Laikraksta „Diena” žūrija izvērtējusi kultūras devumu no oktobra līdz decembrim un 2011. gada kultūras balvai 4. ceturksnī nominējusi arī Lībiešu kultūras centra izdoto dzejoļu krājumu „Kui sūolõbõd līvlizt/Kā iznirst lībieši”.

Žūrija to atzinusi par svaigu un iedvesmojošu atklājumu mūsdienu Latvijā, ‘kas dzīvo izmiršanas, integrēšanas un samazināšanas problēmu ielenkumā’ (Kārlis Vērdiņš). Žūrijas spriedumam var tikai piekrist, jo simt lappušu grāmatiņa ir apbrīnojami ietilpīga un pārsteidzoša. „Es to lasu kā stāstu krājumu par lībiešu dzīvi,” atzina kāda paziņa. „Katru dienu pa vienam dzejolim, lai var apdomāt.”

Kad pagājušajā pavasarī krājuma sastādītājs lībiešu dzejnieks Valts Ernštreits vēstīja par savu ieceri pasūtīt dzejdariem vārsmas par lībiešiem, turklāt ne tikai Latvijā dzīvojošajiem, bet arī kaimiņvalstu draugiem, biju visnotaļ skeptiska. Cita lieta – paņemt labāko no viņu sarakstīta, bet pasūtīt un ņemt pretī, ko dod… Njā, nu, nu… Bet Valts bija iededzies, un, kad viņš ir tādā stāvoklī, tad labāk pamukt sāņus un ļaut stihijai liesmot, dzirksteļot un mutuļot. Un Valts paveica gandrīz vai neiespējamo – uzrunāja, pierunāja un sarunāja desmitiem dzejnieku, kas solījās un solīja domāt par lībiešiem un sevi šai sakarā, jā, protams, ja vien visi ir tādi paši kā Valts, „foršs džeks, kas atbrauc ar motociklu” (pēc Vimberga). Bet pa vidu bija vasara, un krājumā iekļāvās vien divdesmit.

Dzejas izlase “Kā iznirst lībieši” (Kui sūolõbõd līvlizr”). 2011.

Tātad – pasūtījuma darbs. Man ir skaidri zināms, ka 2011. gadā tādu Latvijas literatūras druvā bija divi: ne tikai jau pieminētais dzejoļu krājums, bet arī Gundegas Repšes izdomātais un pasūtinātais latviešu rakstnieču stāstu krājums „Mēs. XX gadsimts”. Rakstnieces, saņēmušas uzdevumu (vai pašas izvēlējušās) iejusties kādā konkrētā pagājušā gadsimta Latvijas vēstures desmitgadē, radīja neparasti spēcīgu un emocionālu kopainu, daudz spēcīgāku un emocionālāku nekā katrs atsevišķais darbs pats par sevi.

Tieši tāpat ir noticis ar lībiešu izniršanas grāmatu. Jau krājumam iznākot, atzīmēju, ka, lai gan visos dzejoļos ir tradicionālie atribūti – jūra un smiltis, viļņi un kuģi, zivis un zvejnieki, lībieši un valoda, dzīvie un mirušie –, to salikums ir neparasti svaigs un pat mulsinošs. Tas pārtop par lībiešu kultūrvēstures īso rokasgrāmatu, aptverdams teju vai tūkstoš gadu senus notikumus (lībiešu kristīšana, vadonis Ako, krustneši), piesaukdams vēl nesen dzīvos (Ieva Neilande, Vilnis Blaževičs) vai joprojām dzīvos (Staltu ģimeni) un citēdams pasaules vēsturē pirmo (un vienīgo) lībiešu dzejas antoloģiju („Es viltīgāks par tevi, menca”). Autori piemin visus lībiešu mītiskos elementus – līvu senčus, Dieva dziesmas, dzintara graudus, Kolkasragu, kapsētas un smiltis, smiltis un smiltis, bet neaizmirst arī plēst jokus – tā aina, kad svētais Kīnkamegs ieiet Rēzeknes Vienības namā padzert alu (Valentīns Lukaševičs), ir vairāk nekā burvīga. Un Kārļa Vērdiņa Pēteris Foršs, kura dēļ velns Lūžņu pusē vairs kāju nav spēris, un Kivisildnika mudinājums: „ja mēs esam / īsteni igauņi / tad mēs dosimies / aiz lībiešiem / un garām lībiešiem”

Iespējams, ka šie divdesmit dzejnieki aiz brīvas gribas, neviena nemudināti, nekad mūžā nebūtu aizdomājušies par lībiešiem. Tā teikt, dievs ar viņiem – bija un izbija. Bet, Valta Ernštreita rosināti, aizdomājās un – patiešām viņi iznirst, lai gan izmiruši. Turklāt iznirst nevis kusli un žēlojami nabadziņi, kam tikai sēdēt krasta smiltīs un sēroties, ka vējiņš aizpūtis laivu ne uz to pusi, bet žirgti un darbīgi ļaudis, kam visapkārt viena vienīga ziedēšana.

Tāda laba grāmatiņa iznākusi, pateicoties Valta pasūtījumam. Lai gan, pateicoties šai grāmatiņai, Valts vairs nav vienīgais dzejnieks Latvijā, kas raksta dzejoļus lībiešu valodā. Izrādās, to dara arī viņa tautiete Baiba Damberga. Par Grizeldu Kristiņu Kanādā nemaz nerunāsim. Kā stāsta, vēl pagājušā gada nogalē, savā simtu pirmajā dzīves gadā, viņa žēlojusies, ka laikam kļūstot veca – pastrādājot pusstundiņu dārzā un jāiet atpūsties.