Īrgandõks / Vīļakub / Livones.net arhīv

LĪBIEŠU VALODAS APGUVE

Valts Ernštreits

14/12/2011

Lībiešu valodas mācībās mūsdienās izšķirami trīs līmeņi: 1) fakultatīva apguve pamata līmenī; 2) padziļināta apguve jeb sarunu grupas; 3) mācības augstākajā izglītības līmenī – augstskolās.

Pamata līmenis

Lībiešu valodas fakultatīvu mācību tradīcijas meklējamas 1920.–30. gados, kad lībiešu ciemos darbojās septiņas skolas – Melnsilā, Kolkā, Saunagā (Vaidē), Mazirbē, Sīkragā, Lielirbē un Miķeļtornī. Visās lībiešu ciemu skolās, izņemot Melnsilu, kopš 1923. gada rudens lībiešu valoda tika mācīta fakultatīvi. To caurmērā ik gadu mācījās virs simt skolēniem, un par valodas skolotājiem dažādos laikos strādāja pieci lībieši – Kārlis Bernšteins, Pēteris Dambergs, Mārtiņš Lepste, Kārlis Stalte un viņa meita Margarete Stalte.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atjaunojās arī lībiešu valodas mācības. No 1989. gada rudens līdz 1995. gada pavasarim Rīgā, lībiešu svētdienas skolā, mācīja lībiešu valodu. Skola darbojās pēc īpaši izstrādāta nolikuma, to finansēja no Rīgas pilsētas budžeta. Pirmo mācību gadu skolotāja bija Tartu Universitātes bakalaure Kersti Boiko, kurai mācību vielas sagatavošanā palīdzēja lībiete Paulīne Kļaviņa. Vēlāk skolotāja darbu pārņēma valodnieks Tenu Karma un lībiete Valda Marija Šuvcāne. Rīgā lībiešu svētdienas skola beidza pastāvēt skolēnu trūkuma dēļ.

Pēc 1995. gada lībiešu valoda tika mācīta nesistemātiski – lībiešu valodas kursi laiku pa laikam bija pieejami gan Rīgā, gan Kurzemē. Ar ĪUMSILS finansējumu mācības atkal sāka notikt regulāri, turklāt Rīgai un dažādām Kurzemes vietām pievienojās arī Vidzeme. No 2004. līdz 2009. gadam lībiešu valodu bijis iespējams apgūt Rīgā, Ventspilī, Dundagā, Kolkā, Staicelē un Pālē, par pedagogiem strādājuši M. Zandberga, Z. Sīle, Ē. Krautmane, J. Stalte, D. Ziemele, J. Mednis u. c. 2009. gadā reformu un finansējuma samazināšanās dēļ mācības notikušas tikai rudens mēnešos. Valodas apmācības organizējusi ĪUMSILS Lībiešu (Līvu) lietu nodaļa vai LS ar ĪUMSILS atbalstu.

Jāatzīst, ka pārskats par šo valodas kursu apmeklējumu un rezultatīvajiem rādītājiem ir ļoti grūti iegūstams, jo nav pieejami nekādi kopsavilkumi, kursu dalībnieki nav reģistrēti un viņiem nav izsniegtas apliecības par valodas apguvi, tādējādi secinājumi izdarāmi vien ar empīriskām metodēm.

Piemēram, 2005. gadā notikušās mācības tiek raksturotas šādi: „Lībiešu valodu pamata līmenī iespējams apgūt Rīgā, Staicelē, Ventspilī, Dundagā un Kolkā. Vienotas programmas šādām mācībām nav, turklāt dažāda ir arī to regularitāte, izmantojamie materiāli un apmeklētāju skaits. Visregulārāk nodarbības notiek Rīgā, reizi nedēļā Lībiešu nodaļas [ĪUMSILS Līvu (lībiešu) nodaļa] telpās. Interesenti ir sadalīti divās grupās: vienu apmeklē cilvēki bez priekšzināšanām un otru tie, kuriem jau ir elementāras zināšanas. Nodarbības apmeklē aptuveni 10 cilvēki, no kuriem neviens neuzskata sevi par lībieti.”

