Īrgandõks / Suggimizt / 2013

Lībieši, latvieši un Baltijas telpa

Voldemārs HERMANIS

06/05/2013

Sīksta tauta laikmetu griežos

Mazākumtautību vidū ir tādas, kurām nekad nav bijušas savas valsts—čigāni(romi), palestīnieši un citas.Savas valsts nav bijis arī izsenis Baltijas jūras krastā dzīvojušajiem lībiešiem jeb līviem. Toties lībiešiem ir sava himna (ar to pašu melodiju, kas Somijas un Igaunijas himnai) un savs karogs. Viņi atšķirībā no vēlākiem ieceļotājiem pieder Latvijas pamatiedzīvotājiem. Lībieši, kaut arī gadsimtu gaitā ieplūduši latviešos un latviešu valodā, nav pazaudējuši savu patību.

To no daudziem skatpunktiem aprāda nesen klajā nākusī  grāmata „Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra”.  Apjomīgā rakstu krājuma autori ir pētnieki no Latvijas, Igaunijas, Somijas un Vācijas, ne visi – lībiešu izcelsmes. Kopdarbu finansiāli atbalstījusi Starptautiskā lībiešu draugu biedrība, LR Kultūras ministrija un Latviešu valodas aģentūra. Reljefi atklājas vēl viena cieša saikne starp divām kaimiņtautām, proti, igauņiem un latviešiem. Runājot Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa vārdiem, tās abas „caur lībiešiem savā starpā ir radu tautas”.

Katra tauta savu esību apliecina ar valodu, kultūru, vēsturisko un etnisko pašapziņu. Lībiešu vēsture ir garumgara, stoiciskuma apvīta un apbrīnas vērta. Pietiek atskatīties uz padomju periodu, kad viņiem tika liegta iespēja ierakstīt pasē savu tautību, kad 1978. gadā vairāki latviešu kultūras darbinieki (Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Ludmila Azarova u.c.) pieslēdzās lībiešu izmisīgajam aicinājumam LPSR vadībai novērst lībiešu asimilāciju.

Tagad lībiešu lietas balsta akadēmiska pētniecība, lokāla iniciatīva un starptautiska sadarbība. 1998. gada 24. novembrī tika izveidota darba grupa valsts ilgtermiņa mērķprogrammas ’’Lībieši Latvijā” izstrādei. Par visu, kas pirms un pēc tam noticis viņu apdzīvotajos ciemos Vidzemē, Kurzemē un tepat Rīgā, vēsta Renāte Blumbergas rakstā „Lībieši 19.-21. gadsimtā”, kurš bagātīgi ilustrēts. Nujā, pārmaiņas un pārlēcieni gana iespaidīgi arī tīri skaitliskā izteiksmē. Pēc zinātnieku aplēsēm, 12./13. gadsimta mijā Latvijas teritorijā dzīvoja apmēram 20 tūkstoši lībiešu. Saskaņā ar 2011. gada tautskaites datiem, šo tautību kā savējo reģistrējuši 250 iedzīvotāji.

Kultūras, kurām savītas saknes

Nav nācies  turēt rokās līdzīga apjoma (544 lappuses) grāmatu latviešu valodā, kas veltīta vēl kādas Latvijai piederīgas tautas vēstures peripetijām un kultūras mantojumam. Protams, atskaitot latviešus.

Kā fundamentālo krājumu „Lībieši” izjūt un vērtē speciālisti, kuri tā tapšanā paši pielikuši roku un sirds gudrību?

