20. gadsimta 60.-70. gadu mijā ekonomikas zinātniece Miķeļtorņa lībiete Emma Ērenštreite modināja Kurzemes lībiešus no gadu desmitu miega. Viņai pievienojās meita Ieva Neilande, skolotājs Sīkraga lībietis Pēteris Dambergs, sabiedriskā darbiniece Vaides lībiete Paulīne Kļaviņa un daži citi aktīvi Kurzemes lībieši. 20.-21. gadsimta mijā par daudz dziļākā etniskā miegā dusošu Vidzemes (Salacas) lībiešu pēcteču modinātāju un milzīga darba veicēju kļuva Pāles pamatskolas vēstures, latviešu valodas un literatūras skolotāja, arī Pāles novadpētniecības muzeja vadītāja Rasma Noriņa.

Viņa piedzima 1957. gadā ainaviski skaistajā Piesalacā – Ainažu Mērniekos. 1985. gadā absolvēja Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti. Pirms tam astoņus gadus strādāja Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. 1986. gadā Noriņa ieradās Pāles pamatskolā, kur sākotnēji strādāja par mācību pārzini un vēstures skolotāju. Būdama novadniece, vēsturniece un nesenā pagātnē muzeja darbiniece, viņa ieinteresējās par novada vēsturi, it īpaši par Salacas lībiešu likteņiem. Interese bija nopietna: Rasmas dzimtas loceklis bija ieprecējies Svētciema lībiešu plašās Gīzu dzimtas pēcteču ģimenē. Skolotāja iesaistījās Pāles novadpētniecības darbā.

Muzeju 1995. gada vasarā sāka veidot Dzidra Pitāne – Pāles pamatskolas pensionētā bioloģijas un ķīmijas skolotāja, aktīva novadpētniece. Viņu atbalstīja pagasta pašvaldība. Arī Pitānei bija priekšstats par lībiešiem: Salacgrīvā par skolotāju strādāja kāda Gīzu dzimtas pēctece, bet pārējie dzīvoja Pālē. Pašvaldība muzejam atvēlēja ap 19. gadsimta vidu celtā Pāles muižas Kalnakrogus dienvidu galu. Ar novada sabiedrisko un kultūras dzīvi cieši saistītā ēka atrodas Limbažu-Salacgrīvas vecā lielceļa malā ainaviski patīkamā viela pie Svētupes pietekas Pērļupes. Kopš tālas pagātnes krogā līga gājējus, pie tā noturēja pavasara un rudens gadatirgus, ļaudis pulcējas Jāņos un citos sabiedriskos pasākumos. Latvijas pirmās brīvvalsts gados ekā mitinājās Pāles Lauksaimniecības biedrība. Padomju varas gados ēkas vienā galā iekārtojās kolektīvās saimniecības “Padomju zeme” valde, otru izveidoja par Pāles kultūras namu, tas darbojas arī šo brīd. 1886. gadā krogā piedzima nākamais ķīmijas doktors un profesors Pauls Kalniņš.

Pēc Dzidras Pitānes aiziešanas mūžībā Rasma 1997. gadā kļuva par muzeja vadītāju, sāka vākt materiālus par lībiešiem un sadarbojās ar zinātniskās pētniecības iestādēm. Daudzus gadus viņu atbalstīja Pāles pašvaldības vadītāja Gunta Lūse. 1999. gada 27. martā Staicelē notika pilsētas domes un Lībiešu kultūras centra rīkota konference “Lībieši Vidzemē”. Tās zinātnisko pamatu deva Pēterburgas akadēmiķa Jūhana Šēgrēna 1846. gada ekspedīcijas guvumi un Latvijas Zinātņu akadēmijas “Letonikas” pētījumi. Atklāja arī Staiceles muzeju. Rasma šajā pasākumā guva sākotnēju ieskatu citu pētnieku paveiktajā.

Savu pirmo publisko stāstījumu par Salacas lībiešu izzinājumu skolotāja sniedza Staicelē 2001. gada 19. maijā pilsētas domes un Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma kopsēdē “Staiceles novads un lībiešu kultūras vēstures jautājumi”. Saturiski bagātā uzstašanās klausītājiem sniedza jaunas ziņas. Sēdes dalībnieki rosināja darbu paplašināt un turpināt. Tā aizsākās dziļāki un plašāki pētījumi, uz tālu nākotni vērsta sadarbība.

