Tenu Karma, 1995.
Mums visiem patīk pasakas. Vecāki tautas pasakas pirms gulētiešanas stāsta bērniem, bet deputāta kandidāti savas pasakas pirms vēlēšanām stāsta tautai. Visiem paticis tās lasīt vai klausīties, jo pasakās viss ir skaistāks nekā dzīvē. Tām vienmēr gribas ticēt. Visskaistākās pasakas mēdz saukt par leģendām. Skaistas leģendas ir sacerētas arī par mūsu vietvārdiem. Sevišķi nadzīgi uz to stāstīšanu ir ekskursiju vadītāji. Viņiem cits nekas arī neatliek: ekskursanti to prasa – kas tas par gidu, kurš nemāk izstāstīt, kā kādas vietas vārds radies!
Viena no Latvijas visskaistākajām vietām, ko noteikti cenšamies rādīt vai katram ciemiņam, ir Turaida. Ciemiņam tur katrā ziņā tiek stāstīts par Turaidas Rozi, parādīts Dainu Dārzs, ciemiņš tiek vests uz Turaidas pils atliekām, iepazīstināts ar leģendu par lībiešu ķēniņu Kaupo, un pils tornī tiek iestāstīts, ka Turaida esot lībiešu vārds un tas nozīmējot ‘Dieva dārzs’.
Kādā ciemiņam domātā četrvalodu grāmatā (I. Skudra. Sigulda. R., 1982, 6. lpp.) rakstīts:
“Turaida lībiešu valodā nozīmē dieva dārzs. Un tiešām… Kad ceļotājs uzkāpj Turaidas pils galvenajā tornī un ierauga plašo Gaujas senleju ar zilā dūmakā tītajiem Vidzemes siliem, viņam gribas piekrist šim nosaukumam – tik spēcīgs ir plašuma, varenuma iespaids.”
Krievu valodā tas turpat tulkots par božestvennyj sad (божественный сад), t. i., ‘dievišķīgs dārzs’ (11. lpp.), angļu valodā par the Garden of Gods, tātad par ‘dievu dārzu’ (17. lpp.), bet vāciski tāpat vienskaitlī par Gottes Garten – ‘Dieva dārzs’ (23. lpp.).
Cik man izdevies noskaidrot, pirmais šo ziņu pasaulē palaidis Kārlis fon Lēviss of Menārs savā ceļvedī pa Vidzemes Šveici 1895. gadā. Viņš tur rakstīja: “…Thoreida, d.i. „Taras Garten”, wie die Ureinwohner sie nannen…” (‘Toreida, t.i., “Tāras dārzs”, kā to sauca seniedzīvotāji’ – citēts pēc 3. izdevuma: K. Von Löwis of Menar. Führer durch die Livländische Schweiz. R., 1912. 43. lpp.)
Lēvisam of Menāram bija politehniska izglītība. Viņš bija studējis mašīnbūvniecību, strādājis par juristu, bankas padomnieku un bibliotekāru, bet Latvijas laikā – par LU privātdocentu Filozofijas un filoloģijas fakultātē pilskalnu, piļu un baznīcu vēsturē, vēsturiskajā ģeogrāfijā un kartogrāfijā, kas bija viņa vaļasprieks.
Latvijas laikā šī Lēvisa of Menāra ziņa par Turaidu tika pārņemta latviski izdotajos ceļvežos jau grozītā veidā. Vanagu Kārļa populārajā ceļvedī bija rakstīts, ka Kaupo Lielā pils saukta “arī par Toreidu (Tara aida lībiski nozīmē Dieva dārzs)” (K. Vanags. Ceļvedis pa dzimto zemi. 1. daļa. Vidzeme un Latgale. R., 1937. 203. lp.). Bet jau pirms tam Augusts Melnalksnis bija rakstījis, ka Kaupo pils nosaukta “senā lībiešu vārdā par Toreidu (līb. “Dieva dārzs”)”. (A. Melnalksnis. Vadonis pa dzimtenes kalniem un lejām. I. Vidzeme. Ziemeļrietumu daļa. R., 1930. 156. lpp.)
Padomju laika ceļvežos gadu desmitiem šo skaidrojumu vairs nedeva, jo tanī laikā dieva vairs nebija, vismaz impērijas pilsoņiem ne. Vienīgi ārzemniekiem adresētajās grāmatās parādījās Dieva dārza variants, kas kā vienīgais figurē arī pēcpadomju ceļvežos.
Tā nu šādu ziņu jau veselu gadsimtu ne tikai pašu ļaudīm, bet arī no pasaules malu malām sabraukušajiem tiražē tūristu ceļveži un tūristu vadītāji. Šo skaisto leģendu skaistā literārā apdarē ceļ priekšā arī Turaidā notiekošajās svinībās. Un liekas, ka nevienam pa šo laiku nav ienācis prātā šaubīties par vēstīto un skaidrojums tiek ņemts par tīru zeltu.
Kā šī leģenda varēja rasties? Uz kāda pamata var tik droši apgalvot, ka Turaida lībiešu valodā nozīmē ‘Dieva dārzs’? Mūsu rīcībā taču nav ziņu par Gaujas krastos runāto lībiešu valodu. Mēs nezinām, kāda bija šī lībiešu valoda, ko runāja Kaupo un citi Turaidas lībieši.
