

pūtubed üöd

 

touvil om rānd palg

ja šuda sadab leb

 

TULMAT TALU

katab üö

ēldim vīmiz sula

 

šuda om katuks läb

mis ma jätab vallis

 

bez kod mytkud

vald sugmiz vīmel 

 

ĒLDIM SYU

rānd līb tūl

pugges leb mytkud

jätab nänt enst

 

leb jūgõ

sugges pales enst

 

lem mur

laint jeng

 

merri tul kiel

mis ab joud palat

ajpūdi apka šuda

 

nei ka väds pan

pǟva tära likkum

 

lem mur tūl

ab tie tois jo midagid

 

jälab palles īstiši

oides armtumiz jälab 

 

MER OM VIEL VIS

jäis ürgub vež

otšub šīlmdi

 

las valdst vädst

sāg ūz šuda

 

mis pūtub sindi

lin ēldim rānd

 

KUS MÄDDEL LÄED

ku vīmizt räked

upubed sammed mers

 

šīlmed ievallen

läbd bez jeng

 

šuda üö tiva

sulateb jäga sina

 

ja touvi palg om

ommest sadden vīms

 

kus mäddel läed

ku šuda om jäen

 

loulmat lould

palles rānds 

 

Pärnu eleegiaid

 

MERI ON VEEL LAHTI

vaid ta jäätunud huuled

puudutavad ööd

 

taeval on ranna nägu

ja süda sajab läbi

 

 

TULEMATA TALV

katab öö

enne viimast sula

 

süda on katuseaken

mille jätan lahti

 

kodutute mõtete

valgenevale vihmale

 

ENNE SUVE

rand saab tuuleks

puhudes läbi mõtete

jätab need alles

 

läbi liiva

luues end alles

 

soe nukrus

lainete hing

 

merine leek

mis ei suuda põletada

rüsipuid ega südant

 

ega vees panna

päikeselaikugi liikuma

 

sooja nukruse tuul

ei muuda ju midagi

 

hõõgudes omasoodu

hoides armastust elus

 

MERI ON VEEL KINNI

jääl ärkav vesi

otsib silmi

 

las valgest veest

saada uus süda

 

mis puudutab sind

linn enne randa

 

KUHU MEIL MINNA

kui viimased teed

upuvad sammude merre

 

silmad valguvad

hingeta aknaiks

 

südaöö sügavik

sulatab iga sina

 

ja taevas on näoli

endast sadanud vihmas

 

kuhu meil minna

kui süda on jäänud

 

laulmata laulude

alasti randa

 

Pērnavas elēģijas

 

JŪRA VĒL IR VAĻĀ

tikai tās ledū iekaltās lūpas

pieskaras naktij

 

debesīm ir krasta seja

un sirds laiž cauri lietu

 

 

NEATNĀKUSĪ ZIEMA

sedz nakti

pirms pēdējā atkušņa

 

sirds ir jumta logs

kuru es atstāju vaļā

 

bez pajumtes klīstošo domu

arvien baltākam lietum

 

PIRMS VASARAS

krasts kļūst par vēju

pūšot caur domām

atstāj tās atkal vietā

 

caur smiltīm

radot sevi atkal

 

siltas skumjas

viļņu dvēsele

 

jūrainas liesmas

kas svilināt nespēj

nedz praulus nedz sirdi

 

vai pat likt ūdens virmā

kustēties saules zibsnim

 

silto skumju vējš

neko taču neizmaina

 

kvēlojot savā nodabā

dzīvē glabājot mīlestību

 

 

JŪRA VĒL IR CIET

ūdens kas mostas uz ledus

meklē acis

 

lai no baltā ūdens

top jauna sirds

 

kas pieskaras tev

pilsēta pirms krasta

 

KURP LAI MĒS DODAMIES

 

kad pēdējie ceļi

slīkst soļu jūrā

 

acis izplūst

logos bez eņģēm

 

pusnakts dzīle

kausē ikvienu tevi

 

un debesis seju

ir saliedējušaās lietū

 

kurp lai mēs dodamies

kad sirds ir palikusi

 

neizdziedāto dziesmu

kailajā krastā