Droši vien, tur nav nekā savāda, ka, palielinoties laika distancei pēc manas mammas Emmas Erenštreites aiziešanas viņā saulē, arvien vairāk tuvinos viņai, viņas izpratnei. Taču neparasti ir tas, ka šajā ceļā pieaug izbrīns par viņas personības daudzpusību, redzējuma asumu, domas plašumu, trauksmainību, drosmi, kas apvienojās ar dziļām jutām un atsaucīgu sirdi. Lai kādu ceļu viņa arī nebūtu gājusi, visi bija pakļauti izvirzītā mērķa sasniegšanai. Šobrīd visai bieži aizmirstam, ka padomju laikā cilvēka gara brīvības izpausmes bija maksimāli ierobežotas un bīstamas, tāpēc lielākā daļa ļaužu izvēlējās peldēšanu pa straumi. Lai kaut ko paveiktu, vajadzēja gan enerģiju, gan zemniecisku viltību, bet pāri visam — uzdrošināšanos.
Mamma piedzima neilgi pirms Pirmā pasaules kara — 1912. gada 11. jūlijā Pizē. Ģimenē bija tēvs Dāvids Erenštreits, māte Līna, mātes māte Līna Strazdiņa (Jāņa Prinča juniora meita) un mātes tēvs Valts Strazdiņš. Tajā bija arī divi bērni: Alvīne (vecākā) un Elvīra.
Līna un Dāvids visu mūžu (izņemot Pirmā pasaules kara gadus, kad viņi devās bēgļu gaitās caur Igauniju uz Sibīriju) līdz pat 1941. gadam — kara sākumam — dzīvoja Pizes (Miķeļtorņa) Viļumos. Tā bija prāva vecsaimniecība, un tomēr liesā jūrmalas zeme un jūra tikko spēja pabarot prāvo ģimeni, kurā vēlāk auga arī dēli Pauls un Teodors. Mācīties gribēja visi, īpaši Emma un Elvīra. Vecākā māsa Alvīne (līvu mākslinieka — gleznotāja un mūziķa — Viļņa Blažēviča māte), ar smalku māksliniecisku izjūtu apveltīta, bija spiesta iznest visu saimniecības rūpju smagumu, jo māte Līna slimoja un jaunākie brāļi arī prasīja uzmanību. Tādēļ sapņi par gaišāku dzīvi, kur būtu iespēja mācīties, vienmēr vilināja Viļumu jauno paaudzi. Vēlāk cauri augstākām skolām izlauzās Emma, Elvīra un Teodors, bet sākums visiem bija Pizes Jāņskola, kurai nesen nosvinēja 100. dzimšanas dienu.
Emma — gudrākā, kā viņu respektēja brāļi un māsas, agri ilgojās doties pasaulē, redzēt Rīgu. Septiņpadsmit gadu vecumā viņa arī devās turp, strādāja rūpnīcā «Rīgas audums», «Vārpa», brauca par auto kasieri un, protams, sapņoja par gaišāku nākotni visiem, tādēļ jo aktīvi iesaistījās jauniešu pagrīdes kustībā. Tā maksāja trīs gadus cietumsoda Cēsīs, Jelgavā un Rīgā, Termiņcietumā, politieslodzītās statusā.
Rīgā Emma iestājas kultūras darbinieku vakara ģimnāzijā, kuras 10. klasi beidza 1940. gadā. Tad viņa ar dedzību sāka strādāt tirdzniecības arodbiedrībā. Bija daudz ilūziju par jaunas, skaistas dzīves veidošanu, taču pamazām pieredze sāka rosināt neizpratni par notiekošo un pārdomas. Realitātes izjūtu nostiprināja evakuācija uz Krieviju Otrā pasaules kara gados, kur kopā ar Vilni un viņa mammu bijām nometināti Kirovas apgabalā, Kstiņinā. Pārtraukumos starp mācībām Gorkijā viņa auklēja mani. Vīrs Roberts Neilands pēc nepilna gada kopdzīves gāja bojā pašā kara sākumā 1941. gadā. Neizdziestošu traģisku sajūtu atstāja māsas Elvīras mazās meitiņas Taigas un vectēva nāve — viņi tika noslepkavoti 1945. gadā naktī no 4. uz 5. maiju, kad jau tuvojās miera klusums. Šo sajūtu ārkārtīgi saasināja tā informācija, kas krājās par represijām, apgāžot iepriekšējos ideālus par lielo brāli, taču nesagraujot ticību sociālismam kā taisnīgai sistēmai salīdzinājumā ar kapitālismu.