Baiba Damberga, lībiešu izcelsmes grafiķe, pedagoģe, raksta „Lībiešu tēlotājmāksla” autore:

„Tas ir visaptverošs materiāls, vienā apkopojumā tik daudz informācijas. Mums dota iespēja vēsturiski izsekot procesam, kā attīstījusies lībiešu kultūra. Tas ir nozīmīgi  nevien pašiem lībiešiem. Tikpat svarīgi šo grāmatu izlasīt arī latviešiem. Pastāv daudz un dažādi mīti, kas tie tādi lībieši un vai viņi vispār ir kā tauta. Daudziem var būt arī kāds pārsteigums. Lasot šo grāmatu, var meklēt arī latviešu kultūras saknes. Tās abas kultūras ir pastāvējušas blakus, viena uz otru iedarbojušās. Grāmatai ir enciklopēdiska vērtība.”

Guntis Zemītis, vēstures doktors, arheologs, LU Vēstures institūta direktors, raksta „Lībieši. Senākā vēsture: 10.-16. gadsimts” autors:

„Domāju, ka nosaukums „Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra” visumā atbilst krājumam. Par kopīgo latviešu un lībiešu kultūrā varētu būt atsevišķs pētījums. Saknes tiešām ir ļoti savītas. Teorētiski tās ir divas diezgan atšķirīgas pasaules — indoeiropiešu un somugru. Divas atšķirīgu valodu grupas.

Es savulaik iedziļinājos „Indriķa hronikas” ziņās par t.s. dieva tiesu Turaidā. Zirgs ir kulta dzīvnieks indoeiropiešiem, tātad mums — baltiem. Taču ir daudz liecību, ka zirgam bijusi īpaša loma arī lībiešu pasaulē.

Ir lietas, uz kurām igauņi skatās savādāk, piemēram, maztautām kuršiem un vendiem. Par to pārliecinājos, gatavojot rakstu igauņu izdevumam.”

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, kultūrvēsturnieks, pētījis un aprakstījis Svētciema pagasta lībiešu dzimtas, sākot ar 18. gadsimta nogali:

“Grāmatas galvenā vērtība ir milzīgā jauno ziņu kopa, ko autori nodod lasītājiem. Rūpīgās pirmavotu studijās iegūtas līdz šim nepublicētas ziņas, kas ļāva meklēt parādību kopsakarības. Grāmatai pievienots līdz šim nepublicēta plašuma avotu, krātuvju un fondu saraksts, vēl nebijuša vēriena bibliogrāfija par lībiešu problemātiku. Viss šis kopums dod dziļu ierosmi turpmākiem meklējumiem.”

Gundega Blumberga, izdevēja, Lībiešu kultūras centra, vadītāja, šajā reizē arī latviešu valodas redaktore:

„Grāmata sniedz atbildes uz visiem tiem jautājumiem, ko parasti uzdod cilvēki, kuri interesējas par lībiešu vēsturi un kultūru. Dziļākajā būtībā es to uztveru kā vēl vienu somugru tautu sadarbības pieminekli. Kā līdzvērtīgu tam, kāds ir Lībiešu tautas nams Mazirbē, kam pamatakmeni ielika pirms 75 gadiem. Tā celtniecībai līdzekļus deva Igaunija, Somija, Ungārija un arī Latvija. Rakstu krājuma „Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra” ceļš aizsākās Somijā, turpinājās Igaunijā un punkts tika pielikts Latvijā. Protams, piedaloties arī lībiešiem.”

Aizved mani uz Metsepoli*

Arī Latvijā šī pētniecība sākusies ne jau ar fundamentālā krājuma sagataves priekšdarbiem. Turpina S. Cimermanis: „Latviešu zinātnieki lībiešu izzināšanai pievērsās 1957. gadā etnogrāfu ekspedīcijā Limbažu rajonā. Tajā piedalījās arī valodniece Daina Zemzare. Svarīgākais pieturas punkts bija Pēterburgas akadēmiķa Andersa Juhana Šēgrēna 1846. gadā nosauktie 22 lībiešu valodā runājošie vidzemnieki, kas dzīvoja 16 sētās. Sekoja ilgi meklējumi Igaunijas, Krievijas un Latvijas arhīvos, bibliotēkās, muzejos. LZA sarīkoja četras izbraukuma konferences Limbažos un Staicelē. 1998. gadā mums pievienojās toreizējā Pāles skolotāja Rasma Noriņa. Pirms desmit gadiem atklāts Pāles pagasta muzejs ar Svētciema lībiešiem veltītu ekspozīciju.”

