Tenis Grasis seniors (1925-2001) – gleznotājs, vitrāžists, grafiķis – dzimis Rīgā, folklorista Daiņa Stalta brālis. Atzīst sevi kā Vidzemes lībiešu pēcteci.

Glezniecību mācījies R. Sutas, L. Svempa studijā (1940-1943), 1951. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas monumentālās glezniecības nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1945. gada. Kopš 1954. gada – Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. 1985. gadā Tenim Grasim piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums. 1965. gadā bijis LMA pedagogs, kopš 1986. gada – profesors.

Personālizstādes notikušas Rīgā 1980., 1985., 1992. gadā. Gleznojis koloristiski sulīgas žanra kompozīcijas („Keramiķi” 1961, „Palīgā kaimiņiem” 1961, cikls „Barikāžu laiks” 1992). Veidojis emocionāli spilgtas vitrāžas (Rīgas Zinību namā 1960, „Lielais Kristaps” 1963, kopā ar dēlu Teni Grasi viesnīcā „Rīga” 1987), darinājis kokgriezumu un metālkalumu metus sabiedrisko un administratīvo ēku interjeriem.

Pievērsies arī grāmatu grafikai – ilustrācijas Sudrabu Edžus stāstam „Dullais Dauka”, Viļa Lāča „Vanadziņš” u. c. Teksta un zīmējumu autors izdevumiem „Rīga barikādēs” (1991) un „Augusts ‘91″ (1992). Sastādījis albumu „Latviešu vitrāža” (1979), periodikā publicējis rakstus par mākslu.

Veidojis metu lībiešiem veltītajam piemineklim laivas karkasa veidolā, kas 1989. gadā tika uzstādīts Mazirbes kāpās, bet diemžēl gājis bojā. Piedalījies izstādēs „Līvõd kuņšt” Mazirbē un Ventspilī (1994) un Līvu savienības rīkotajā izstādē Mazirbē (1997, kopā ar A. Šulcu un dēlu Teni Grasi).