Pērgād ap Jāņlaik es viennakt pa sapnem it ka but sōv tēvtēv mājes. Seid uz krāšbeņķ un ķemme uts. Pill gāl bi a sīkem bamblem, un es nu tos kouj. Ta ne no šo, ne no to man tād vec satopelt vill zeķ gades kleipe, un tie bambels, tik ka rēdzt, metes tai zeķe iekš.

Es nu noprot, ka jasviež tas zeķ tik ugne. Griežes ju pe plīt, te uzreiz – brīnams pasoule – no beņķapakš līž visādig sūņ āre – vesals bars! Tie nu lec man virse un plucan to zeķ. Es i pārbijes stīvs, ka ne pabōut, bet t avens, ka pakamp, ta pa log āre un proj, ka stikla šķeldars pa gais, un vis tas zvōd a jon tam pakaļ koukdams. Es paliek plānvide mēms a basem kājem, bet glažgabal tik bļirkst un bļirkst, kamēr beiges paliek pa tādem ņorgem un čubakem.

Ta man acs uzreiz i vaļe ka knops, un es dzird, ka telefons zvan, kārsts palikdams. Tā un tā – tu var bišķ noud dābt uz svētkem. Es priecīgs, ka bail – vo ta to vare sapantes! Bet kā ta nu nē – nu tik es nāk pe sajēg – uts tokš i uz noud!

Vēlāk sapans vairs ne prāte. Noudiš ķeše, es lustigs puce uz tīrg. Stacij tunele tics, redz – stāv vens ūbdziš, šilt kakle. Es nu ķers peic santīm, le tokš šam a kas atlec uz Jāņem. Bet, ka ritig viņam acs uzmet, ta paliek ka a bom pa per dabes – mūžig šes! – tokš ju toutets! Tagad pat gandrīz kouns teikt – jounes dienes šis tokš uz mān acs tā bišķiņ met, un venbrīd es pats a bi ta ka sadomes. Ta vel aizpērne toutsapulce viš bi it brammigs, tokš tagadiņ izštātes trakak ka no mormoņ humpalem – trojers izzibes ka tīkals, rokgāl nosknareš, samīct ūt izstieps, tik a mokem var pazīt! Tas nu priekš mān ka ugiš pe paklem.

„Ko ta tu te spokes!” bez kād evād es šam klūp krāge.

„Kuš, kuš! Neplodznes uzreiz ka liblabiš! Tu tokš last māk,” viš pabunge pa šilt.

Es pebāž acs tujak:

„Mīļe ļōds, samet peidigam lībeš cilkam priekš joun sīl! Veces pagalam, galīg iet uz grunt!”

Man nu viscour ka nosilst.

„Kam ta neiet uz grunt? Vo ta tov rāceņlouke pat bāls vairs neoug, ka tu viss nacionāle lepnam i apeids!” es but a mier vīņ pekout.

„Ko nu pa eišen, priekš mēriņ a nesanāk,” šis tik noplāt roks.

„Ka tu lests nevar ķērt, ta strāde tokš a sōv gāl,” es nevar nomierantes.

„A kūr gāl ta es strāde? Es tokš nav ne zagals, ne bleids. Un ta ka es te stāv, es tov teic, es ies pa prezdent,” šis izgrūž krūts ka laiv brangs.

„Nepūš nu pīliņs! Kas ta tōvs stiķs nezin! Študents un kumēdiņmeisters tu i bīs diezgan, tais ta labak lībeš tejāter, ja no ties grib tout labe ko dārt.”

„Kut a tas tout i? To tejāter es ju izspēles, man palik pa garlaicig. Tic vo nē, te i pulk interesantak.”

„Kā ta nav tout! Kas ta es i peic tōv prāt?”

„Tu? Nu tu i kas cits. Tu vel branges odziš,” viš pemiedz ac.

„Ūja, ūja! Mān tu kābte neebās!” es prōve palikt nopietans. „Tov a nekāds ķirps ne kāpstgāl uz plecem nav. But ta skrīves ougše kād lībeš romān vo a to ēpos. Iekš katar lībiet tokš dzeiniks seid iekše.”

„Es nezin, kāds vells man seid iekše, bet plāngaldiņ urbes tas noteikt nav. Un lībisk a, tu zina, es māk tik labdien un sveik.”

„Tas nav šķērsals,” es neatlaižes. „Puce pa dundzisk, dundžiņ tokš a sāk mirt āre, ka vis to ingliš ven spīkes. Dābs kād sponsōr, izdos kopots raksts, dzīvs vel ka tārps iekš speķ.”

„Sponsōr vis stāv uz bankrōt robež, rōges, ka vel pašems nav janāk teitan a ceper. Bet lāb i, prōvts nav spēlts. Man tas liet sāk patikt, taiss a to romān. Tik man i vens noteikums – priekš edvēsam,” viš satais tik aizdomig ģīm ka Maks un Morics kope.

Es nu atploukst – liete pa lāb tokš nav žēl a priekš bute ledot.

„Kas ta tas i?” drošibs peic es nopras.

„Tov man i jadod ven lībeš buč,” viš laiž vaļe rēcan, ka tunel spraišļ līges…

„Apskounes, maitskažoks,” es knap no sēv izdabe, sāk kāptes apakeļ un nu tik erōg, ka publik ju sarades riņķe.

Uz to dullam es vairs nenojēdz, ko pats dār. Attopes tik, ka skād ju i notics – es i egrūds šim sōv noudzutan, le tokš pleiš to šilt nost, iet kāde kroge izskale smadziņs, ka poukre a god tiek uz outobus.

„Tik pulk tokš nevaidze, tu dulle sievišķ,” ka pa sapņem vel dzird no pakļens, bet tik tunel viņe gale atjēdzes, ka jaskrej bi uz oter pus. Tirge ju nav vairs ko mekelt.

Te, rō, nu man bi Jāņ – ka suņam dess kakle.

“Līvli” 1/1997