2001. gadā LZA kopā ar Limbažu rajona padomi sāka gatavot plašu zinātnisku konferenci „Rietumvidzemes lībisko apvidu kultūrvēstures problēmas”, kam vajadzēja notikt 2003. gada rudeni. Izvērsām dokumentu pētījumus arhīvos. 2001., 2002. un 2003. gada vasarā Rasma Noriņa kopā ar Ievu Cimermani, Laimu Kļaviņu, Māru Stabrovsku un Laimu Šēriņu Latvijas Zinātņu akadēmijas organizētajos meklējumos apsekoja visas Svētciema sētas, kurās, pēc akadēmiķa Šēgrēna ziņām, 1846. gadā dzīvojuši lībieši, aprakstīja un fotografēja redzēto. Izrādījās, ka Dišleros, Klāvos, Priecumos, Pūriņos, Purnavos un citur saglabājušās tikai kokaudzes un atsevišķu ēku vai pamatu drupas. Kārās, Ķirpakos, Ķulmakos, Lielnoros, Sprundās un citviet redzamas atsevišķas ēkas vai vērā ņemamas to paliekas. Dzeņi, Ķeguļi, Lielkuikuļi un citas sētas būtiski pārveidotas. Tikai atsevišķas iezīmes, piemēram, Ķeguļu un Vadloma sedumi, Jaunupes, Salacas, Svētupes lašu un nēģu taču vietas un cits vēstīja par lībiešu kādreizējām tradicionālajām nodarbēm. Apsekojām arī senās lībiešu kulta un pieminējumu vietas – Kuiķules kapsētu, luterāņu skolas pamatus, upuralu, Priecumu kapulauku. Braucienos uzņemtie krāsu fotoattēli skatāmi muzeja ekspozīcijā un fondos. Turpat arī profesora Jēkaba Prīmaņa antropoloģiskajos pētījumos fotografēto svētciemiešu portreti un aptaujas anketu kopijas.

Braucienos redzētais un dzirdētais rosināja Noriņu vēl nopietnāk pievērsties Latvijas Valsts vēstures arhīvā, novada baznīcās un ģimeņu kolekcijās saglabāto dokumentu studijām, ģimeņu albumos esošo fotoattēlu vākšanai un tajos redzamā izzināšanai. Viņa apmeklēja desmitiem dažādus uzvārdus nesošu lībiešu pēcteču ģimeņu, stāstīja tām par savu meklējumu nolūkiem, arī visu pagaidām par dzimtām noskaidroto, pierakstīja cilvēkiem zināmo par viņu senču mūža gaitām, par dzīvi Latvijā un citās zemēs. Rasma savāca daudz ziņu par lībiešu pēcteču nonākšanu svešumā gan jūrnieku gaitās, gan Otrā pasaules kara norišu dēļ, par darbu un dzīvi svešatnē, par sakariem ar Latvijā mītošajiem radiniekiem un daudz ko citu.

Rasmas cilvēciskais siltums, dziļās zināšanas un prasme ieinteresēt izraisīja lielu lībiešu pēcteču atsaucību. Dažu gadu laikā līdzās plašām ziņām viņa savāca un aprakstīja arī vairāk nekā 500 fotogrāfiju, kas tapušas 19. gadsimta pēdējā ceturksnī un 20. gadsimtā. Tajās skatāmas lībiešu dzimtu pēcnācēju apdzīvotās sētas, darba ainas, ģimeņu godi, sabiedriskās dzīves norises, atsevišķu personu un ģimeņu portreti, novada ainavas un daudz kas cits. Kā ļoti vērtīgi jāmin Latvijas karavīru, sabiedrisko, saimniecisko un valsts darbinieku portreti un grupu attēli, jau sen sagruvušais Ikšķilkrogs (tam lībiešu dzīvē bija daudzus gadu desmitus dokumentēta liela nozīme) un koku pludināšana Salacā 20. gadsimta 20.-30. gados. Vairums attēlu nav uzņemti fotosalonos, tāpēc atspoguļo (dokumentē) patiesas darbības un dzīves ainas, ir izmantojami kā pirmavots dažādu kultūrvēstures jautājumu skaidrošanai.

Ar savāktajiem fotoattēliem, dokumentiem un priekšmetiem Rasma Noriņa Pāles muzejā 2003. gadā iekārtoja visai bagātu un labi uztveramu paliekošas vērtības izstādi “Mēs – Vidzemes lībiešu pēcteči”. Katrai dzimtai iekārtoja savu stendu, kurā atspoguļots gan tām kopīgais, gan katrai savdabīgais. Tik plašu informāciju par Vidzemes lībiešiem sabiedrība vēl nebija redzējusi. Izstādes atklāšana 23. augustā bija plašs un nozīmīgs sabiedrisks pasākums ar ekspozīcijas apskati, analīzi, atmiņu stāstījumiem un pārrunām, kopuma piedalījās ap 150 Svētciema kādreizējo lībiešu dzimtu pēcteču, vēl arī Limbažu rajona padomes, Pāles pagasta padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas, Integrācijas lietu sekretariāta, Lībiešu kultūras centra, kā ari citu institūciju pārstāvji un interesenti. Sanāksmē satikās daudzi Salacas lībiešu dzimtu pēcteči, kas agrāk nebija pazinušies un nezināja par savām radniecības saitēm. Kopš šīs dienas viņi sāka tuvināties, interesējās par savu ģimeņu etniskajām un kultūrvēsturiskajām saknēm, vāca ziņas par ģimeņu un dzimtu vēsturi, vēl aktīvāk atbalstīja Rasmas pētījumus.