Varbūt par Turaidas vārdu varam spriest pēc Kurzemes lībiešu valodas? Bet šī vietvārda etimoloģizētāji par to nav zinājuši. Mūsdienu Kurzemes lībiešu valodā ‘dievs’ ir nevis Tur, bet jumāl, tāpat kā igauņu valodā un tāpat vai līdzīgi tam arī citās lībiešu radu valodās. Un ‘dārzs’ lībiski nav vis aida, bet ir tarā, kas ir ļoti sens aizguvums no baltiem, arī somiem ir tarha, igauņiem tas pats vārds tara gan nozīmē ‘žogu’, nevis ‘nožogotu teritoriju’, bet ‘dārza’ nozīmē lieto vārdu aed.
Bet kāda vietvārda etimoloģizēšanai nepietiek zināt tikai tā tagadējo formu. Turaidas nosaukums laika gaitā ir fiksēts ļoti dažādi, gan kā Toreida (sākumā rakstīts arī ar th-, vidū arī ar -y-, beigās arī ar -ia vai ar -en: Thoreida, Thoreyda, Toreidia, Thoreydia, Thoreiden, Thoreyden), gan arī kā Treiden (tāpat reizēm sākumā ar th- vai d-, vidū arī ar -y- vai -yg-, beigās arī ar -nn: Dreiden, Threiden, Treyden, Treydenn, Treygden). Šī vietvārda 2. komponents ir fiksēts tik dažādi, ka grūti par tā cilmi ko spriest. 1. komponentā, labi gribot, varētu saskatīt skandināvu pērkona dieva Thor vārdu. Bet Tors taču nav nedz vienīgā dieva īpašvārds (kā, piem., kristīgais Dievs), nedz arī sugasvārds – dievs vispār, bet tas bija īpašvārds vienam no daudziem skandināvu dieviem. Lībiešu mitoloģijas lielākais pētnieks Oskars Loritss ir nācis pie slēdziena, ka lībiešiem nav bijis tāda dievu olimpa kā senajām indoeiropiešu tautām, un viņiem nav bijis īpašvārdisku dievu, bet bijušas gan dažādas mātes, tēvi, meitas un dēli, kas saukti pēc darbības sfēras, piem., mier jemā, mō jemā, mõtsā jemā, t. i., jūras māte, zemes māte, meža māte utt. Tāpat ir bijis arī senajiem igauņiem.
Tiesa, Indriķa hronikā ir rakstīts, ka Sāmsalas igauņiem it kā būtu bijis dievs Tarapita. Šo hronikā fiksēto formu uzskata par pārpratumu. Igauņu dieva nosaukums varētu būt bijis Tāra un Tarapita būtu sauciens pēc palīdzības: Tāra, avita!, t.i., ‘Tāra, palīdzi!’.
Šo Tarapitu 1920. gados sev par vārdu pieņēma kāda rakstnieku grupa, kas izdeva arī tāda paša nosaukuma turpinājumu izdevumu. Bet hronikā fiksētā vārda pirmo komponentu Taara par nosaukumu ņēma 19. gadsimta beigās dibinātā sporta biedrība, tāpat 1920. gados to pārsteidzīgi pieņēma seno igauņu ticības atjaunotāji, varētu teikt, igauņu dievturi. Tātad – Taara usk ‘Tāras ticība’, “dievturība”, taarausuline ‘tārasticīgais’, “dievturis”.
Lai gan kaut kādas eventuāla mitoloģiskā vārda Taara, arī Tooru pēdas esot fiksētas arī pēc Indriķa, šī vārda cilme ir visai neskaidra. Man liekas, ka Taara vai Tooru varētu būt igauņos nācis no skandināviem (kaut arī tiek pieļauts Tāras vārda saistījums ar dažiem tālāko radu valodu vārdiem).
Bet vai mēs varam droši apgalvot, ka Turaidas vārds ir lībiešu dots? Zīmīgi, ka Turaidas vārdu nav centies etimoloģizēt ne savā laikā, t. i., 19. gadsimta beigās, Augusts Bīlenšteins, ne mūsu dienās Pauls Alvre, kuri abi ir speciāli apcerējuši Indriķa hronikas īpašvārdus. Katrā ziņā domāju, ka būtu jāatturas no Dieva dārza versijas izplatīšanas. Labākā gadījumā varētu Turaidu skaidrot kā ‘Tāras dārzu’, bet to, šķiet, vienīgi tad, ja pieņemam, ka Turaidai vārdu devuši igauņi.
Beidzot šīs mazās piezīmes, gribu vēlreiz pieminēt profesoru Paulu Aristi, kurš kā daudzu valodu pratējs un to vēstures zinātājs ir drīkstējis darboties arī ar etimoloģizēšanu. Bet savā kursā “Ievads valodniecībā” viņš mūs, pirmkursniekus, arī brīdināja no pseidolingvistiem, veltījot tiem veselu lekciju. Varbūt šī kursa docētājiem nebūtu lieki to darīt arī šajā namā, jo blakus lingvistikai pseidolingvistika zeļ un plaukst arī Latvijā un cilvēkiem arvien vēl patīk pasakas, un viņi tām svēti tic.