6. oktobrī Tallinā, tautā iecienītās kafejnīcas „Kloostri Ait” telpās tika atklāta Baibas Dambergas grafikas izstāde HOIUS (Depozīts).

“Kloostri Ait” ir senā 13. gs. dominikāņu klostera klēts, kur tagad sastopama rosīga dzīvība. Te regulāri apskatāmas izstādes, notiek koncerti un dažādi pasākumi, bet pagrabstāvā darbojas teātris. Jūtams, ka pastāvīgie apmeklētāji, šeit ikdienā vadot stundas pie saviem datoriem, novērtē kultūras vidi, kas draudzējas ar laikmetīgo mākslu, bezmaksas Wi-Fi un gardu kafiju, kamēr fonā skan akadēmiskā mūzika un silti sprakšķ kamīns.

“Depozīts” šeit ir kā naglai uz galvas. Baibas Dambergas darbu klusinātā dinamika tagadnes un vēstures kontekstā lieliski iederas šajā vidē. Ekspozīciju aizsāk trīs darbu sērija, kas veltīta “Titānika” bojāejai 1912. gadā, atzīmējot katastrofas simtgadi. Pirmajā, ekspresīvākajā darbā, kura nosaukumā liktas tvaikoņa nogrimšanas vietas koordinātas, laukumu kontrasti liek nojaust par kuģa sadursmi ar aisbergu. Iztēlē grozot attēlu, šī jēga zūd, bet parādās asociācijas, kas neviļus liek aizdomāties par katastrofas definīciju, tās klātesamību mūsdienās, arī mūsu leksikā, izmantojot to kā hiperbolu. Otrajā lapā, “The Time of Titanic”, atjautīgi parādīts laiks, kad nogrima “Titāniks” – kuģa vraka korpuss ir kā stundu rādītājs, bet nolauztais masts – minūšu. Fons pilns trokšņu, no kuriem iznirst uzraksts “Royal Mail Steamer”, kas šķiet kluss un pabalējis. Noskaņa vedina domāt par cilvēka tehnisko sasniegumu spožumu un postu. Sērijas pēdējais darbs, “Vēstule no Titānika”, ir gluži kā spokaina dzeja, kas nav salasāma. Tā rakstīta lībiešu valodā, spoguļrakstā, kārtās, itin kā vēloties šifrēt visu, kas nenoskaidrots.

Nākamais trīs darbu cikls “Mezgli”, šķiet, savdabīgi  turpina “Titānika” tēmu, uzvēdī jūras sajūta, taču jau daudz intīmākā plānā. Kompozīcija visās lapās saglabājas minimālistiski vienāda, mainās vienīgi krāsu toņi – melns ar pelēkām gradācijām, sarkans un tirkīzzils, no kuriem pēdējais rotaļīgi sasaucas ar zilo galdu un krēsliem blakus nišā. Tieši šeit stundu pirms izstādes atklāšanas sēdēja slavenais igauņu komponists Arvo Perts (tā nevar būt vienkārši sagadīšanās!).

Nišā virs galda savu vietu ieņem miniatūru četrotne „Mirkļi”, kas atsvaidzina citādi tukšo, vienmuļo plakni. Pie blakus sienas, kolorītā 13. gs. akmens mūra, kaligrāfiski rakstītā Tēvreize lībiešu valodā. Tai blakus – ekspozīcijas kodols, ofortu sērija – monētas ar sešiem mūsdienu lībiešu kultūras darbinieku profiliem. Un šī valūta, sir-reālās lībiešu republikas nauda, nudien, ir ar zelta segumu. Nav ne mazāko šaubu, ka šis segums ir lībiešu valoda, vēsture un kultūra. Turpinot tēmu, blakus darbi „Depozīts” un „Relikts” jau vēsta par seniem, slepeniem kājgriežu darījumiem, kas rakstīti ar neredzamo tinti vai vienkārši vizualizē lībiešu rakstura saimniecisko šķautni.

Pēdējie darbi pie šī mūra – “Vēja ligzda” un „Masti”. Tos ilgāk uzlūkojot, šķiet, iedarbojas kāds spēks, kas vedina uz transam līdzīgu stāvokli. Izstādes ekspozīcija filigrāni noslēdzas pie trešās sienas, starp vitrāžu dekorēto logu un durvīm uz pagalmu. Abos ofortos –  „Anima” un „Ēnas pusē” – šķietama tumsa rezonē ar krāsu uzplaiksnījumiem, kuri uzzib gluži kā cerību stars, kā mākoņa zelta maliņa.

Baibas Dambergas izstādes atklāšana bija pirmais pasākums šāgada somugru Radu tautu dienās, tādēļ bija pulcējusies īpaši tuva un ieinteresēta publika. Visus uzrunāja un apsveikuma vārdus teica izstādes organizētāja, Latviešu Nacionālās kultūras biedrības Igaunijā vadītāja Laura Šmideberga, kā arī izstādes atbalstītāju – Latvijas vēstniecības Igaunijā un organizācijas “Fenno-Ugria” pārstāves.

Baiba Damberga radoši izpaužas ne tikai grafikā, bet arī dzejā, un šobrīd strādā pie sava dzejas krājuma. Radniecīgajām ausīm autore lasīja jau pazīstamas un arī gana svaigas rindas lībiski un arī igauniski – igauņu dzejnieka Contras atdzejojumā. Vakara turpinājumā lībiešu dziesmas ieskandināja Lauras Šmidebergas vadītās folkloras kopas „Rēvele” dalībnieki.

Izstāde apskatāma līdz 31. oktobrim.