Emma Erenštreite 1949. gadā beidza Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāti, 1956. gadā aizstāvēja zinātņu kandidāta grādu un, strādājot par pasniedzēju, ieguva docenta nosaukumu.1958.—1959. gadā viņa strādāja Ministru Padomē par referenti un piederēja pie to domātāju un darītāju grupas, kuru sauca par nacionālkomunistiem. Viņi saprata briesmas, kas draud Latvijai pārkrievošanos programmas grandiozajā plānā. Par šo pretestību jau rakstījuši E. Berklavs un V. Krūmiņš, atainojot tā laika darbības mērķus un notikumus.
Mūsu mājās tas bija grūts un sasprindzināts laiks. Bijām gatavi uz briesmām. No manis to, protams, cik varēja, slēpa. Tajā laikā mācījos vidusskolas pēdējās klasēs. Zināju un arī sajutu, ka mamma ilgstoši ir bez darba. No grēciniekiem tolaik gaidīja nožēlu, kuru no daudziem arī sagaidīja, jo bailes par savu nākotni bija lielas. Visu mūžu grūtos brīžos mani pavada toreizējais mammas teiciens: «Es savu maizi varu nopelnīt, arī par konduktoru strādājot, tādēļ jau es neliekšos.»
Cik atceros mūsu ģimeni (dzīvojām kopā ar Alvīni un Vilnīti vienā dzīvoklī), nekad nemanīja sūkstīšanos vai vaimanas par ikdienu, lai gan maizes rieciens bija tāds pats kā citiem. Pie manis bieži pulcējās draugi, pat dzīvoja, un nevienam nekad netika atteikts. Mūsu mājās pulcējās daudzi interesanti cilvēki ar brīvdomīgiem uzskatiem, skanēja joki, dziesmas un asas pārrunas par laiku. Mana pasaules uzskata veidošanā svarīga bija toreizējo atkušņu nestā informācija, aizliegtā literatūra no aizjūras, uz mašīnas pārrakstītie tā saucamie samizdata izdevumi, kas 50. gadu otrajā pusē un 60. gados bieži vien ar mammas draugu palīdzību ienāca mūsu mājās. Zinu, ka, sākot ar šo periodu, mūsu dzīvokli uzraudzīja, telefonus bieži noklausījās, vārdu sakot, atradāmies nepārtrauktā uzmanības lokā, taču mammai palīdzēja jaunībā apgūtās konspiratīvās iemaņas.
Emma Erenštreite galveno interešu lokā iezīmēja vairākas viņai tuvas darbības jomas: augstskolu un izglītības problēmas, vides aizsardzības un sabiedrības attiecības, sievietes loma sabiedrībā. Un, protams, pāri visam, sākot ar sešdesmito gadu vidu, skaudra savas piederības apzināšanās lībiešiem un vērtību pārvērtēšana tieši šajā sakarā.
Augstskolai bija veltīts 40 gadu, gandrīz viss darba mūžs. Viņa cīnījās par augstskolu autonomiju, par iespēju studēt neklātienē līdz sirmam vecumam, lai nekad nebeigtos iespēja mācīties un iegūt profesiju. Viņu interesēja izglītības demokratizēšanas jautājumi. Šajā sakarā 1986. gadā pat tapa vēstule Gorbačovam. Dabas un vides aizsardzības problēmas mūsu mājās saasinājās līdz ar trauksmaino situāciju bijušajos lībiešu zvejniekciemos, kad likvidēja zvejas brigādes. Tas deva pēdējo triecienu, lai piekrastes mazos ciemus pilnīgi iztīrītu no darba spējīgiem cilvēkiem. Šajā sakara 1967. gada tapa kaismīga vēstule — ar situācijas un atbildības skaidrojumu — zvejnieku kolhoza «Banga» priekšsēdētājam M. Lismentam. (..)
