18. XI Mazirbē lībieši un viņu draugi svinēja sava karoga svētkus, reizē uzsaucot augstu laimi mūsu kopīgajai Latvijai.
Svētku diena iesākās vietējā dievnamā ar Ilmāra Barona vadītu svētbrīdi. Mācītājs svētrunā īpaši uzsvēra, kas visas tautas ir nākušas no vienām asinīm. Man šī atziņa šoreiz vairāk lika domāt par mūsu zemi, vēl vairāk, par mūsu novadu. Viena asins tev un man! Lībietim un latvietim, duņdžiņam un kolčiņam, deputātam un gaterī strādājošam. Vai ne tā? Katru rītu, dienu uzsākot, par to derētu padomāt un pie sevis klusu palūgt — katram pēc savas ticības.
Nodziedājām valsts himnu — pirmo reizi šajā dienā, nodziedājām lībiešu himnu, baznīcas himnu un vēlāk Kolkas sievu virsvadībā — arī lībiešu karoga dziesmu.
Ielikuši garīgu pamatu, svētkus turpinām svinēt Lībiešu tautas namā. Tas gaidīja ar goda vietā novietotiem abiem karogiem, ar puķēm uz palodzēm, saposts, mājīgs, aizdarīts — ar klātiem galdiem un pīrāgu smaržu. To piepildījām mēs — lībieši un viņu draugi no Mazirbes, Kolkas, Ventspils, Rīgas. Starp klātesošajiem daudzas kundzes un meitas bija ģērbušās tautas tērpos.
Man prieks par Līvu savienības vadītājas Ievas Ernštreites svētku uzrunas vienkāršajiem vārdiem: svētkus nevar izdomāt, svētku izjūta jārod, jāizlolo pašiem sevī. Citādi svētku salūts liksies kā gaisā izšauta nauda, karogs — kā vienkāršs audekla gabals un šampanietis — kā prasta dzeršana. Šīs atziņas nospriegoja visu svētku dienu!
Kā parasti varējām priecāties par Baibas Šuvcānes māku ne tikai labi rakstīt, bet arī raiti stāstīt. Šoreiz — par lībiešu karoga vēsturi, atgādinot faktus tiem, kas zina, un pastāstot no jauna tiem, kas vēl nezināja. Lībiešu karoga krāsu tradicionālais skaidrojums jau nu gan nevarētu būt svešs: zilā jūra, zaļais mežs un baltā kāpu smilts. To nenoliedzot, Baiba atklāja vēstures lappuses, ka lībiešu karoga izveidi varētu būt ietekmējušas arī no korporācijas Curonia zaļi-zili-baltās krāsas, — šī studentu biedrība rosīgi darbojusies Tērbatā 19. gs. Saistoši bija uzzināt par Didriķa Volganska pūlēm savas tautas karoga izveidē un karoga dzimšanas — iesvētīšanas norisi 1923. gada 18. novembrī Mazirbes mācītājmuižā. Tepat līdzās jeb tur, kur mēs no rīta bijām! Izrādās, toreizējai, divdesmit trešā gada latviešu vietējai varai pasākums šķitis visai aizdomīgs un tā sūtījusi uz Irbes mācītājmuižu kārtībniekus, kas neko pretvalstiska un musinošu notiekošajā nav saskatījuši. Mums viena asins — tev un man! Un tad jau, metot laiku lokus, nonākam pie, sacīsim tā, pagaidām pēdējās tautas Atmodas, kas iezīmēja atjaunotni arī lībiešiem. Oficiāli lībiešu karogs atjaunots 1988. gada 26. novembrī, un tieši Mazirbē arī šūdināts zaļi-balti-zilais karogs, ko uz Rīgu nogādājis saunadznieks Reinhards Zandbergs.
Novada domes priekšsēdētāja Gunta Abaja apsveica svētkos klātesošos, pateicās nama saimniekiem un Mazirbes grupas vadītājiem Milleru ģimenei un ar ziediem sveica visu lībiešu vadītāju Ievu Ernštreiti. Pašvaldības vadītāja aicināja kalna un lejas ļaudis būt stipriem un vienotiem, apzinoties savas daudzveidības spēku. Savukārt Kolkas pārvaldes vadītājs Aldis Pinkens ar prieku secināja, ka aizvadāmais gads lībiešiem bijis tik daudzveidīgs, ka grūti pat izsvērt nozīmīgāko: esam piedzīvojuši Baibas Šuvcānes kārtējo grāmatu par piekrastes ļaudīm, divu valstu prezidentu vizīti un kapitālo darbu — Lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīcu, ko sastādījis Tartu Universitātes emeritētais profesors Tīts Reins Vītso un rediģējis Tartu Universitātes pētnieks Dr.phil. Valts Ernštreits.
Protams, namu pieskandināja dziesmas lībiešu un latviešu mēlē, bija sarunas, svētku maltītes kopība vienojoša pacilātība. Lai tā mūs iedvesmo arī ikdienā!