Lībiešu grāmatniecības vēsture aizsākās tieši pirms 150 gadiem, kad 1863. gadā Londonā atsevišķos sējumos austrumlībiešu un rietumlībiešu izloksnē iznāca Mateja evaņģēlijs. Tas laika ziņā ir gan pirmais garīgās literatūras izdevums, gan arī pirmā grāmata lībiešu valodā vispār.Mateja evaņģēlija titullapās lasāms, ka pirmo variantu tulkojis Kolkas baznīcas ķesteris, skolotājs Nika Polmanis (Das Evangelium Matthäi in den östlichen Dialect des Livischen zum ersten Male übersetzt von dem Liven N. Polmann.), bet otro – Jānis Princis, vecākais, ar dēliem Pēteri un Jāni (Das Evangelium Matthái in den westlichen Dialect des Livischen übersetzt von dem Liven J. Prinz und dessen Söhnen P. Prinz und J. P. Prinz.). Par abu izdevumu redaktoru minēts baltvācu izcelsmes igauņu valodnieks, Pēterburgas akadēmiķis Ferdinands Johans Vīdemanis (1805–1887). Pēc pašlaik pieejamās informācijas Vīdemanis bija arī tas, kurš abiem izdevumiem atrada izdevēju – Londonā trimdā dzīvojošo Napoleona brāļadēlu Luiju Lisjēnu Bonapartu. Viņš interesējās par mazo tautu valodām un valodu salīdzināšanai publicēja Bībeles fragmentus, tādēļ Mateja evaņģēlija izdošana divās lībiešu valodas izloksnēs spēja viņu ieinteresēt. Evaņģēlijs katrā izloksnē iznāca 250 eksemplāru lielā metienā.

19. gadsimta vidus bija laiks, kad izvirzījās pirmie Kurzemes lībiešu kultūras un izglītības darbinieki – Prinču ģimene rietumlībiešu novadā un Nika Polmanis austrumlībiešu novadā. Miķeļtorņa zvejnieks Jānis Princis, vecākais, (1796–1868) pildīja vietējās baznīcas ķestera pienākumus un brīvajā laikā rakstīja dzejoļus un tulkoja. 1845. gadā Jelgavā iznāca viņa un vecākā dēla Jāņa Prinča, jaunākā, dzejoļu krājums „Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas“, kas tiek uzskatīts par otro oriģināldzejas krājumu latviešu valodā. Ar tulkošanu uz lībiešu valodu nodarbojās arī J. Princis, jaunākais, (1821–1904) un viņa brālis ciema skolotājs Pēteris Princis (1831–1889). Viņi gan mutiski, gan rakstiski sniedza ziņas par lībiešu folkloru, valodu un tradicionālo kultūru Pēterburgas zinātniekiem A. J. Šēgrēnam un F. J. Vīdemanim. Pie austrumu lībiešiem līdzīgi darbojās skolotājs un Kolkas baznīcas ķesteris N. Polmanis (1823–1903), kuram šogad varam atzīmēt 190. dzimšanas dienu, un nedaudz arī Andrejs Launics no Vaides ciema.

Senāko šobrīd zināmo garīgo tekstu izdevumu lībiešu valodā vēsture aizsākās 1846. gada vasarā. Toreiz Krievu ģeogrāfijas biedrības uzdevumā savā pirmajā ekspedīcijā pie lībiešiem devās somu izcelsmes valodnieks, Pēterburgas akadēmiķis Anderss Jūhans Šēgrēns (1794–1855). Šīs ekspedīcijas laikā zinātnieks vienojās ar Jāni Princi, vecāko, ka viņš pārtulkos lībiešu valodā vairākus Bībeles fragmentus. Tolaik, kad tapa pirmie zināmie Vecās un Jaunās derības fragmentu tulkojumi lībiešu valodā, Princis jau bija pārcēlies dzīvot uz Ventspili. Tā kā viņš prata latviešu un igauņu valodu, bet neprata vācu valodu, šķiet, Bībeles daļu tulkojums lībiski tapa no latviešu valodas. Pirmos tulkojumus – vairākus psalmus no Vecās derības un ķēniņa Manasa lūgšanu – zinātnieks saņēma 1847. gadā. Šie teksti jau pēc Šēgrēna nāves tika publicēti viņa kopoto rakstu 2. sējumā „Lībiešu valodas gramatika ar valodas paraugiem“, kuru publicēšanai sakārtoja F. J. Vīdemanis un kas iznāca 1861. gadā.

Tam, lai Šēgrēns varētu satikties ar lībiešu gudrākajiem vīriem, savu roku pielika vietējais Popes–Rindas draudzes mācītājs Vilhelms Karls Johans Hilners (1813–1868), kuram šogad aprit 200. dzimšanas diena. V. Hilners no 1836. gada līdz 1849. gada decembrim bija mācītājs Ziemeļkurzemē Popes–Rindas draudzē, kurā, pēc viņa paša sniegtajām ziņām, 1843. gada beigās dzīvojuši 655 lībieši. Hilnera interese par lībiešiem nebija nejauša, jo viņa dzimta jau ilgstoši dzīvoja šajā novadā. No 1782. līdz 1835. gadam par Popes–Rindas draudzes mācītāju strādāja viņa vectēvs J. Z. Hilners, bet pēc V. Hilnera aiziešanas uz Rīgu par virsmācītāju latviešu Sv. Jāņa baznīcā (no 1849. gada līdz 1857. gadam; no 1857. gada līdz 1868. gadam viņš bija Doma baznīcas virsmācītājs) viņa vietā stājās brālis Ulrihs Hilners II.

