Lībiešu literārajai valodai ir vairāk nekā 150 gadu ilga vēsture. Tā iedalāma divās tradīcijās – 19. gadsimta rakstu valodas tradīcijā (1863.–1880.) un 20. gadsimta rakstu valodas tradīcijā (1920.–mūsdienām), kas viena otru tiešā veidā neturpina. 20. gadsimta rakstu valodas tradīcija savukārt iedalāma sīkāk: a) 1920. gadu meklējuma periodā (1921.–1929.); b) laikraksta „Līvli“ periodā (1931.–1972.) un c) funkcijas maiņas periodā (1972–mūsdienām). Pēdējā periodā pārmaiņas lībiešu rakstu valodā izraisījusi strauja lībiešu valodas kā dzimtās (pirmās) pratēju skaita samazināšanās un tā rezultātā nepieciešamās korekcijas rakstu valodas ortogrāfijas tuvināšanā izrunai.

Jaunākajā rakstu valodas attīstības periodā valodas standartizēšanas jomā paveiktais visbiežāk saistāms ar lībiešu valodā iznākošajiem izdevumiem, jo katra izdevuma sagatavošanas procesā (sastādīšana, tulkošana u.c) ir daudzi atrisināmi jautājumi – terminoloģijas izstrāde, ortogrāfijas precizēšana u.c. Tomēr jaunākajā laikā notikuši arī vairāki pasākumi, kuri vērsti uz lībiešu valodas standartizēšanu globāli.

Lai tiktu galā ar 1990. gadu sākumā radušos apjukumu lībiešu ortogrāfijas principu izmantošanā un nodrošinātu izveidojušos lībiešu rakstu valodas principu ievērošanu, jau 1995. gadā Līvõ Kultūr sidām sadarbībā ar “Lībiešu krastu” sasauca pirmo lībiešu valodas normēšanas konferenci, kas notika Mazirbē. Tās dalībnieki vienojās par vienotu principu turpmāku ievērošanu, veidojot izdevumus lībiešu valodā.

Nākamā šāda konference notika 2005. gada maijā, šoreiz tās organizētāji bija LKS un Tartu Universitāte. Konferences uzdevums bija līdz galam sakārtot un apstiprināt rakstības principus, kas arī tika izdarīts. Lībiešu valodas ortogrāfijas principi ir arī padarīti plaši pieejami un publicēti zemāk.

Svarīga joma lībiešu rakstu valodas attīstībā līdztekus tās normēšanai ir bijusi arī terminoloģijas izstrāde. Laika posmā no 2004. līdz 2009. lībiešu terminoloģija plaši izstrādāta diviem avotiem – 2007. gadā iznākušajam albumam “Lībiešu dzīve”, kura komentāru tulkojumiem galvenokārt izstrādāta zinātniskā un speciālā terminoloģija, un pastāvīgi no 2006. gada līdz šodienai – portālam Livones. Šeit vislielākā nepieciešamība bijusi pēc mūsdienu terminiem, kas saistīti ar tīmekļa specifiku, taču portālā publicētajiem dažādajiem tekstiem ir bijusi nepieciešama arī plaša citu jomu terminoloģijas izveide. Citi lībiskie avoti lielākoties bijuši atkārtoti izdevumi vai tajos lietota tāda valoda, kas neprasa īpašas terminoloģijas izveidošanu.

Portāls Livones ir saskāries arī ar lībiešu valodas izmantošanas problēmām tīmekļa vidē. Lai gan lībiešu fonti jeb burtveidi veidoti jau kopš 1993. gada un visi lībiešu buti iekļauti Unicode formātā jau 1995. gadā (sic! Programmā “Lībieši Latvijā” 2008.–2012. gadam iekļauts uzdevums “Nodrošināt lībiešu burtu pieejamību internetā” ar šādām absurdām rīcībām: nodrošināt lībiešu burtu pieejamību internetā; panākt vienošanos par nepieciešamo burtu izveidi, kas nepastāv UNICODE; nodrošināt burtu iekļaušanu Latvijas standartā; nodrošināt burtu iekļaušanu ISO standartā UNICODE), tāpat burtveidi, kuros atrodami visi lībiešu valodas burti, patlaban ir pieejami gandrīz visos datoros, līdz pat 2009. gadam nebija adekvāti atrisināta iespēja rakstīt lībiešu valodā, t.i., izveidoti klaviatūras draiveri. Lai atrisinātu pastāvīgi problemātisko lībiešu valodas lietojuma jautājumu un ļautu ērtāk un plašāk lietot lībiešu valodu, LKS ar Nordplus finansējumu izstrādāja lībiešu klaviatūras draiverus populārākajām sistēmām (Apple Macintosh, Windows XP, Windows Vista), kas bija pieejami bezmaksas lejupielādēšanai iepriekšējā portāla versijā. Pēc darba pabeigšanas izrādījās, ka savu klaviatūras draiveri lībiešu valodas rakstīšanai beidzot izstrādājis arī uzņēmums „Tilde”, taču, to darot, uzņēmums diemžēl nekonsultējās nedz ar LKS, nedz ar Tartu Universitāti, kā rezultātā „Tildes” izstrādātajā klaviatūrā netika iekļauti daži burti, par kuru izmantošanu mācību tekstos LKS, Tartu Universitāte un SLDB vienojās tikai 2009. gada sākumā.

