Velta Ķierpe (1928. gada 30. maijs – 2011. gada 7. februāris)

7. februārī mūžībā devusies pensionētā skolotāja Velta Ķierpe (dz. Ģigule). Viss viņas mūžs pagājis Lībiešu krastā – dzimtajā Pitraga ciemā, Mazirbē un Kolkā. Viņa ir izskolojusi vairākas paaudzes lībiešu ciemu bērnu, mācījusi viņiem latviešu valodu un literatūru, mācījusi mīlēt dzimto ciemu un zemi. Pati gan nebūdama lībiete, bet bērnībā dzīvodama ciešā saskarē ar Pitraga lībisko vidi, Velta uz mūžu iemīlēja Lībiešu krastu un tā cilvēkus.

Par savu bērnību Velta Ķierpe rakstījusi: “Esmu piedzimusi 1928. gadā Pitraga Dēlniekos. Bijis ceriņu ziedēšanas laiks, kad pasaulē mani pieņēmusi pazīstamā lībiešu teicēja Šaltjāre Marija. Dzemdības bijušas smagas, bērns sīks, bet dzīvelīgs, ar skaļu balsi. Mans tēvs Ansis un māte Anna Ģiguļi bija atnācēji no Kabiles. Tēvs – lasīt un rakstīt nepratējs – iegādājies tīklu, sācis zvejot. Māte, pusbārene, divus gadus gājusi skolā, ar kāda attāla radinieka palīdzību Dēlniekos atvērusi mazu veikalu. Mans pusbrālis pelnīja savu gana iztiku Sabdagos. Tā nu augu viena. Man tuvākā saskarsme ar ciema ļaudīm bija Dēlniekos, Kurgatos, Aizupēs. Kad 1930. gados aiz upes tēvam iemērīja zemi jaunsaimniecībai Sapņukalni, kopēja lopu ganīšana barā izbeidzās. Sešu gadu vecumā man sākās ganu gaitas, grūts darbs pļavā, uz lauka, arī jūrmalā.”

Pirmo izglītību Velta ieguvu Mazirbes pamatskolā. Pēc tam turpināja mācības Ventspils ģimnāzijā, bet dažādu apstākļu dēļ to nepabeidza. Te iepazinās arī ar vēlāko dramaturgu Gunāru Priedi. Pirmā Veltas darbavieta bija Dundagas pasts. Dundagā viņa pabeidza strādnieku jaunatnes vidusskolu un 1950. gadu sākumā, Mazirbes pamatskolas direktora Rūdolfa Ermanbrika aicināta, sāka strādāt par skolotāju Mazirbē. Lai iegūtu pilntiesīgu skolotājas diplomu, Velta Ķierpe 1952. gadā iestājās Latvijas Universitātes neklātienē. Savienot darbu skolā ar mācībām augstskolā nebija viegli, tāpēc to pabeidza tikai 1959. gadā. Velta mācīja latviešu valodu un literatūru, reizēm arī dziedāšanu, vadīja dramatisko pulciņu. Mācīja skolēniem daiļrunāšanu jeb skaisti deklamēt dzeju. Mazirbes skolas periodā Velta ar ģimenei dzīvoja sava mīļā Pitraga Sapņukalnos.

1961. gadā Velta pārcēlās uz Kolku un sāka strādāt Kolkas astoņgadīgajā skolā. Atkal direktora Rūdolfa Ermanbrika vadībā. Kolkā bez latviešu valodas mācīja arī vācu valodu. Gatavoja bērnus daiļrunātāju olimpiādēm, kurās viņas skolēni parasti ieguva labas vietas. Vadīja dramatisko pulciņu, kopā ar skolēniem gatavoja sienas avīzi. Pati bija lieliska dziedātāja ar skaistu soprānu, dziedāja korī. Kā atceras kolēģi, Velta bija skolotāja ar augstu pienākuma apziņu, lieliski pārzināja savu priekšmetu, bija brīnišķīga klases audzinātāja. Vēl tagad viņas klases audzēkņi atceras skaistos pārgājienus. Kolkas bibliotēkas vadītāja Olita Kalna: „Kājām izstaigājām visus lībiešu ciemus, pabijām visās sētās. Bija ļoti aizraujoši. Skolotāja Ķierpe saka – obligāti jāņem līdz divus pārus vilnas zeķu. Mēs izsmejamies, bet ņem ar tos divs pārus. Tur ir Pitraga upīte. Kurš tad nu ies, kā jāiet. Iekrīt ar. Tad nu priecīgs, ka ir tās otrs zeķs. Tāda romantika bija.”

1973. gadā skolotājai piešķīra nozīmi „LPSR izglītības darba teicamnieks”. Ģimenes apstākļu dēļ 1977. gadā Velta aizgāja izdienas pensijā, bet vēlāk kādu laiku strādāja Mazirbes internātskolā.

