2015. gada 6. janvārī Misiņa bibliotēkā pulcējās Saulveža Cimermaņa tuvākie domubiedri un līdzgaitnieki, lai atvērtu apgāda “Zinātne” izdoto bibliogrāfiju “Etnogrāfs un kultūrvēsturnieks Saulvedis Cimermanis”, kas iznākusi sērijā “Latvijas zinātnieki” un veltīta akadēmiķa 85. dzimšanas dienai.

Tajā apkopoti viņa publicēto, rediģēto, sastādīto, recenzēto un konsultēto darbu bibliogrāfiskie apraksti. Uzrādītas arī ziņas par viņa zinātnisko un sabiedrisko darbību no 1952. gada līdz 2014. gada novembrim. Izdevumu papildina raksti un fotoattēli par S. Cimermaņa zinātnisko darbību. Biobibliogrāfijā jo uzskatāmi atklājas zinātnieka interese par lībiešiem – jau kopš 1956. gada svarīgs pētniecības virziens ir viņu tradiocionālo kultūras vērtību attīstības izzināšana. Kā atzīmē Dr. habil. hist. Jānis Bērziņš, “viņa aktivitātes plaši parādījās 2004. gadā nesaprātīgi likvidētās valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas “Lībiešu krasts” veidošanā. Ar “Lībiešu krastu” S. Cimermanis sadarbojās kopš 1992. gada. Savus pētījumus ir publicējis “Lībiešu krasta” izswvumoa – mēnešrakstā “Līvli” un “Lībiešu gadagrāmatās”, žurnālā “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis”, Igaunijas Tautas muzeja izdevumos Tartu, Latvijas Republikas oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, arī citur. Kā Latvijas Republikas Ministru prezidenta izveidotās darba grupas loceklis S. Cimermanis kopā ar kolēģiem Gundegu Blumbergu, Ilmāru Geigi, Tenu Karmu un citiem 1998.–1999. gadā izstrādāja valsts ilgtermiņa mērķprogrammu “Lībieši Latvijā”.”

Saulvedis Cimermanis. Attēls: Latvijas Universitātes fotoarhīvs.

Sarunā ar LZA goda locekli žurnālistu Oskaru Gertu, atbildot uz jautājumu: “Kas no jūsu puses padarīts “lībiešu laukā”?”, Saulvedis Cimermanis stāsta: “Somugru jautājums, kā jau iepriekš atzinos, man tuvs kopš bērnības, kad draudzējos un gāju skolā kopā ar igauņu bērniem. Esmu publicējis rakstu sēriju par lībiešu tautas celtniecību, viņo nodarbošanos, sakariem ar igauņiem, par saplūšanu ar latviešiem. Jaunums bija dokumentāli pētījumi par Svētciema jeb Salacas lībiešiem. (..)

Un vēl – par lībiešiem:

*Krievijas Zinātņu akadēmijas arhīvā, Krievu ģeogrāfijas biedrības arhīvā, Krievijas Valsts vēstures arhīvā Pēterburgā esmu apzinājis dokumentus par lībiešiem, daļu esmu aprakstījis un publicējis, to skaitā lībiešu sūtījumus akadēmiķim Šēgrēnam 1850. gadā un Augusta pecolda 1846. gada zīmējumus. Bet vēl ir daudz apceramā.

*Lībiešu gadagrāmatās esmu publicējis dokumentālus kultūrvēsturiskus aprakstus par Kolku, Lūžņu, Mazirbi, Melnsilu, Pitragu, Saunagu, kuros kopā savīts arhīvos atrastais, vecākās paaudzes lībiešu stāstītais un paša ekspedīcijās redzētais, kā arī citi raksti par lībiešu tematiku.

*Mēnešrakstā “Līvli” 23 bagāti ilustrētos turpinājumos lasāma publikācija “Būves un to izmantošana lībiešu ciemos” – ieskats lībiešu tautas celtniecības vēsturē.

*1994. gadā kopā ar “Lībiešu krasta” direktoru Edgaru Sīli, valodnieku Tenu Karmu un datorinženieri Valdi Supi Mazirbē noorganizējām starptautisku zinātnisku konferenci “lībieši un viņu kultūra: mazo etnosu valodas un kultūras saglabāšanas teorija un prakse”, kurā piedalījās somugristi no Igaunijas, Komi, Krievijas, Latvijas, Mari, Somijas, Udmurtijas, Ungārijas un kurai tika publicētas plašas referātu tēzes.

*Limbažos, Mazirbē, Staicelē, Ventspilī un Rīgā noorganizēju sešas LZA izbraukuma sēdes – konferences, kuru materiāli publicēti laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” un žurnālā “LZA Vēstis”.

*Izdoti žurnāla “LZA Vēstis” seši īpaši numuri, kas veltīti lībiešu tematikai.

*Taču varbūt vērtīgākais, ko esmu veicis, – par nopietnām pētniecēm sagatavotas Renāte Blumberga un Rasma Noriņa, kuras ;ļoti perspektīvi strādā, padziļina un turpina manis iesākto.”

Limbažu muzeja krājuma glabātāja Rasma Noriņa rakstā “Saulvedis Cimermanis – zinātnieks un skolotājs” stāsta: “Ar akadēmiķi Saulvedi Cimermani iepazinos1999. gada 27. martā Staicelē, pilsētas somes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Lībiešu kultūras centra rīkotajā konferencē “Lībieši Vidzemē”. Šī tēma mani interesēja jau krietni agrāk, taču toreiz vēl īsti nebiju sapratusi, kā strādāt ar iegūto materiālu. S. Cimermaņa referātā “Svētciema lībieši 1795.–1850. gada ļaužu revīziju atainojumā” saklausīju tieši metodiku, kā strādāt ar tādu avotu kā muižas ļaužu revīzijas un saraksti. Pēc konferences saņēmu dūšu un gāju klāt akadēmiķim, – viņa referāts manam darbam bija zelta vērtē, jo neba jau visu iespējams pierakstīt stāstījuma laikā. Referents bija tik laipns, ka atrada iespēju savas uzstāšanās tekstu turpat uz vietas nokopēt un kopiju man uzdāvināja. Kā sava veida talismans tā līdzējusi man strādāt un darboties Vidzemes lībiešu dzimtu un dzīvesveida vēstures pētīšanā un pēcteču meklējumos nu, izrādās, jau… piecpadsmito gadu.