Saulainā jūlija priekšpusdienā Dēliņu sēta no Lūžņas ciema Brīvdabas muzejā izskatās kā paradīzes dārza stūrītis. Koši zaļajā, izpļautajā sētsvidū zied un smaržo palsi rozā flokši. Plūmju koks samētājis zālājā sarkanos auglīšus. Sētas stūrī milzu auga lapas sniedz vēsinošu pavēni. Te nav nekā muzejiska, viss ir dzīvs. Liekas – turpat aiz priedēm tūlīt būs jūra. Kūtī iemausies govs.

Pamazām sanāk ļaudis. Daudzi lībiešu tautastērpos, citi – vasarīgi raibi un krāsaini. Pirms četrdesmit gadiem šī lībiešu sēta no Lūžņas pārceļoja uz Brīvdabas muzeju. Visus šos gadus tā te uzturēta un kopta. Sētas svētkos sanākuši visi, kam otras Latvijas pamatnācijas liktenis nav vienaldzīgs. Nav valsts amatpersonu, jo šī sēta neder par priekšvēlēšanu tribīni. Bet, ja kāds ministrs, ministrijas pārstāvis, deputāts vai prezidents tur būtu bijis, tad gan varētu pajautāt, kā tad tiek pildīts likumā ierakstītais apsolījums rūpēties par lībiešu valodas stiprināšanu, mantojuma saglabāšanu un apzināšanu? Viss tikai pašu lībiešu un viņu draugu rokās. Paši izsludinājuši starptautisko lībiešu gadu, paši grāmatas izdevuši, izstādes organizējuši, paši portālu nodibinājuši, paši arī te sanākušie svētku mielasta galda uzklājuši. Paši rūpējas par pamatnācijas integrācijas jautājumu, kas no augstām tribīnēm vārdos, ne darbos gana skaļi pēdējā laikā piesaukts.

Šai saulainajā priekšpusdienā, klausoties kā mijas latviešu un lībiešu valoda, kā skan lībiešu dziesmas, domāju, cik mūsu latviskā valsts tuvredzīga, cik strupa un maza tās attieksme pret lībiešu mazākumu, kas taču bija un ir mūsu teritorijas un nācijas daļa. Ko nevajag mūsu valstij, vajag kaimiņiem igauņiem un somiem. Tur līdzīgos pasākumos valsts izsaka savu atbalstu un cieņu lībiešiem, viņu valodai un kultūrai.

Bet, kamēr mūsu varas vīriem nav ne goda, ne cieņas, no Dēliņu sētas mēs dodamies uz „Līvod kuņšt”, lībiešu mākslas izstādes noslēgumu. Mazajā zālītē skaisti izgaismotas gleznas. Jāņa Beltes naivi sapņainās ainavas, Valta Ernštreita krāsu prieks, Lilitas Līces akvareļi un Baibas Dambergas grafikas. Viņa dizianējusi lībiešu monētu ar naudas mērvienību – ikš bārban, viens bārbans. Vai kāda no Latvijas bankas monētām veltīta lībiešiem? Jauniešu koris ‘’Lōja” no Salaspils dzied „Pūt, vējiņi” autentisko versiju. Paši to atraduši, paši lībiešu valodu mācās.

Pēters Brūveris dzejolī „Kuolkā” raksta par skatienu, kurš „te smiltīs velk kādas nomaļas atlantīdas kontūras: tik līdzīgas bērnības vaibstiem”. Lībiešu mazākums, nomaļā atlantīda, pats saviem un draugu spēkiem vēl turas. Varbūt latviskās valsts vairākums beidzot pasniegs tam roku. Sevi un mazākumu cienot.

No laikraksta „Diena” 2011. gada 5. augustā