„Mūžam es būšu un palikšu līvs, kamēr es esmu, kamēr es dzīvs.” Tā dziedāja lībiešu ansamblis „Līvlist” savā pastāvēšanas 40 gadu jubilejā, kuru svinēja 3. martā Rīgā, „Ave Sol” koncertzālē.

Lībiešu entuziastiem pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā bija vēlēšanās kaut ko darīt, lai saglabātu lībiešu valodu un muzikālo mantojumu. Idejas brieda un attīstījās, kā rezultātā nodibinājās divi lībiešu dziesmu kolektīvi. Ventspilnieki Hildas Grīvas vadībā bija sākuši dziedāt 1971. gada oktobrī, bet rīdzinieki ansambli noorganizēja 1972. gada janvārī. Rīgas lībiešu ansambļa dibinātāji bija lībieši Emma Ērenštreite, Paulīne Kļaviņa, Tamāra Vilsone, Pēteris Dambergs, Oskars Stalts, kuri tolaik dzīvoja un strādāja Rīgā. Par ansambļa muzikālajiem vadītājiem kļuva bijušie ventspilnieki: toreizējais Latvijas Konservatorijas prorektors Dzintars Kļaviņš un mūzikas pedagoģe Dzidra Kļaviņa.

Pirmais Rīgas lībiešu dziesmu ansambļa „Līvlist” un Ventspils lībiešu ansambļa “Kāndla” kopīgais koncerts notika Rīgā, Brīvdabas muzejā, 1972. gada 12. augustā. Tā sabiedriskā nozīme bija daudz lielāka, nekā ansamblis toreiz apzinājās. Lībiešu dziesmas saviļņoja ne vien lībiešus un viņu pēctečus, bet arī latviešu inteliģenci un jo sevišķi radu tautu – igauņus. No Tallinas bija atbraucis komponists Veljo Tormiss. Vēlāk viņš radīja “Septiņas lībiešu tautasdziesmas jauktajam korim”, kuras kļuva par ansambļa repertuāra sastāvdaļu.

Ansambļa darbības pirmajā desmitgadē – septiņdesmitajos gados – tajā dziedāja daudz lībiešu un viņu pēcteči. Vecākās paaudzes dziedātāji vēl brīvi pārvaldīja dzimto lībiešu valodu. Toreiz kolektīvā bija ap 50 cilvēku. Tā sastāvā kādu laiku darbojās arī instrumentālais orķestris Irēnas Pabērzas vadībā. Ansamblis savu nosaukumu “Līvlist” (Lībieši) izvēlējās 1975. gadā. Lielāko daļu no repertuāra dziesmām un uzvedumiem veidoja ansambļa muzikālais vadītājs Dzintars Kļaviņš sadarbībā ar lībieti Pēteri Dambergu. Nozīmīgas tajā arvien bija lībiešu tautasdziesmas un lībiešu dzejnieka Kārļa Staltes teksti, kuriem melodijas bija devis Dz. Kļaviņš.

Astoņdesmito gadu vidus ansamblim bija smagu pārdzīvojumu laiks. 1986. gada martā kapos guldīja diriģenti Dzidru Kļaviņu, pēc gada pavasarī Ādažos apbedīja lībiešu valodas speciālistu Pēteri Dambergu, bet rudenī Miķeļtorņa kapos – Emmu Ērenštreiti. Šie notikumi atstāja nospiedošu iespaidu, ansambļa kodols bija aizlūzis.

Jaunā diriģente, komponiste, pedagoģe Ārija Mauriņa dziedātājiem izvirzīja augstas muzikālas prasības. Ansambli papildināja ar konservatorijas un mūzikas vidusskolu audzēkņiem, kuri gan ansamblī dziedāja un spēlēja neilgu laiku. „Līvlist” kodolu joprojām veidoja dziedātāji, kuri kolektīvā bija no tā pirmajiem gadiem.

Deviņdesmito gadu sākumā ansambli “Līvlist” savā paspārnē pārņēma Rīgas pilsētas Kultūras pārvalde, un tā mājvieta kļuva koncertzāle „Ave Sol”. Dziedātājiem uzšuva jaunus tērpus, deva iespēju aizbraukt uz starptautiskiem somugru tautu folkloras festivāliem Komi un Mordvijā. “Līvlist” dziedāja visos Lībiešu svētkos Mazirbē, koncertēja dažādās vietās Latvijā, bija koncertturnejās Igaunijā, Somijā, piedalījās Dziesmu svētkos un folkloras festivālos. Tika ierakstīta lībiešu dziesmu kasete „Līvõd lōlõd” un CD disks „Rīgas lībiešu dziesmu ansamblis „Līvlist””.

Ansambļa muzikālā vadītāja, komponista, iedvesmotāja Dzintara Kļaviņa mūžs aprāvās 2007. gada 23. aprīlī. Trīsdesmit piecus gadus Dz. Kļaviņš bija nenogurstoši gādājis, lai šis unikālais kolektīvs pastāvētu, lai tā repertuārā vienmēr skanētu lībiešu dziesmas, lai lībiešu muzikālais mantojums kļūtu par Latvijas nacionālā mantojuma neatņemamu sastāvdaļu. Kopš 2005. gada ansambli vada diriģents Valdis Zeltkalns, kurš lielas pūles velta ansambļa a cappella dziedāšanas stila izkopšanai. Jubilejas gadā ansamblī ir četrpadsmit dalībnieku, no kuriem kopš ansambļa pirmās dienas dzied Ēdroma Velde, Zoja Sīle un Jēkabs Raipulis.

