Uzskata, ka pirmie drukātie teksti lībiešu valodā parādījušies jau 16. gadsimtā. Tomēr lielāko daļu līdz pat 19. gadsimta vidum izdoto tekstu galvenokārt veidoja vien valodas paraugi un to izdošanas mērķis lielākoties nebija piedāvāt lībiešiem lasāmvielu viņu dzimtajā valodā. Faktiski pirmā lībiski sarakstītā un lībiešiem domātā grāmata ieraudzīja dienasgaismu tikai 1880. gadā (Püwa Matteus Ewangelium lihbischki. 1880. St. Pehtersburgs), lai gan pirmās grāmatas lībiešu valodā iznāca turpat ceturtdaļgadsimtu agrāk.
1846. un 1852. gadā ekspedīcijā pie Vidzemes un Kurzemes lībiešiem ieradās somu izcelsmes Pēterburgas akadēmiķis Andress Johans Šēgrens. Viņa mērķis bija savākt materiālus lībiešu valodas vārdnīcas un gramatikas izdošanai. Lai gan viņa vākums bija bagātīgs, pēc viņa nāves 1855. gadā iesākto darbu turpināja Ferdinands Johans Vīdemanis. Balstoties uz Šēgrena un viņa paša ekspedīciju laikā savāktajiem dotumiem, Vīdemanis sarakstīja pirmo lībiešu valodas gramatiku, kas kopā ar tās pielikumā esošajiem lībiešu valodas paraugiem un lībiešu – vācu vārdnīcu iznāca Pēterburgā 1861. gadā (Sjögren, Johann Andreas 1861: Joh. Andreas Sjögren’s Livische Grammatik nebst Sprachproben. Im Auftrage der Kaiserlichen Akademie der Wissenschaften bearbeitet und mit einer historisch-etnographishen Einleitung versehen von Ferdinand Joh. Wiedemann. St. Petersburg).Šīs grāmatas valodas paraugu sadaļā līdzās daudzveidīgiem folkloras materiāliem – sakāmvārdiem, tautasdziesmām un nostāstiem – atrodams arī pirmais publicētais lībiešu oriģinālliteratūras paraugs – lībiešu dzejnieka Jāņa Prinča un viņa dēlu darinātie dzejoļi.
Ierodoties ekspedīcijā pie Kurzemes lībiešiem, A.J. Šēgrenam bija nepieciešami lībiešu valodas teicēji. No rietumlībiešiem pēc vietējā mācītāja Hilnera ieteikuma viņš izraudzījās par saviem teicējiem Prinčus – bijušo Pizes baznīcas ķesteri, Ventspils zvejnieku un autodidaktu Jāni Princi vecāko (1796.-1868) un viņa dēlus – Jāni (1821.-1904.) un Pēteri (1831.-1889.).
Jau 1845. gadā Jelgavā bija iznācis Jāņa Prinča un viņa vecākā dēla (arī Jāņa) sarakstītais dzejoļu krājums latviešu valodā „Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas” (Juhrneeku svehtas dseesmas un luhgschanas, sadomahtas no zitkahrtiga Pises basnizas ķestera Jahņa Prinz, un viņņa vezzaka dehla Jahņa. Jelgavā pee Jahņa Wridriķķa Steffenhagen un dehla. 1845), kas kļuva par otro oriģināldzejas krājumu latviešu literatūrā. Tiesa gan, lībiešu valodā dzejas tolaik viņi vēl rakstījuši nebija. Taču Jānim Princim vēcākajam neapšaubāmi piemita filoloģiski un literāri dotumi, par ko liecina viņa jaunveidotie lībiešu valodas vārdi un publikācijas, tostarp „Latviešu Avīzēs”.
Domājams, tieši Šēgrena ierašanās un interese par visu lībisko pamudināja Prinčus pamatīgāk pievērsties lībiskajam kultūras mantojumam. Šinī ziņā īpaši dedzīgs bija Jānis Princis vecākais. Viņš bija sava veida ideālists, un, pildot Šēgrena un Vīdemaņa lībiešu valodas teicēja pienākumus, viņš vēlējās saglabāt nākamajām paaudzēm skaistu, tīru un bagātu lībiešu valodu. Tāpēc bieži vien viņš rīkojās kā īsts pūrists, aizvietojot aizguvumus no latviešu valodas ar senākiem vai viņa paša izveidotiem lībiešu valodas vārdiem.
Iespējams, tādu pašu ideālistisku apsvērumu vadīti Prinči izveidoja arī pirmos atdzejojumus un oriģināldzejoļus lībiešu valodā, lai pierādītu, ka lībiešu valoda ir piemērota ne tikai tautasdziesmām un darbam, bet arī augstvērtīgai un mūsdienīgai kultūrai.
Pēc F.J. Vīdemaņa ierosinājuma Prinči ķērās arī pie Mateja evaņģēlija tulkošanas rietumlībiešu dialektā. Šis tulkojums līdz ar Nikas Polmaņa tulkojumu uz austrumlībiešu dialektu kļuva par pirmajām grāmatām lībiešu valodā un tika izdotas Londonā 1863. gadā (Das Evangelium Matthäi in den östlichen Dialect des Livischen zum ersten Male übersetzt von dem Liven N. Pollmann, durchgesehen von F. J. Wiedemann. – London, 1863 / Das Evangelium Matthäi in den westlichen Dialect des Livischen übersetzt von dem Liven J. Prinz und dessen Söhnen P. Prinz und J. P. Prinz, durchgesehen von F. J. Wiedemann. – London, 1863).