Vidzemē lībiešu valoda bija izzudusi jau 19. gadsimta 2. pusē, kad mūžībā aizgāja pēdējie tās runātāji. Pirmos lielākos valodnieciski etnogrāfiskos pētījumus Vidzemes lībiešu apdzīvotajās teritorijās 1846. gadā veica valodnieks, Pēterburgas ZA akadēmiķis A. J. Šēgrēns (1794-1855). Viņš vēsturei atstāja 22 Svētciema pusē lībiešu valodā runājošo, 16 sētās dzīvojušo ļaužu sarakstu:

Lielkuiķulos (Leelkuikul) – saimnieks Krists Gīze un Jānis Ādmīdiņš (Krist Gihse, Jahn Ahdemiding);

Ķirpakos (Kirpak) – saimnieks Juris Feldmanis un Krists Pļaviņš (Jurre Feldmann, Krist Plawing);

Dzeņos (Dsenne) – saimniece Anna un viņas māte (Anne; Mihelsoni – R. N.);

Pūrnavos (Puhrnau) – Gusts Bisnieks un viņa sieva Anna (Gust Bihstneek, Anne);

Puriņos (Purring) – Krists Priediņš un sieva Anna (Krist Preeding, Anne);

Keguļos (Keggul) – saimniece un viņas māte (Zīlemaņi – R. N.);

Karās (Karre) – saimnieks Krists Kariņš (Krist Karring);

Alkšnotos (Alkschnott) – Andrejs Jirgensons (Andres Jürgensohn);

Ķulmakos (Küllmack) – Juris Āboltiņš (Jurre Ahbolting);

Dišleros (Dischler) – Juris Bērziņš (Jurre Behrsing);

Mustančos (Mustanz) – Juris Jākobsons (Jurre Jakobsohn);

Klāvos (Klawe) – Andrejs Lēniņš (Andres Lehning);

Ķullēs (Külle) – Andrejs Ūdiņš (Andres Uhding);

Sprundās (Sprunde) – Krists Lēniņš (Krist Lehning);

Lielnoros (Leelnohr) – Krists Lielnors (Krist Leelnohr);

Minnikos (Minnik) – Gusts Kalējs (Gust Kalleij).

Šis saraksts kļuva par pamatu pētījumiem par pēdējām Vidzemes lībiešu dzimtām Svētciema pagastā. Otrs izziņas avots darbā bija Lielsalacas draudzes baznīcas 1909. gada remonta laikā torņa lodē atrastie dokumenti no 1857. gada, kas glabājas Limbažu muzeja krājumā. Mācītāja A. Jungmeistera minēts ir Mačs Lielmežs no Sapatu mājām, kā vēl lībiski runājošs draudzes loceklis: „Ar agrāko Sapatu māju saimnieku Maču Lielmežu, kurš tagad ir 75 gadus vecs, šeit izmirst vecā lībiešu valoda. Pirms kādiem 10 gadiem šeit bija vēl vairāki, kas runāja lībiešu valodā.”

Vēstures gadsimtu gaitā Vidzemes lībieši ir asimilējušies latviešos un cittautībniekos, ko veicinājuši arī tādi procesi kā masveidīga iedzīvotāju izceļošana 19. gs. beigās uz Krievijas dažādām guberņām, abu karu gadi, izsūtīšanas  un trimda pēc Otrā pasaules kara. Izzudusi valoda, kādā lībieši runāja Vidzemē, taču pēctecība ir saglabājusies.

Pāles novadpētniecības muzejs ir vienīgā vieta Latvijā, kur jau no 2000. gada tiek vāktas un apkopotas liecības par Vidzemes lībiešu vēsturi un pēdējo, A. J. Šēgrēna pierakstīto, lībiešu valodas runātāju dzimtām. Izveidoti vai sākti veidot 15 dzimtu koki: Āboltiņu (~500 pers.), Ādmīdiņu (~750 pers.), Bērziņu (~350 pers.), Bisnieku (~2700 pers.), Feldmaņu (~670 pers.), Girgensonu (~1420 pers.), Gīzu (~1150 pers.), Jēkabsonu (~1190 pers.), Kalēju (~150 pers.), Kariņu (~830 pers.), Lēniņu (~200 pers.), Lielmežu (~1760 pers.), Lielnoru (~1100 pers.), Pļaviņu(~300 pers.) un Zīlemaņu–Zvejnieku (~600 pers.). Katrā no tiem rasta saikne ar pēctečiem līdz mūsu dienām. Dzimtu vēsture pierāda, ka liela daļa no tiem tomēr dzīvo tieši  Salacgrīvas, Limbažu un Alojas novadā.