Līdztekus kursiem, kuri notiek visa gada garumā, jau kopš 1990. gadu sākumā reizi gadā (Pirmo reizi šādas nometnes nenotika 2010. gadā.) Mazirbē notiek arī lībiešu tematikai veltītas nometnes, kuras arī piedāvā iespēju iepazīties ar lībiešu valodu. Lai gan nometnes pārsvarā paredzētas bērniem, ir bijuši mēģinājumi (2006., 2007., 2008. gadā) pēc 3×3 nometņu parauga veidot arī t. s. paaudžu nometnes, kurās līdztekus bērniem piedalās arī viņu vecāki. No lībiešu valodas apguves viedokļa šajās nometnēs lielākā problēma ir bijusi lielais dalībnieku skaits, kas apgrūtina mācību procesu, dažādais dalībnieku zināšanu līmenis, dalībnieku kvalitāte (proti, lielai daļai nav bijusi padziļināta interese par lībiešu valodas apguvi), turklāt lielākā daļa dalībnieku apguvuši valodu, tikai atrodoties nometnē, tādējādi laika posmā starp divām nometnēm visa apgūtā viela tikusi aizmirsta. Arī nometnes, līdzīgi kā lībiešu valodas kursus, organizējusi ĪUMSILS Lībiešu (Līvu) lietu nodaļa vai LS ar ĪUMSILS atbalstu.

Vērojot lībiešu valodas mācības pamata līmenī kopumā, konstatējamas vairākas būtiskas problēmas. Tā kā trūkst kvalificētu lībiešu valodas pasniedzēju, šajos kursos un lībiešu bērnu un jauniešu ikgadējās vasaras nometnēs Mazirbē valodas pamatus bieži vien māca cilvēki ar pamata līmeņa lībiešu valodas zināšanām, kuri nav apguvuši svešvalodu mācīšanas metodes. Lai gan lībiešu valoda Latvijā tiek mācīta jau divus gadu desmitus, joprojām tas notiek amatieriskā līmenī un bez sistēmas – nav izstrādātas programmas, nenotiek skolotāju apmācība un sertificēšana. Rezultātā katrs skolotājs māca to, ko prot pats, bet apmācāmie vairākas reizes pēc kārtas apmeklē pamata līmeņa kursus, nespējot pāriet uz augstāku līmeni. Laika posmā no 2004. līdz 2009. gadam tomēr bijis viens mēģinājums apmācīt lībiešu valodas pasniedzējus – 2004. gadā ĪUMSILS un LKS sadarbībā noorganizēts semināru cikls lībiešu valodas un kultūrvēstures pasniedzējiem, kurus vadīja Dr. hist. Renāte Blumberga un Tartu universitātes doktorants Valts Ernštreits.

Atsevišķa problēma ir arī piemērotu mācību līdzekļu trūkums. Pašreizējie ir vai nu pārāk sarežģīti lietošanā, vai pārāk nepiemēroti pamata līmeņa apmācībai, tāpēc pasniedzēji nereti izstrādā paši savus materiālus. Turklāt mūsdienu situācijā mācību līdzekļiem būtu jāietver arī klausāmi elementi, jo objektīvi nevienam lībiešu valodas apguvējam nav iespējams paviesoties lībiski runājošā vidē, būtībā tikpat kā nav iespējama pat oriģinālas valodas dzirdēšana, tādējādi, piemēram, mācoties izrunu, bieži jāizlīdzas ar pasniedzēja paskaidrojumiem, nevis dzirdamiem valodas paraugiem.

Mācību līdzekļu problēmu ir mēģināts atrisināt, veidojot dažādus mācību palīglīdzekļus (sk. iepriekš), taču to veidošana ir bijusi haotiska un metodiskā uzbūve nav izrietējusi no mācību dalībnieku vajadzībām. Atsevišķa problēma valodas mācību materiālu sagatavošanā ir bijusi arī dažādais kursu vai nometņu dalībnieku valodas prasmes līmenis un vecums, kas vēl vairāk sarežģī jau tā grūto mācību procesu, un skaidri formulētu gramatisko likumu trūkums.

