Runājot par lībiešu literatūru kopumā, jākonstatē, ka viena no tās spilgttākajām iezīmēm ir neprofesionalitāte. Ar neprofesionalitāti šeit gan nav domāta zema kvalitāte, bet gan fakts, ka lielākā daļa lībiešu literātu nav bijuši profesionāli literāti. Lībiešu dzeju un prozu, arī mākslu, galvenokārt ir radījuši zvejnieki, strādnieki, dzelzceļnieki, kā arī daži skolmeistari un ķesteri.

Lībiešu dzejnieku un prozaiķu darbos galvenokārt tiek stāstīts par jūru un zveju, taču nevis no romantiska vērotāja viedokļa, bet gan caur ikdienas prizmu. Neiztiek arī bez lībiskā patriotisma, kas sastopams ļoti daudzos dzejoļos, un tādām mūžīgām tēmām kā mīlestība. Lībiešu literatūrai raksturīgs arī ievērojams folkloras substrāts. Tas galvenokārt atklājas prozas darbos, taču ir pamanāms arī dzejā.

Saulriets lībiešu krastā. Foto: Renāte Blumberga.

Vērotājam no malas lībiešu literatūra var šķist kopumā naiva, nedaudz primitīva un robusta izteiksmes līdzekļos un izvēlētajos motīvos. Tomēr šeit jāatceras, ka lībiešu literatūras tradīcijas ir salīdzinoši īsas, tātad faktiski ikviens no lībiešu literātiem ir sācis darbību savā lauciņā no nulles, bez jebkādas pieredzes literatūras jomā. Liela daļa darbu sarakstīta laikā, kad lībiešu rakstu valoda vēl nebija pat īsti izveidojusies, tādējādi šo literātu uzdevums bija divtik grūts.