2010. gada sākumā Košragā notikušajā Tartu Universitātes, LKS un SLDB kopīgajā seminārā cita starpā tika spriests arī par iespēju izveidot lībiešu valodas komisiju, kuras uzdevums būtu rakstu valodas normatīvu izstrāde, taču tika nolemts tādu formāli neveidot, jo valodas kopšanā iesaistīto cilvēku loks ir pietiekami mazs, lai visas radušās problēmas būtu iespējams risināt bez formālām sēdēm, savstarpēji vienojoties.

LĪBIEŠU VALODAS PAREIZRAKSTĪBAS LIKUMI

(Publicēti portālā livones.lv 2006. gada 7. junijā un apstiprināti 2005. gadā Tartu notikušajā Lībiešu literārās valodas konferencē)

1. ALFABĒTS. Lībiešu valodas rakstības pamatā ir latīņu alfabēts, kurā tiek lietotas papildu zīmes virs (ä, ȯ, õ, š, ž) un zem burtiem (ḑ, ļ, ņ, ŗ, ţ). Lībiešu alfabēta burti ir:

Aa, Ää, Bb, Dd, Ḑḑ, Ee, Ff, Gg, Hh, Ii, Jj, Kk, Ll, Ļļ, Mm, Nn, Ņņ, Oo, Ȯȯ, Õõ, Pp, Rr, Ŗŗ, Ss, Šš, Tt, Ţţ, Uu, Vv, Zz, Žž

Apostrofs ‘, kurš grāmatās un zinātniskajā literatūrā norāda, ka vārda saknes pirmajā zilbē ir lauztais tonis jeb lauzums, nav alfabēta burts.

2. PATSKAŅI UN LĪDZSKAŅI. Burti a, ä, e, i, o, ȯ, õ, u apzīmē patskaņus, burti b, d, ḑ, f, g, h, k, l, ļ, m, n, ņ, p, r, ŗ, s, š, t, ţ, z, ž – līdzskaņus, burti j un v puspatskaņus.

Patskaņa garumu apzīmē garumzīme virs burta:

Āā, Ǟǟ, Ēē, Īī, Ōō, Ȱȱ, Ȭȭ, Ūū

Garie patskaņi alfabētā netiek nodalīti no īsajiem patskaņiem, kārtojot alfabētiskā secībā, tie kārtojami tāpat kā īsie patskaņi.

Līdzskaņi b, d, ḑ, g, z, ž ir balsīgie līdzskaņi, un p, t, ţ, k, s, š ir nebalsīgie līdzskaņi.

Līdzskaņi ḑ, ļ, ņ, ŗ, ţ ir mīkstie līdzskaņi, un d, l, n, r, t ir cietie līdzskaņi. Līdzskaņi š un ž ir cieti vārda sākumā un pēc i (ī) cituviet tie ir mīksti.

Lībiešu valodas pareizrakstībā nav atšķirības starp augstāku garo ō, kas var mīties ar divskani ou (piem., sōna : sounõ), un zemāku garo ō, kas var mīties ar īso a (piem., sōra : sarrõ).

3. DAUDZSKAŅI. Daudzskaņi ir divskaņi (divu patskaņu rinda vienā zilbē) un trijskaņi (triju patskaņu rinda vienā zilbē). Visi divskaņi tiek rakstīti ar diviem burtiem un trijskaņi – ar trijiem burtiem.

Daudzskaņiem var būt īss vai garš pirmais komponents. Divskaņi ar īsu pirmo komponentu ie un uo visur ir īsi divskaņi. Divskaņi arī īsu pirmo komponentu ai, ou un trijskanis uoi otrās garās zilbes priekšā ir īsi: aigā, jougūd, kuoigīd, citur tie ir gari: aigõ, loulõ, ruoikõ).

