Sensenos laikos pēc Līvānu sišanās līvi braukuši atpakaļ uz savu jūru. Vieni jājuši uz zirgiem – tiem tad palikušas līkas kājas un šķības acis. Citi skrējuši pakaļ ratiem – tiem tie lielo kaulu lielie augumi.

Jātnieki dziedājuši, bet pakaļ skrējēji, nevarēdami noturēt meldiņu, piebalsojuši: elleri, ellarā… Ceļš bijis tāls, no tā tās garās dziesmas ar daudziem pantiem.

Tagad arī līvi dzied, tikai maz ir to, kas zina šo viņu vājību.

(Diena, 30.12.1994.)