Laikraksta “Diena” 2010. gada 7. decembra  numurā publicēts Laimas Muktupāvelas apraksts par lielākās Latvijas lībiešu sabiedriskās organizācijas – Līvu savienības – jauno vadītāju Dāvi Staltu.

Pašreizējo situāciju Dāvis raksturo šādi: „Lībiešiem jāpanāk kompromisi, jāpārkāpj pāri personiski dziļiem aizvainojumiem, lai tiktu uz priekšu. Tas ir ļoti smags darbs, jo esam maza un noslēgta vide ar dzimtu attiecību vēsturi.” Viņš „lielākās cerības liek uz senioriem – 70-80 gadu veciem lībiešiem – un jauno paaudzi. Jaunie lībieši ir eiropeiski, runā vismaz trijās svešvalodās un cenšas apgūt lībiešu valodu, ir pozitīvi tendēti.”

Toties par vidējo paaudzi, kā atzīst autore, „Stalts ir skarbs: „Vidējā paaudze ir tā „vainīgā” paaudze, kas noveda lībiešu lietu pie iznīcības kopš 90. gadu sākuma. Viņi ir būvējuši lielus plānus, kam pamatā ir cilvēku personīgās ambīcijas un emocijas. 90. gadu sākumā visi, rokās sadevušies, organizēja 3. lībiešu atmodu, bet tikpat ātri rokas atlaidās vaļā.””

Man gan šķiet, ka Dāvis, tā izpauzdamies, demonstrē nevis skarbumu, bet gan necieņu vai arī nezināšanu (bet tā neatbrīvo no atbildības). Vēl precīzāk norāda plaši pazīstams sakāmvārds: „Nespļauj kāpostos, kuri pašam būs jāēd.”

Paldies dieviņam, ka 90. gadu sākuma vidējai paaudzei bija lieli plāni, jo citādi nebūtu nodibināta valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija „Lībiešu krasts” (kuru likvidēja, pateicoties Līvu savienības pūliņiem), nebūtu atjaunots mēnešraksts „Līvli” (kuru nomirdināja LS), nebūtu iznākušas Lībiešu gadagrāmatas, nebūtu savāktas un apkopotas lībiešu atmiņas un dzīvesstāsti, Latvijas Republikas likumā „Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju” lībieši nebūtu atzīti par Latvijas  pamattautību, nebūtu izcīnīta valsts ilgtermiņa mērķprogramma „Lībieši Latvijā” (kuru aktualizējot ierēdņi neglābjami sabojāja, bet ar kuras palīdzību Dāvja dibinātais Līvu fonds nupat saņēma sešus tūkstošus latu lībiešu valodas mācīšanai), nebūtu pirmās lībiešu mākslas izstādes un pirmās lībiešu dzejas antoloģijas, pirmo lībiešu kultūras dienu Rīgā, nebūtu mācīta lībiešu valoda un sagatavoti mācību līdzekļi,nebūtu bērnu un jauniešu nometņu Mazirbē, dažādu izdevumu lībiešu valodā  un vēl daudz kā cita.

Ja visus šos un vēl daudzus citus darbus rosinājusi Dāvja peltās vidējās paaudzes „personiskās ambīcijas un emocijas”, tad lai slavētas tādas ambīcijas un emocijas! Un lai Dāvim un viņa „spēcīgo un uzticamo cilvēku komandai” lemts ko tādu piedzīvot pašiem pēc krietni paveikta darba, nevis pēc kārtējo solījumu un pozitīvas nākotnes vīziju publiskošanas.