Tagad, pirms ziemas, lībiešu tautas nams Mazirbē stipri atgādina bezsaimnieka, likteņa varā pamestu ēku. To, ka tas nav tikai emocionāls skatījums, apliecina portāla fotogalerijā ievietotie 23. oktobra uzņēmumi.

Kāds varētu brīnīties, kāpēc es jau daudzu gadu garumā neliekos mierā, interesēdamās par to, kas notiek namā un ap to. Iemesls ir pavisam vienkāršs. Mans vectēvs Pēteris Dišlers bija to septiņu jūrmalnieku skaitā, kuri parakstīja Līvu savienības dibināšanas statūtus. Un mans vectēvs, būdams galdnieks un citu amatu lietpratējs, piedalījās lībiešu tautas nama celtniecībā. Kopā ar citiem esmu namu tīrījusi, mazgājusi un posusi deviņdesmito gadu sākumā, kad to izmantoja jaundibinātais „Lībiešu krasts”. Pirms pieciem gadiem, kad Mazirbē notika Lībiešu kultūras centra organizētā lībiešu valodas runātāju nometne, ar mazirbnieka Egīla Kiršpīla atbalstu noorganizēju talku, lai sakoptu tautas nama apstādījumus un nezālēs ieaugušās puķu dobes.

Savulaik, kad vēl darbojās valsts programmas „Lībieši Latvijā” vadības padome, nemitīgi vaicāju Līvu savienības vadītājam, kādām vajadzībām paredzēts izmantot namu, kurā ieguldīti jau desmitiem tūkstošu valsts naudas, kāpēc tas netiek sakopts un vai savienībai nevajadzētu labāk apsaimniekot savu īpašumu. Atbildes vienmēr bija izvairīgas, un nodomi palika miglā tīti.

Pirms gada portālā publicējām Dainas Pētersones vēstuli „Lai manas acis to postu vairs neredz!” Tajā viņa rakstīja: „Ir skaidri saprotams, ka krīzes apstākļos nevienam nav naudas, lai algotu dārzniekus un citus strādniekus, kas visu sakopj un sapoš. Taču, ja saimnieki (cik saprotu, tā ir Līvu savienība) ir iegrimuši slinkumā, tad kādam varbūt tomēr jāparāda ar pirkstu. Un, ja saimnieku spēki ir par vājiem, varbūt jārīko visu lībiešu talka, jo nams tomēr ir piecu tautu sadarbības piemineklis, ko nedrīkst tik vienkārši aizlaist postā, turklāt pēc tā stāvokļa spriež par mums, lībiešu pēctečiem. Lasīju, ka kādreiz bijis tautas nama fonds. Varbūt tas ir jāatjauno, lai ir kāds, kas seko nama un valsts piešķirto līdzekļu izmantošanai. Varbūt jārīkojas kā gudriem vecākiem, kuri delverīgam bērnam, kas neprot novērtēt jauniegūto rotaļlietu, to vienkārši atņem.”

Vēstule tika plaši komentēta. Toreizējais Līvu fonda vadītājs Dāvis Stalts rakstīja: “Tautas nama liktenis ir Līvu savienības rokās, kas diemžēl ir tikai ļoti novājināta sabiedriskā organizācija, bez jebkādas vīzijas jebšu komandas pieejas šādu problēmu profesionālai risināšanai. Esam nodibinājuši fondu – “Līvu fondu”, kas gan nav tendēts uz tautas nama pārņemšanu, taču ir dibināts, lai sekmētu lībiešu dzīvi gan kulturālā, gan saimnieciskā spektrā, līdz ar to, mums, lībiešu projektu vadītājiem, uzņēmējiem, studentiem, pensionāriem un kultūras darbiniekiem ir ļoti smagi noskatīties uz šo nolaidību un absolūto nekompetenci no vēsturiski senākās lībiešu organizācijas puses.” Kad Dāvis šāgada vasarā tika ievēlēts par Līvu savienības vadītāju, cerības uz pārmaiņu vējiem tautas nama apsaimniekošanā kļuva pamatotākas, jo vairāk tāpēc, ka uz tām vedināja arī vietējais laikraksts “Talsu Vēstis”, stāstot par pārvēlēšanu sapulci: „Mazirbes grupas vadību uzņēmies jau dabas resursu aizsardzības inspektora pienākumu pildīšanā principiālais mazirbnieks Edgars Millers. Viņš uzstājoties ļoti emocionāli līdzšinējās savienības valdes darbu novērtēja ar treknu divnieku. [..] Ap viņu grupā ir liels spēks – 32 biedri, tāpēc turpmākās lībiešu tautas nama izmantošanas vīzijas, ar kurām konstruktīvi iepazīstināja E. Millers, nelikās tikai skaists apsolījums.”

Diemžēl vīzijas ir palikušas tikai kā skaisti apsolījumi. Dzīvžogs pie informācijas stenda šogad dārznieka šķēres nav redzējis ne tuvumā. Zāle pēdējo reizi droši vien ir appļauta augusta sākumā, kad Mazirbē atzīmēja mākslinieka Andreja Šulca simtgadi, zālienā ieaugušas svinību liecinieces – nesavāktās alus kārbas un pudeles. Vairāki otrā stāva logi palikuši puspievērti, bet skatuves telpu logam nodauzīta atslēga – lai iekļūtu tautas namā, to var atvērt katrs, kam nav slinkums. Durvju un logu ailēs čurn putnu ligzdas. Nodrupušie apmetuma gabali krājas aizvien biezākā slānī. Pa abiem pavērtajiem pagraba logiem ēkā iekļūst lietusūdens. Zāles parkets, cik var redzēt pa logiem, ir nekopts un netīrīts.

Kuru vainosim tagad? Atkal krīzi un naudas trūkumu? Vai tomēr, nama īpašnieci, „vēsturiski senāko lībiešu organizāciju”, uz kuras „nolaidību un absolūto nekompetenci” tagadējais tās vadītājs norādīja pirms gada?