23. augusta pasākums ievadīja 5., 6. septembrī Limbažos nolikušo jau minēto LZA un Limbažu rajona padomes rīkoto konferenci, kurā Noriņa nolasīja saturīgu, uz pirmavotiem balstītu referātu “Svētciema lībiešu dzimtu pēcteči 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimtā”. Tāda paša nosaukuma apcerējumu publicējām arī “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” 2003. gada 5./6. numurā. Pēc konferences Rasma arhīvos un sarunās ar novadniekiem ieguva daudz agrāk nezināma un vēl pamatīgāk iesaistījās “Letonikas” programmas jautājumu skaidrošanā. 2005. gadā “Letonikas” pirmā kongresa avotu izzināšanas sekcijā viņa nolasīja referātu “Sabiedrības integrācijas procesa izzināšanas iespējas pēc Rietumvidzemes draudžu 19.-20. gadsimta dotumiem”. Viņa analizēja līdz tam nezināmus Salacgrīvas, Vecsalacas un Viļķenes luterāņu un pareizticīgo draudžu dokumentus par etniskajiem un sociālajiem procesiem novadā. Visai rosinošu rakstu par šo tēmu publicējām “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” 2006. gada 3./4. numurā. Nākamo publisko soli zinātnē Noriņa spēra 2007. gadā, kad “Letonikas” otrā kongresa sekcijā “Letonikas avoti: Latvijas piekraste” nolasīja rūpīgi izstrādātu referātu “19. gs. otrās puses dokumenti par iedzīvotāju migrāciju Rietumvidzemē”. Pamatojoties uz jaunatrastiem Lielsalacas, Liepupes, Umurgas un Vecsalacas draudžu dokumentiem, viņa ļaužu pārvietošanos saistīja ar apvidus ģeogrāfisko apstākļu radītajām nodarbju iespējām un ar sociālajiem apstākļiem. Plašs apcerējums par šo tēmu 2008. gadā publicēts grāmatā “Kultūrvēstures avoti un Latvijas piekraste”.

Turpinot ziņu vākšanu un apstrādi, Noriņa pēdējos gados paveica vēl divus nozīmīgus darbus: katrai 19. gadsimta vidus lībiešu dzimtai Pāles muzejā iekārtoja savu mapi, kurā ievietoja atmiņu stāstījumus, oriģinālus dokumentus no dzimtu krājumiem, arhīvu dokumentu kopijas, fotoattēlus, periodikā ievietotus rakstus u.c. materiālus; uz arhīvu dokumentu un teicēju stāstījumu pamata izstrādāja 11 Svētciema (Salacas) lībiešu ģimeņu dzimtaskokus, kur senākās ziņas attiecas uz 1782.-1795. gadu, jaunākās – uz mūsdienām. Tajos parādīti visi pagaidām apzinātie dzimtu sazarojumi, arī pēdējo gadu veidojumi. Materiālu vākšana un apstrāde turpinās.

Uz Rasmas pētījumu pamata novadā noorganizēti daudzpusīgi pasākumi, kuros stāstīts par Salacas lībiešu kultūru, vēsturi, atsevišķām dzimtām un daudz ko citu. Pēdējais devums bija izstāde “Vidzemes lībieši un viņu pēcteči”, kuru muzejā atklāja 2009. gada 29. februārī. Atklāšanas dienā tur notika arī Vidzemes lībiešu pēcteču pirmais saiets. Piedalījās ap 100 cilvēku, starp tiem arī jaunapzinātie dzimtu pēcteči.

Rasmas Noriņas paliekošais devums par Salacas lībiešiem ir:

liels līdz šim nezināmu kultūrvēsturisku datu savākums un apkopojums;

kādreizējo lībiešu dzimtu pēcteču etniskās un kultūrvēsturiskās apziņas atdzimšana;

intereses radīšana par lībiešu dzimtu vēsturi un par pēcteču dzīvi, par lībiešu piemiņas vietu saglabāšanu;

tāli un tuvi radniecīgu ģimeņu satuvināšana.

Rasmas Noriņas rūpīgais un profesionālais darbs guva sabiedrības atzinību. Viņa vairākus gadus darbojās valsts ilgtermiņa mērķprogrammas “Lībieši Latvijā” vadības padomē. 1998. gadā viņai piešķīra Luda Bērziņa prēmiju, 2003. gadā – Augusta Tenteļa prēmiju rajona novadpētniekiem un Lielo folkloras balvu par tradicionālās kultūras mantojuma un novada savdabību izzināšanu, glabāšanu un kopšanu.

No krājuma „Daba un vēsture 2011″.