Šķiet, ka valodas mācību sistematizēšanu mēģināts risināt jau 2005. gadā (pēc citu ĪUMSILS atskaišu ziņām – 2006. gadā), veidojot vienotas programmas: “Sadarbībā ar LU Moderno valodu katedras lektori Ēriku Krautmani izstrādātas trīs lībiešu valodas mācību programmas: bērnu nometnei, valodas pamatu apguvei, valodas apguvei ar priekšzināšanām. Tomēr pasniedzēji savā darbā šīs programmas nav izmantojuši un neizmanto, tādējādi secināms, ka, ja vien šādas programmas ir reāli izstrādātas, tad tās vai nu nav piemērotas apmācību dalībnieku vajadzībām, vai arī informācija par izstrādātajām programmām nav sasniegusi lībiešu valodas pasniedzējus.

2007. gadā ĪUMSILS nolēmis sākt veidot lībiešu valodas portfeli, kas varētu būt viena no iespējām atrisināt lībiešu valodas mācības būtiski ietekmējošo lībiešu teritoriālās izkliedētības problēmu. Tomēr 2009. gadā šī projekta īstenošana pārtraukta ĪUMSILS likvidācijas dēļ.

Neraugoties uz visām iepriekš minētajām ar valodas mācībām saistītajām problēmām, secināms, ka lībiešu valodas kursi izcili pilda kādu citu funkciju – tie kalpo par lībiešu un lībiešu interesentu tikšanās reizēm, kurās līdztekus valodas iemaņu atsvaidzināšanai viņiem ir iespējams saviesīgi apspriest dažādas lībiešu dzīves aktualitātes un iepazīstināt citam citu ar dažādiem lībiešu kultūrvēstures aspektiem. Tas izskaidro arī daudzu kursu dalībnieku pastāvīgu atkārtotu iesaistīšanos valodas apmācības procesos.

Padziļināta valodas apguve

Ņemot vērā to, ka lībiešu valodas zaudējusi pozīcijas sadzīves lietošanā, tiek veikti pasākumi arī to cilvēku valodas līmeņa uzturēšanai un uzlabošanai, kas spējīgi lībiešu valodā sazināties. 1998. gada vasarā pie lībietes Paulīnes Kļaviņas viņas mājās Vaides ciema Ozolniekos notika pirmā Lībiešu valodas runātāju nometne, kuru organizēja LKS.

Otrā šāda veida LKS organizētā nometne jau ar ĪUMSILS atbalstu notika 2005. gadā vasarā Mazirbē. Lai veicinātu lībiešu valodas kā saziņas valodas izmantošanu nometnes norisēs tika iesaistīti arī latviski neprotošie SLDB pārstāvji. Pēc tam šādas nometnes notikušas katru gadu – 2006. gadā Sīkragā, 2007. gadā Miķeļtornī, 2008. gadā Miķeļtornī (nu jau bez ĪUMSILS finansējuma). 2010. gadā sākumā Košragā ar Tartu Universitātes atbalstu notika Tartu Universitātes, LKS un SLDB seminārs, piedaloties LF pārstāvjiem, kurš savā ziņā aizvietoja 2009. gada vasarā nenotikušo “runātāju nometni”. Līdzīgus principus mēģināts ieviest arī LS jauniešu kopas organizētajā nometnē Mazsalacā 2008. gadā un LF organizētajā nometnē Hīumā salā 2010. gadā.

2005. gadā šīs pašas “runātāju” programmas ietvaros LKS ar ĪUMSILS atbalstu izveidoja valodas sarunu grupu, kas darbojās no 2005. rudens līdz 2006. gada pirmajai pusei, pulcējoties reizi mēnesī. Grupa tika radīta gan lībiešu valodas apguvei, gan īpaši sarunvalodas uzturēšanai, lai mēģinātu aizpildīt šo tukšo nišu lībiešu valodas lietošanā. Sarunu grupas sanāksmes vidēji apmeklēja desmit cilvēki, kas runāja lībiski, lasīja, klausījās un tulkoja tekstus. Grupas darbā bija iesaistīti arī lībiešu valodas pamata līmeņa pasniedzēji.