Emma Erenštreite vienmēr bija loti aizņemta, līdzdalība sabiedriskajā dzīvē viņai bija nepieciešama. Cik atceros, viņa allaž kādam centās palīdzēt un pie viņas arī griezās gan daudzi paziņas, gan sveši cilvēki ar savām likstām. Ar smaidu gribas atcerēties reiz manas kursa biedrenes Ingrīdas Štrumfas teikto. Anna Balode (dzejnieka Andreja Baloža kundze), atceroties Emmas deputātes darbību vienīgajā sasaukumā, kurā viņu ievēlēja, stāstījusi: «Mēs visi (deputāti) kā ierasts mierīgi sēžam kārtējā sesijā, pussnaudus klausoties ierastajās runās. Te uznāk Emma Erenštreite un sāk plosīties par nopietnām problēmām un asiem jautājumiem. Un tā vairākkārt. Nākošajā sasaukumā, protams, viņas vairāk nebija, bet mēs mierīgi sēdējām tālāk.»
Lībiešu akcenti mūsu mājās ieskanējās reizē ar vēstuli. To ar sirdssāpēm bija rakstījusi kāda veca lībiete, kurai atteikts ieraksts pasē, bet kura ar tādu vēlējās nomirt. Šī ziņa izraisīja ķēdes reakciju. Mamma sāka padziļināti interesēties, un tad atklājās bēdīgā kopaina par lībisko, kas, Rīgā dzīvojot, bija notrulinājusies, lai gan sapnis par Miķeļtorni bija dominējošs mammas, viņas māsu un brāļu, arī vecāsmammas (viņa mira 1952. gadā) sirdīs. Viļumi bruka kopā, un atkal Emma bija tā, kas rosināja kaut ko pasākt, lai glābtu dzimtās mājas. Un tā māsa Elvīra Zēberga, kas izjuta vislielākās ilgas pēc jūrmalas, pēc Miķeļtorņa kā miera ostas un dzīves piepildījuma, 1966. gadā, aizejot pensijā, devās uz Viļumiem. Uz turieni katrā brīvā brīdī devās arī mamma.
60. gadu otrajā pusē Emma Erenštreite centās iegūt pēc iespējas labāku priekšstatu par situāciju ar lībiešiem, par viņu vēsturi, kultūru, valodu. Viņa iepazinās ar zinātniekiem, kuru pētījumu lokā atradās jautājumi, kas saistīti ar lībiešu vēsturi, folkloru, valodu, etnogrāfiju. Mamma no sirds atbalstīja Andreja Šulca darbību Lielupes zvejnieku muzeja ekspozīcijas izveidē, interesējās par lībiešu mantojumu Brīvdabas muzejā, nodibināja kontaktus ar Vēstures institūta antropoloģi R. Deņisovu, ar S. Cimermani un citiem etnogrāfiem, ar Universitātes valodniekiem Martu Rudzīti, Tenu Karmu un citiem, saistījās ar igauņu zinātniekiem, sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem. Lībiešu tautības diskriminācijas un noklusēšanas procesu viņa skatīja kopsakarā ar Padomju Savienības mazo tautu iznīcināšanas politiku, saprata, kurp tas ved, saprata nepieciešamību pretoties un sākt kaut ko reālu darīt, lai pievērstu sabiedrības uzmanību faktiem, ka lībieši joprojām pastāv, ka viņi vēl dzīvo un… dzied.
Emma Erenštreite bija tā, kas mudināja Hildu Grīvu ar viņas dziedošajiem lībiešiem izveidot folkloras ansambli. Viņa atrada arī domubiedrus ansambļa dibināšanai Rīgā. Jāpiebilst, ka Emma Erenštreite bija «Līvlist» vecākā līdz pat tam laikam, kad viņa aizbrauca dzīvot uz Miķeļtorni. Mamma centās pievērst uzmanību katram dziedātājam, centās iejusties viņu likstās, kritiskajos brīžos pierunājot un pat lūdzoties, jo viņa zināja, ka bez šiem pašaizliedzīgajiem dziedātājiem ansamblim nepastāvēt. Daudz enerģijas tika tērēts un sliekšņu deldēts, lai panāktu Harija Skujas lielā darba — lībiešu dzejas antoloģijas — izdošanu, taču tas diemžēl neizdevās.