Pēc Veltas Ķierpes latviešu valodu Kolkas skolā sāka mācīt augstskolu tikko pabeigusī skolotāja Aisma Brande. Viņas atvadu vārdi atspoguļo skolotājas pašu dziļāko būtību: „Velta ir cilvēks, kas pieder mums visiem – katram atsevišķi un visam ciemam. Grūti atrast kādu, ar kuru Veltai nebija saskarsmes telpas. Viņa nekad nepārstāja domāt par bijušajiem skolēniem, izturoties ar cieņu un pagodinot viņus ar savu klātbūtni absolventu salidojumos, kuros bija gaidīta. Skolotāja viņa bijusi visu mūžu arī pati sev – sevi nemitīgi urdot, mācoties. Mācīties un atklāt dzīvi viņai patika. Atklāt spēju izteikt sevi rakstos, formulēt vārdos to, ko dziļākajā būtībā izpratusi, atveidojot dzīves dažādos mirkļus tik ļoti saaustus ar dabu, tās daudzveidību, ieraugot pasauli smilšu graudā vai dzintara gabalā un uzziedēt dzejā, tik vienkāršā, bet dziļā domā. Tie ir viņas laimes mirkļi – izteikt sevi, lai no jauna saņemtu kādus atplaiksnījumu. Dzīves spīts, lai pastāvētu dzīves cīņā ir salīdzināma ar it kā trauslo, bet stipro dzērveņstīgu, kura notur ogu pie dzīvības sulas. Tā ir Veltas būtība – kā dzērveņstīgai turēties un būt sulīgas dzīves uztvērējai.”

Ar Veltu iepazinos 2000. gadā. Toreiz biju atbildīgā par mēnešraksta „Līvli” un „Lībiešu gadagrāmatu” veidošanu. Reiz no Kolkas saņēmu rokrakstu „Aizmirstais paldies” ar parakstu Kurzemniece. Izlasot atsūtīto, biju patīkami pārsteigta par jauko un interesanto rakstu. Tas tika publicēts „Līvli” 2000. gada 1. numurā. No tā laika sākās mūsu literārā un arī cilvēciskā sadarbība.

Veltai bija ļoti labas stāstnieces dotības, un viņas tēlainie un interesantie raksti par par dzimto Pitraga ciemu, jūru un Kolkasragu priecējuši lībiešu izdevumu “Līvli” un “Lībiešu gadagrāmata”, arī vietējās preses lasītājus. Kā poēma dzimtajam Pitragam un tā ļaudīm skan viņas stāsts „Es, pitradzniece, un mani laikabiedri” 2007. gada Lībiešu gadagrāmatā. Un kurš gan Kolkā nezina „Zilzaļo dziesmu” ar Veltas vārdiem un viņas dēla Viestura sacerēto melodiju, ko izpilda Kolkas sieviešu ansamblis „Laula”?

Kad pati pārcēlos uz pastāvīgu dzīvi Kolkā, iepazinos ar Veltu daudz ciešāk. Arī ar viņas bērniem Tamāru un Viesturu. Mātes radošo garu pārmatojuši abi divi. Tamāra kļuvusi par profesionālu diriģenti un kopš 1993. gada vada Maskavas latviešu kori „Tālava”. Viesturs dzīvi saistījis ar kokamatnieka profesiju.

Uzzināju, ka Velta ir kaislīga ogotāja un sēņotāja, ogošana ir gandrīz vai viņas dzīvesveids. Diezin, vai Kolkas apvidus mežos maz ir kāda vieta, kurā viņa nav pabijusi. Uzzināju, ka viņa tikpat kaislīgi mīl jūru, mūžīgi mainīgo Kolkasragu un ne reizi vien tos apdziedājusi savā dzejā. Bieži redzēju, kā Velta devās uz jūru ar to parunāties, kā viņa nesa pilnos ogu un sēņu grozus no meža, kā priecīgi atgriezās no Pitraga kapsētas, kur atkal bija sakopusi tuvinieku kapus. Pat tad, kas kājas vairs neklausīja tik labi, Velta lēnā solī, nu jau ar spieķīti, katru dienu gāja uz jūru.

Liktenīgi sagadījās, ka „Talsu Vēstis” 5. februāra literārajā pielikumā publicēja Veltas Ķierpes (Kurzemnieces) dzejoli „Jautājums”. Bet 7. februārī Velta devās aizsaulē… Jautājumu „Kā man palikt pašai?” Velta sev uzdeva visu mūžu. Manuprāt, kas gan bija tik ļoti pati kā Velta ar savu neizmērojamo dabas un dzimtās puses mīlestību, neizsmeļamo enerģiju, iecirtīgo stūrgalvību, romantisko pasaules uztveri, ar vienmēr tirdošajiem jautājumiem par dzīves jēgu? Vai viņa atrada atbildi uz mūžīgo jautājumu?

Velta Ķierpe : „Esmu laimīga, ka man nav bijis jāklīst pa svešām zemēm, ka esmu varējusi būt kopā ar savu dzimto ciemu, jūru un cilvēkiem, ko uzskatu par saviem tuviniekiem. Manās rokās nav svešzemju zelta, toties mīļāks man atrastais dzintara grauds. Paies laiks. Es gulēšu kapu kalniņā pie Kukšupītes kopā ar savējiem. Jūra šalks kā vienmēr. Virs Rūšu lauka lirinās neiztrūkstošais cīrulītis. Pār Undžavas mežiem, dzērveņu piebērtajām vigām sakliegsies dzērves. Manā vietā pavasaros dzeguzes zvanus skaitīs jaunā paaudze.”

* dzejas rinda no Veltas Ķierpes pēdējā publicētā dzejoļa „Jautājums” (Talsu Vēstis, 2011. gada 5. februārī)