Valodas mācīšana universitātēs

Lībiešu valoda augstākajā izglītības līmenī ir pasniegta vairāk nekā septiņdesmit gadu. Šajā laikā to ir bijis iespējams apgūt Somijā (Helsinkos, Turku), Igaunijā (Tartu Universitātē), Ungārijā (Budapeštas Universitātē) un Latvijā (Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā).

Laika posmā no 2004. līdz 2011. gadam lībiešu valodu ir bijis iespējams apgūt četrās augstskolās – Tartu Universitātē (pasniedzēja doktorante Tūli Tuiska), Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē (patlaban – Humanitāro zinātņu fakultāte, pasniedzēji V. Ernštreits un Ē. Krautmane) un Latvijas Kultūras akadēmijā (pasniedzēja Ē. Krautmane), kā arī Helsinku Univeristātē (pasniedzējs prof. Riho Grīntāls).

Tartu un Helsinku Universitātē lībiešu valoda galvenokārt tiek mācīta kā izvēles priekšmets un palīglīdzeklis urāliešu saimes valodu un īpaši Baltijas jūras somu valodu pētniecībā, taču tā nekad nav bijis primārais priekšmets, proti, augstskolas programmās lībiešu valoda nekad nav bijusi apgūstama pilnībā, iespējams bijis vien gūt ieskatu tajā, tās gramatikā un vēsturē. Tādējādi studenti, kas dažādos laikos iepazinušies ar lībiešu valodu augstskolās, iegūtās zināšanas ir saglabājuši vai pilnveidojuši tikai tad, ja viņi bijuši zinātniski cieši saistīti ar lībiešu valodas pētniecību.

Latvijā lībiešu valodu ir bijis iespējams apgūt kā obligāto priekšmetu Latvijas Kultūras akadēmijā un Latvijas Universitātē – Moderno valodu fakultātes (tagad Humanitāro zinātņu fakultātes) Somugru studiju programmā. Šeit to galvenokārt mācās studenti, kuru pamata specializācija ir somu vai igauņu valoda. Tādējādi arī šeit lībiešu valodai ir sekundāra vieta, turklāt visā studiju programmas pastāvēšanas laikā nav radies neviens jauns pētnieks, kurš būtu specializējies lībiešu valodā. Iespējams, pašreizējā situācijā būtu lietderīgi popularizēt un piedāvāt lībiešu valodas kā izvēles priekšmeta apguves iespējas visiem Latvijas Universitātes studentiem, lai citu nozaru pētnieki (piemēram, vēsturnieki, filologi) vai citās fakultātēs studējošie lībiešu pēcteči varētu to izmantot.

Par pašreizējo lībiešu valodas mācīšanu Latvijas Universitātē Tartu Universitātes emeritētajam profesoram T. R. Vītso kādā intervijā ir šāds viedoklis: “Šī programma ietilpa Moderno valodu fakultātē, kurā māca svešvalodas. Taču lībiešu valoda ir pamattautības valoda, nevis svešvaloda! Bet galvenais uzsvars tur bija un ir uz somu vai igauņu valodas mācībām. (..) Darbā [studenti] cenšas iekārtoties tādā jomā, kur no igauņu vai somu valodas prasmes ir kāds labums, vispirms kādos saimnieciskos uzņēmumos. Viņu gadījumā lībiešu valodas mācīšana ir gandrīz bezjēdzīga darbība! (..) Vienīgā iespēja šādā gadījumā būtu sasaistīt lībiešu valodas mācīšanu ar latviešu filoloģiju. Laipni lūdzu! Var kļūt gan par latviešu, gan par lībiešu valodas pasniedzēju.”

 

Raksts sagatavots ar Latviešu valodas aģentūras atbalstu un publicēts ar Latvijas Republikas kultūras ministrijas atbalstu.