V. Hilners bija moža prāta cilvēks, kuru patiesi interesēja novada ļaudis un paša tiešais darbs. Par to liecina sprediķu publikācijas un viņa plašāk zināmais raksts par lībiešiem „Lībieši Kurzemes ziemeļu piekrastē”, kas zinātniskā izdevumā Pēterburgā publicēts 1847. gadā (raksta tulkojums latviešu valodā publicēts 1996. gada Lībiešu gadagrāmatā). V. Hilners bija tas, kurš Šēgrēnam par lībiešu valodas rietumu izloksnes teicēju rekomendēja J. Princi, vecāko, raksturojot viņu kā „oriģinālu un ārkārtīgi ģeniālu vīru”. Tāpat V. Hilners, zinot par zinātnieka vēlmi iegūt Bībeles fragmentu tulkojumus lībiešu valodā, šim darbam mudināja arī savu draudzes locekli, Prinča dēlu Jāni Princi, jaunāko. Lai gan viņam ar šo tekstu tulkošanu sākumā nemaz tik viegli negāja, jo, kā pats atzina, lībiešu valodā trūkstot atbilstošu vārdu, dažus fragmentus viņš tomēr iztulkoja. Droši zināms, ka Jāņa Prinča, jaunākā, spalvai pieder vismaz tās 17 Mateja evaņģēlija nodaļas, kuras publicētas Šēgrēna rakstos.

Šķiet, ka abi pirmie Mateja evaņģēlija izdevumi nebija paredzēti pašiem lībiešiem, jo līdz lībiešu ciemiem nonāca tikai daži eksemplāri. Tādēļ 1880. gadā uz šo izdevumu pamata F. J. Vīdemaņa redakcijā iznāca Mateja evaņģēlija trešais, lībiešiem domātais izdevums. Interesanti, ka tagad, atšķirībā no pirmā izdevuma, informācija uz vāka bija rakstīta lībiski – „Püwa Matteus Ewangelium lihbischki. Drukkõ pandõd England un wõhrõ mā bihbõl-seļtsch perahst“. Evaņģēlijs tika iespiests Pēterburgā, bet izdošanu finansēja Britu un ārzemju Bībeles biedrība, kuras pārstāvis mācītājs Nikolsons pats apceļojis lībiešu ciemus, izplatot Mateja evaņģēliju.

Tā īsumā aizsākās lībiešu grāmatniecības tradīcija, kura ar aktīvākiem pacēluma brīžiem un pa vidu tukšām desmitgadēm turpinās līdz pat šai dienai. 2011. gadā pēc Lībiešu kultūras centra un Starptautiskās lībiešu draugu biedrības ierosmes plaši tika atzīmēts Starptautiskais lībiešu valodas un kultūras gads. Viens no gada izsludināšanas iemesliem bija 150. gadskārta kopš pirmās lībiešu vārdnīcas iznākšanas 1861. gadā. Šī Pēterburgā publicētā lībiešu-vācu un vācu-lībiešu valodas vārdnīca bija A. J. Šēgrēna un F. J. Vīdemaņa kopdarbs – Šēgrēns savas dzīves laikā to nepaspēja sakārtot izdošanai, tādēļ darbu pabeidza Vīdemanis. Līdzās izstādēm, koncertiem un konferencēm šajā gadā notika arī aktīvs grāmatu izdošanas darbs.

Pašā 2011. gada nogalē dienas gaismu ieraudzīja vēsturē pirmā zināmā lībiešu valodas ābece, kurai tās autors lībiešu sabiedriskais un kultūras darbinieks Kārlis Stalte (1870–1947) licis virsrakstu „Jelzi sõnā. Ābēd ja īrgandõks lugdõbrāntõz“ jeb, tulkojot latviski, „Dzīvais vārds. Ābece un sākuma lasāmgrāmata“. Ābeces manuskripts tika pabeigts jau 1938. gada sākumā, taču uz ilgiem gadu desmitiem iegūla Igaunijas Dzimtās valodas biedrības arhīvā (deponēts Igaunijas Valsts arhīvā Tallinā), kur to pilnīgi nejauši 2005. gada vasarā uzgāja šo rindu autore. Pirmās lībiešu ābeces izdevums tapa Lībiešu kultūras centra un igauņu Dzimtās valodas biedrības sadarbības rezultātā.

Bija skaista iecere, ka Starptautisko lībiešu valodas un kultūras gadu (2011.) vainagos līdz šim lielākās lībiešu valodas vārdnīcas, ko gatavo Tartu Universitātes zinātnieki, iznākšana, tā simboliski noslēdzot 150 gadu loku pēc pirmās vārdnīcas iznākšanas. Tomēr dzīve ienesa savas korekcijas, tādēļ akadēmiskās lībiešu valodas vārdnīcas izdevumam, kas iznāca 2012. gadā, bija lemts ievadīt lībiešu grāmatniecības jubilejas gadu.