Interesanti ir jau minēto 16 lībiešu dzimtu koki, kas eksponēti arī Rīgā un Ventspilī. Nostiprināts ne vien tilts starp Vidzemes un Kurzemes lībiešiem. Kā secina akadēmiķis S. Cimermanis, „Salacgrīvas novadā aktvizējusies ziņu vākšana par dzimtām un tradīcijām, šo tradīciju iesakņošanās ģimeņu un sabiedriskajās norisēs”. Un tas ir kopdarbs, kas vieno novadniekus.

Paralēlās pasaules, kādās gadsimtiem cauri līdzās dzīvojuši latvieši un lībieši, grāmatā caurlūkotas dažādos aspektos. Vai zinājām, piemēram, ka komponists Emilis Mengailis 1923. gada vasarā jūrmalas ciemos pierakstījis lībiešu tautasdziesmas, ka vairākās paaudzēs mīlētā māksliniece Margarita Stāraste-Bordevīka sevi uzskata par Cēsu puses lībiešu pēcteci. Meteņi, Mārtiņi, Miķeļi un citas dienas ierakstītas kā vienas, tā otras tautas kopto tradīciju kalendārā. Un tā vēl dziļāk.

Kādas līdzības un atšķirības latviešiem un lībiešiem, uzturot mītus, dievības un leģendas, svinot svētkus, par ko jau ieminējās G. Zemītis?

B. Damberga:

”Ir arī kādas atšķirības. Piemēram, putnu modināšana, ejot kāpās, kad aiznes ziedojumu Jūras mātei. Atbilstoši ticējumiem un tradīcijai. Katrā novadā ir kaut kādas īpatnības. Lasu mitoloģijas vārdnīcā, ka nedrīkst zāles kušķus izraustīt, tad Zemes māti aiz matiem raujot. Vēja māte, protams, ir arī latviešiem. Ir ļoti daudz tādas līdzīgas lietas”.

G. Zemītis:

“Katrai tautai, katrai nācijai ir savi varoņi. Īsti vai iedomāti kā mums Imanta vai Lāčplēsis, igauņiem – Kalevipoegs. Kaupo ir īsts varonis, kopīgs gan lībiešiem, gan latviešiem. Tauta, kurai nav atmiņu par saviem varoņiem, zaudē savu identitāti. Kaupo pretrunīgā personība ir atšķirīgi vērtēta — no nodevēja, līdz varonim un pirmajam Latvijas eiropietim.”

Gandrīz identisks šīs grāmatas izdevums Igaunijā nācis klajā 2011. gadā un ātri izpārdots. Prezidents T. H. Ilvess to augstu novērtējis pasaules somugru kongresā. Atsevišķi šajā kopdarbā būtu aplūkojams četru igauņu autoru pienesums. Rakstot par lībiešu valodu un folkloru,  par seno lībiešu zemi Metsepoli un kultūrzīmēm citos novados, vienojošais nav stingri definēts ģeogrāfiskais rāmis, svarīgākais – kopējā Baltijas telpa. „Pat tajā gadījumā, ja par lībiešu un igauņu robežu uzskata tagadējo Latvijas—Igaunijas robežu, nav skaidrs, ar ko lībieši robežojās… Lībieši ir Igaunijas pamatiedzīvotāji”, raksta Urmass Sutrops, Tartu Universitātes profesors.

Tāpat kā lībiešu vēsture ir Latvijas vēstures neatņemama sastāvdaļa un lībiešu kultūra — viens no mūsu nacionālo dārgumu tīrradņiem.

*Metsepole — sena lībiešu teritorija gar Vidzemes jūrmalu.