Citi daudzskaņi ir gari.

Divskaņos un trijskaņos ar garu pirmo komponentu pirmais patskanis rakstāms garš (piem., īe, kīela, līedõd, ūomõg, lūomõz, tūodõ, rūoikõb, tūoigõz; āiga, tȭitab), lai divskaņi un trijskaņi ar garu un īsu pirmo komponentu netiktu sajaukti (sal. kierā, sieldõ, sieggõ, suodā, kuordõ, kuoigīd, ruoikõ; aigā, aigõ, tõitõ).

4. PATSKAŅI OTRAJĀ UN TĀLĀKAJĀS ZILBĒS. Otrās un tālāko zilbju garie (t.s. pusgarie) patskaņi rakstāmi kā gari, piem., aigīzt, kuoigīd, mustād, katļā, piškīzt, sal. aigizt, kuoigõ, mustõ, katļõ, piški.

5. GARIE LĪDZSKAŅI. Garie līdzskaņi starp diviem vārda saknes pirmās un otrās zilbes patskaņiem rakstāmi ar diviem burtiem, piem., ņurrā-ņurrā, vannõ, puŗŗõd, killõ, kaddõ, kõzzi, piezzõ, akkõ, piettõ, võttõ.

Gara patskaņa priekšā, pēc daudzskaņa vai īsa patskaņa nebalsīgie patskaņi p, t, ţ, k, s, š nekad nav gari, piem., liepā, kätā, ukāz, sōtõ, jūotõ, lūoikõd, mȭka.

Vārda beigās un otra līdzskaņa priekšā līdzskaņi tiek rakstīti ar vienu burtu arī tad, ja tie ir gari (kim, kik, riek, nim, vag, nõtkõ).

6. BALSĪGIE LĪDZSKAŅI. Balsīgie līdzskaņi b, d, ḑ, g, z, ž tiek izrunāti balsīgi vārda sākumā un starp patskaņiem. Vārdā nebalsīga līdzskaņa priekšā un bieži arī vārda beigās tie izrunājami nebalsīgi, no kā to rakstība nemainās (piem., vieds, viedst, sal. vieddõ; būoḑst, ldz būoḑõ); lagtõ, sal. laggõ; väztõ, sal. väzzõ; ūomõgt.

Visi līdzskaņi, pirms kuriem vārda ar lauzumu saknes pirmajā zilbē ir īss patskanis vai īss daudzskanis, ir balsīgi un tiek rakstīti kā b, d, ḑ, g, z vai ž, piem., äbţõ, nägţõ, äd.

7. PUSPATSKAŅI j UN v. Burti j un v visbiežāk apzīmē līdzskaņus, piem., jālga, kejā, luggiji, vigā, kovāl, grōv.

Burti j un v apzīmē patskaņus:

(a) starp īsu patskani un līdzskani, ja šī vārda citās formās vai vienkāršā saknē starp šo pašu īso patskani un otro līdzskani ir j vai v, piem., ajtõd, sal. ajāb; sõvlõb, sal. sõvāb; šajos vārdos ir arī lauzums; (b) vārda beigās, ja šī vārda citās formās šajā pašā vietā patskaņa priekšā ir jj vai vv, piem., kaj : kajjõ; sov : sovvõ; arī šajos vārdos ir lauzums; (c) pēc garā patskaņa vārda beigās vai līdzskaņa priekšā, ja šī vārda citās formās patskaņa priekšā ir j, piem., kōj un kōjsõ, sal. kōjõ; salāj un salājtõ, sal. salājõn.

Burti j un v tiek rakstīti arī tad, ja tie nav dzirdami (a) vārda beigās, (b) starp garo ī un līdzskani, (c) starp daudzskani, kas beidzas ar u vai i, un patskani, ja vārda citās formās šajā vietā patskaņa priekšā ir j vai v, piem., (äb) kuij, sal. kūja : kuijõ; kouv, sal. kouvõ : kōvõd; päuvḑi, sal. pǟva : päuvõ; (b) vārdā beigās aizguvumos no latviešu valodas, kur latviskais j nepazūd, piem., maij, ortogrāfij, palatalizatsij.

Tajos vārdos, kuros j ir skaidri dzirdams tikai vienskaitļa partitīvā un illatīvā, citās formās j netiek rakstīts, piem., tei.

Raksts sagatavots ar Latviešu valodas aģentūras atbalstu un publicēts ar Latvijas Republikas kultūras ministrijas atbalstu.