Dziesmotā ceļa atcerei 3. martā bija dots nosaukums „Līvlist stāsts”. Tas sākās ar atgādinājumu, ka „Ave Sol” koncertzālē, kādreizējā Pētera Pāvila baznīcā, lībiešu valoda skanējusi jau 1938. gada 23. janvārī. Tā toreiz bijusi igauņu baznīca, un somu mācītājs Helle Kalervo Ervie te noturējis dievkalpojumu lībiešu valodā.

Atceroties ansambļa dibināšanu 1972. gadā, Pētera Damberga dzejoli pirmās diriģentes Dzidras Kļaviņas piemiņai nolasīja Latvijas Nacionālā teātra aktrise Rasma Garne. Savulaik Dzintars Kļaviņš saskaitījis, ka kolektīvā ir darbojušies vairāk nekā 250 dziedātāju.

„Līvlist” repertuārā vienmēr ir bijušas lībiešu tautasdziesmas, oriģināldziesmas, rotaļdziesmas, kā arī bijuši vairāki muzikāli uzvedumi, no kuriem īpaša nozīme bija “Lībiešu kāzu spēlei 19. gadsimtā”, kas pirmizrādi piedzīvoja 1979. gada 8. jūlijā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, bet 1981. gada 19. maijā uzvedums notika Nacionālajā teātrī. Savdabīgs bija uzvedums “Ziemas laika meti”, kurā skanēja lībiešu valoda un latviešu valoda ventiņu mēlē. Periodā, kad ansambļa sastāvā dziedāja bērni, Dzintars Kļaviņš bija izveidojis bērnu dziesmu un rotaļu svītas. Jaunākajos laikos repertuārā ir ienākušas arī garīgās dziesmas lībiešu valodā.

Koncertā pieminēja ansambļa lībiešu valodas skolotājus – Pēteri Dambergu, Paulīni Kļaviņu, Oskaru Staltu, Valdu Mariju Šuvcāni, Zoju Sīli, kā arī ansambļa ilggadējās vecākās Emmu Ērenštreiti, Ausmu Liepu, Zoju Sīli. Atgādināja, ka dziedāšana lībiešu ansamblī ir veicinājusi arī lībiešu kultūras mantojuma izpēti un saglabāšanu. Tā ansambļa dalībnieces Valda Marija Šuvcāne un Zoja Sīle ir publicējušas grāmatas par lībiešu kultūrvēsturi un valodu, kas būtiski papildinājušas izziņas literatūru par lībiešiem.

Saistošo muzikālo stāstu par ansambļa gaitām daudzu garu garumā papildināja fotomontāža un videoieraksts ar Dzintara Kļaviņa izglītojošo stāstījumu par lībiešu muzikālo mantojumu. Nobeigumā ansamblis kopā ar visiem klātesošajiem nodziedāja „Pūt, vējiņi” lībisko variantu „Pūgõ tūļ”.

Rīgas Domes izglītības, kultūras un sporta departamenta pārstāvji uzteica ansambļa „Līvlist” darbību un apbalvoja to ar Atzinības rakstu par ilggadēju darbu lībiešu tradīciju kopšanā. Jubilāru sirsnīgi sveica lībiešu sabiedrisko organizāciju vadītāji un pārstāvji, Salaspils jauniešu koris „Lōja” ar aizrautīgi nodziedāto meteņu dziesmu „Vastālovā”. Dziesmu veltīja bijušais ansambļa dalībnieks, dziedātājs Andris Daņiļenko. Sveica bijušie dalībnieki, draugi, radinieki un vienkārši interesenti.

Arī ansamblis „Līvlist” pateicās saviem labvēļiem un atbalstītājiem, simboliski ziedus veltot arī visiem, kas bijuši, kas ir, kas izklīduši plašajā pasaulē, kā arī tiem, kas šodien iemācījušies pirmo vārdu lībiski.

Ansamblis „Līvlist” ir stabilākā vērtība, kas lībiešiem jaunākajos laikos ir bijusi. Īstenībā šī radošā saime ir bijis garīgais centrs daudzām lībiešu aktivitātēm, īpaši jau padomju gados, kad jēdziens „lībieši” bija izdzēsts no sabiedriskās apziņas. Ansambļa koncerti, piedalīšanās Dziesmu svētku simtgadē cēla pašu dalībnieku lībisko pašapziņu un parādīja visai Latvijai, ka lībieši ir dzīvi, ka viņiem ir sava valoda un kultūra. Arī Atmodas gados „Līvlist” dziedātāji kopā ar folkloras ansambli „Skandinieki” bija tas kodols, ar kura aktivitāti atjaunoja Līvu savienību, izveidoja īpaši aizsargājamo teritoriju „Lībiešu krasts”, pieņēma likumu, kas atzina lībiešus par Latvijas otro pamattautību.

Bez tā ugunskura, ko tālajā 1972. gadā iekūra nelielā lībiešu entuziastu grupa, mums droši vien nebūtu tādu lībiešu kultūrā nozīmīgu personību kā Pēteris Dambergs, Paulīne Kļaviņa, Tenu Karma, Dzintars Kļaviņš, Valda Marija Šuvcāne, Helmī un Dainis Stalti, Zoja Sīle, Baiba Damberga, Valts Ernštreits, Renāte Blumberga un daudzi citi, kuru darbs lībiešu kultūras mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā ir nenovērtējams.