Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā Rīgā, Rūpniecības ielā 10, atklāta izstāde “Letonikas avoti: Latvijas piekraste”. Pusducis vitrīnu veltīts Latvijas otras pamattautas – lībiešu – dzīvesveida un kultūras mantojuma atspoguļojumam.

Izstādē skatāms plašs iespieddarbu, fotogrāfiju, senu rokrakstu, zīmējumu un citu materiālu klāsts, interesentiem sniedzot dokumentālu un vizuālu ieskatu Latvijas novados no Rucavas līdz Ainažiem. Tas ir kā pasenu retumu sakopojums no daudzām un dažādām krātuvēm, kam līdzās dažādos Latvijas valsts pastāvēšanas gados tapušas grāmatas, raksti, fotoliecības un dokumentējumi. Nav galīgi ignorēts arī padomju periods. Kādā no vitrīnām ekspozīcijas sākumdaļā parasta spīļarkla melnbalts foto. Uz šāda fona Ata Kronvalda doma, kas izraudzīta par visas izstādes vadmotīvu: “Ej augšup pa straumi, un tur tu atradīsi avotu; aplūko to krietni.”

Pat ne soļa, bet sprīža attālumā jau arī pirmais svešu ideoloģiju nesaduļķots pirmavots – 1638. gadā veiktās Arklu revīzijas datu publicējums. Kā stāsta LAB Misiņa bibliotēkas galvenā bibliogrāfe Arta Poriete, šajā izstādē jūs atradīsit dokumentus un literatūru, kurā var sameklēt, salīdzināt un izpētīt ziņas par cilvēkiem Latvijas jūras piekrastes ciemos, kā viņi dzīvo, kādi viņu tikumi un darbošanās. Ir grāmatas no 18., 19. gadsimta, ir teksti krievu, latviešu, vācu un zviedru valodā, albumi. Grāmatas izkārtotas pamīšus ar fotoattēliem un zīmējumiem. Tas pārskatāmības, kopainas un attīstības izprašanas labad. Nav šeit vienīgi līdz 1500. gadam iespiesto inkunābulu.

Kā jau jūras piekrastē pienākas, lielā mērā tas ir ieskats kuģu būvētāju, kapteiņu, kuģu īpašnieku un, protams, vienkāršu, bet kārtīgu jūrnieku un zvejnieku dzīvē. Uzmanību saista, piemēram, stends ar divu Duntes – Liepupes piekrastes dzimtu ciltskokiem, kuru sākumu 18. gadsimta vidū un otrajā pusē saskatījusi un rūpīgi veidojusi Latvijas buru kuģniecības vēstures pētniece Ieva Cimermane. Tie ir kuģu būvētāji, laivinieki, jūrnieki un kapteiņi Krauzes, otri – jūras braucēji, kuģu būvētāji, īpašnieki un kapteiņi Vikmaņi. Mūsdienām neparasti kupls bērnu pulciņš. Par to visu, šīm un daudzām līdzīgām dzimtām būs lasāms I. Cimermanes topošajā grāmatā “Vīri un kuģi”.

Uz jautājumu, vai šeit savākts viss iespējamais, teiksim, par Kurzemes hercogistes ziedu laikiem, Porietes kundzes atbilde nav apstiprinoša: “Nedomāju, ka te savākts gandrīz vai viss iespējamais. Te tikai ieskicēts, kā zinātnieks meklē avotus un literatūru, kur viņš to atrod un cik daudz var atrast. Tas ir kā pavediena galiņš, kurš tikai jāpavelk.” Līdzīgās domās arī akadēmiķis Saulvedis Cimermanis: “Izstāde kopumā atspoguļo to pirmavotu un literatūras daudzveidību un tematisko bagātību, kas pētniekiem pieejama Latvijas un citzemju avotu krātuvēs.” Ne jau viss izliekams un satilpināms vienā ietvarā. Arī latviešu tautas dziesmās netrūkst pantu par laiviniekiem, kuģiniekiem un zvejniekiem, tas ir, par dzīvi jūras piekrastē.

Senākie zīmējumi izstādē ir Šveices mākslinieka Johana Rūdolfa Šturna 1661. gada skices par dienvidrietumu Kurzemi. Tajās gan Grobiņas pils, gan Bārtas muiža, gan skats uz Rucavas muižu. Lasot pievienotos komentārus, veidojas priekšstats par tā laika mājām, ceļiem, arī par to, ko šodien dēvē par ainavu arhitektūru. Citviet Broces 18. un 19. gadsimta mijas zīmējumus papildina Tallinas mākslinieka Augusta Pecolda 1846. gada krāsainie zīmējumi. Šādi dažādu laiku un laikmetu blakus nostatījumi ekspozīcijā izmantoti vairākkārt. Arī rādot, teiksim, vienu un to pašu māju Liepupes Ūķos ap 1880. gadu un 2005. gadā.

Pusducis vitrīnu veltīts Latvijas otras pamattautas – lībiešu – dzīvesveida un kultūras mantojuma atspoguļojumam. Te gan lībiešu gadagrāmatas un tautas dziesmas, gan ābeces un Renātes Blumbergas grāmata “Lībieši dokumentos un vēstulēs”. Tāpat vairākas citas publikācijas par šo tēmu – arī par akadēmiķa A. J. Šēgrēna ekspedīciju 1846. gada vasarā – laikraksta Latvijas Vēstnesis lappusēs. No jaunlaiku pienesuma par savu novadu, pagastu un tradīciju dzīvotspēju te arī Alfrēda Šnipkes Vērgale laika lokos (divos sējumos), Veronikas Porziņģes Suitu novada mantojums, vairāki citi izdevumi.

Vērts vērīgi ielūkoties stendos, kuros dažādu gadu periodika no pašas LAB fondiem un citiem avotiem. Protams, izvēlētās ģeogrāfijas un nozares kontekstā. Te gan “Latviešu Avīzes” no 1822. gada, gan Krišjāņa Valdemāra laika jūrniecības žurnāls, gan Izglītības Ministrijas Mēnešraksts (1935). Latvijas pirmās brīvvalsts gados izdotas grāmatas, kuru autoru vārdi zināmi visā Latvijā – folklorists Pēteris Šmits, viens no Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja iekārtotājiem arhitekts Pauls Kundziņš, rakstnieki Jēkabs Janševskis un Vilis Veldre.

Daļa izstādes materiālu iegūti Igauņu tautas muzeja (Tartu) fototēkā, Krievu ģeogrāfijas biedrības un Krievijas ZA (Sanktpēterburga) arhīvos, Saksijas zemes bibliotēkas (Drēzdene) fondos. Kopējā klāstā arī Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentu kopijas, Ievas un Saulveža Cimermaņu ilggadējos meklējumos iegūtais.

“Neatkarīgā Rīta Avīze” 2007. gada 14. novembris.