Pāles muzejā apskatāma arī izstāde „Vidzemes lībieši un viņu pēcteči”, kas kā ceļojošā izveidota 2009. gadā. Izceļojusi pa Latvijas dažādiem novadiem, pabijusi pat Ventspilī, tagad tā atgriezusies savā mājvietā Pālē, taču pamazām krājas materiāli arī pastāvīgajai ekspozīcijai. Muzejs gadu gaitā izveidojies par savdabīgu centru pētījumiem par Vidzemes lībiešu un viņu dzimtu vēsturi. Tāpēc likumsakarīgi, ka tieši Pāle un Pāles novadpētniecības muzejs ir arī vieta, kuru regulāri apmeklēt un pulcēties visiem, kas sevi apzinās kā Vidzemes lībiešu pēctečus. Un tādu ir tiešām daudz!

2014. gada 18. oktobrī muzejs pulcināja visus uz 2. Vidzemes lībiešu pēcteču saietu, kurā piedalījās ap 270 interesentu (2009. gada 1. saiets pulcināja nedaudz pāri 100). Šoreiz pulcēšanās iemesls bija kopīgi paveiktais darbs – savas identitātes apzināšanās un kultūrvēstures saglabāšana. Par savāktajiem ziedojumiem sadarbībā ar grāmatu apgādu „Madris” ir iznācis  Lielnoru dzimtas pēcteces Anitas Emses dzejoļu krājums „Saknes”, kurā, līdztekus spēcīgām, arī filozofiskām, brīžiem liriskām rindām, lasāmi dzejoļi, kas rakstīti Vidzemes lībiskā dialekta Svētciema izloksnē. Grāmatas māksliniece Ilze Emse-Grīnberga arī ir no Lielnoru dzimtas, un viņas zīmējumi smiltīs lieliski iekļaujas grāmatā ar Vitrupes jūrmalas noskaņās tapušajām dzejas rindām. Darba ievadā prof. Janīna Kursīte-Pakule skaidrojusi apvidvārdus un vecos, Svētciema pusē lietotos vārdus, sniedzot arī  savu skatījumu uz autores dzeju. Taču būtiskākais ir grāmatas pielikums, kurā Svētciema dialekts skan audiodiskā. Tagad ikdienā jau izzudušais vietējo ļaužu runas veids būs saglabāts no aizmirstības.

Gandrīz katrā dzimtā ir kāds entuziasts, kurš seko līdzi aktuālākajam, papildina ziņas, pēta savas dzimtas vēsturi. Piemēram, Lienoru dzimtā tā ir Linda Lielvārde un Inese Bula, Girgensoniem – Guna Piebalga un Sanita Sīka, Bisniekiem – Rasma Uķe, Priediņu zarā – Juris Puķītis. Tas kopumā vienojis cilvēkus ar senajām  lībiskajām saknēm, stiprinājis viņu pašapziņu. Arvien palielinās interese par savu pēctecību no senās tautas, vēlme pēc iespējas vairāk uzzināt par dzimtu vēsturi un savām senajām saknēm.

 Ģimenes brauc pētīt radurakstus, jaunieši izsaka vēlmi veidot pētnieciskos darbus, rakstot tieši par Vidzemes lībiešiem un par savu dzimtu vēsturi. Muzejā pagājušā gadā bija arī unikāls moments – puisis pirms meitenes (Vidzemes lībiešu pēcteces) bildināšanas bija atvedis savu izredzēto iepazīties ar dzimtas saknēm un vēsturi, un muzeja vadītāja Liene Noriņa-Šeikina līdzēja meiteni noskaņot šim dzīvē tik svarīgajam mirklim.

Katra diena, ikviens nākamais gads  ir liecība tam, ka interese pieaug, sevišķi jauniešos. Cilvēks laikam visu mūžu meklē kādu piederības sajūtu – vietu, māju, ģimeni… Mēs esam mierpilni, kad zinām, kas mēs esam, no kurienes nākam un kam piederam.  Tāpēc droši varu teikt – lībiskais Vidzemē joprojām dzīvo!