Cīņu par tautības ‘lībietis’ ierakstu pasē Emma Erenštreite sāka no sevis. 1978. gadā, mainot pasi, viņa pieprasīja ierakstu lībiete. Meklējot apliecinošus dokumentus, atklājās, ka vecāku Dāvida un Līnas laulības apliecībā tautības vietā ir svītriņa, jo ‘lībietis’ 1908. gadā nerakstīja, bet latvieti viņi noraidīja. Arī Emmas dzimšanas apliecības dublikātā pazudusi dzimšanas vieta, palicis tikai Ventspils rajons. Nekādi argumenti, protams, nelīdzēja, un tā mamma saņēma pasi ar tukšumu tautības vietā. Minētais un arī daudzi citi pāridarījumi lībiešiem deva ierosmi kopā ar domubiedriem R. Makinu, O. Staltu, P. Dambergu, E. Zēbergu un citiem rakstīt plašu iesnieguma vēstuli partijas, varas un valsts pārvaldes institūcijām. Tas notika 1978. gada augustā. Vēstuli tolaik parakstīja gan paši lībieši, gan pazīstami rakstnieki un mākslinieki, kuri pēc tam bija spiesti pārdzīvot sankcijas un nepatīkamus brīžus Latvijas kompartijas centrālajā komitejā. Parakstu vākšanā daudz darīja Helmi un Dainis Stalti.
Plašai vēstulei sekoja formāla atbilde, uz kuru Emma Erenštreite un Elvīra Zēberga atkārtoti rakstīja LKP CK sekretāram A. Vosam, taču tā nedeva neko vairāk par pastiprinātu modrību pret mammas darbību. Notika slepena kratīšana, meklējot mūsu mājās dokumentus, jo baidījās, ka tos varētu nosūtīt uz ārzemēm. Dzīvokli īpaši uzmanīja, kā arī notika telefona vienlaidus noklausīšanās.
Ar citiem domubiedriem mamma klapatoja, lai Mikeļtornī, Prinču dzimtenē, sarīkotu Dzejas dienas un, godinot lībiešu dzejniekus, 1978. gada septembri Miķeļtorņa kapos uzstādītu piemiņas akmeni. Sakarā ar lībiešu vārda pieminēšanu oficiālajām varas iestādēm bija smagas problēmas ar afišu un programmu. Tās pēdējā brīdī nomainīja pret nekaitīgākām.
Kad Emma Erenštreite pārcēlās uz dzīvi Miķeļtonī, viņa strādāja turienes bibliotēkā un izmantoja šo darbu, lai iesaistītu cieminiekus garīgākā apritē, literāros notikumos, lībiešu, viņu vēstures un savas apkārtnes novērtēšanā. Abas ar māsu Elvīru vāca etnogrāfiskas lietas un materiālās kultūras liecības. Daļa no tām nonāca Mazirbes skolas muzejā.
Līdz pat aiziešanai viņā saulē 1987. gada 5. novembri, viņa bija aktīvs cilvēks, kurš gribēja un darīja maksimālo, kas bija iespējams, un vēl vairāk. Vienlaikus ar Emmas Erenštreites nāvi «Ventas Balsī», kuras korespondente viņa reizēm bija, parādījās viņas raksts par Jāni Princi, aicinot ziedot Prinča piemineklim. Protams, viņa pati savu artavu iemaksāja vispirms.
Pāris nedēļu pēc viņas nāves, 1987. gada 18. novembri, kad jau bija risinājušies notikumi pie Brīvības pieminekļa un vara baidījās no ekscesiem Brāļu un Meža kapos, telefona klausulē sarunas laikā ieskanējās satraukta balss no pazīstamās noklausīšanās telpas: «Ērenštreitu dzīvoklis, Ērenštreitu dzīvoklis!» Tas bija kā sveiciens mammai, ar kuru tik vienkārši nevarēja tikt galā.
Emmas nerimtīgās pūles krita auglīgā augsnē ari pašu ģimenē, jo rosināja turpināt dzīvošanu un strādāšanu lībiešu labā.