Pirmskara (1931–1939) mēnešraksts “Līvli” iznāca lībiešu valodā, un tā galvenais uzdevums bija parādīt lībiešiem, ka viņu dzimtā valoda ir pietiekami bagāta, lai tajā apspriestu ne tikai kaimiņu būšanu un saimnieciskos darbus, bet arī rakstītu par lielās pasaules lietām – politiku, reliģiju, vēsturi, nacionālo pašapziņu utt. Protams, ne visiem jēdzieniem, zemju nosaukumiem, lībiešu jūrmalai netipiskām parādībām u. tml. uzreiz bija vārdi lībiešu valodā. Bet tā jau nebija tikai lībiešu valodas vaina vien. Tā bija un ir ar pilnīgi visām pasaules valodām. Tā kā “Līvli” iznāca samērā regulāri – pilnajos darbības gados no sešiem līdz divpadsimt numuriem –, tad tā bija arī pateicīga vieta, kur ienest apritē jaunus vārdus un mēģināt standartizēt valodu.

Lībiešu sievas 1936. gadā – Buntiku saimniece Anna Kāpberga un Nēze Andersone. Lielirbe.
Bruno Dziadkovska foto (Igaunijas Nacionālais muzejs, Fk 827:37)

Mēnešrakstā laiku pa laikam arī parādījās raksti ar aicinājumiem turēt godā lībiešu valodu un nekautrēties būt lībiešiem. Viens tāds – “Lībiešu nacionālisms” – ir publicēts 1932. gada 10. jeb septembra numurā. Nesen sāktajā Lībiešu kultūras centra (Līvõ kultūr sidām) projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”, vēloties parādīt mūsdienu lībiešiem, ka etniskās identitātes, nacionālās pašapziņas, valodas lietošanas un mācīšanās jautājumi nav nekas jauns un ka tie ir nodarbinājuši arī mūsu senčus, ar tulkojumu latviešu valodā pārpublicēsim attiecīgās ievirzes rakstus no 1930. gadu “Līvli”. Šis ir pirmais raksts, un to izvēlējos vienkārši uztveramās valodas un nesamudžinātā satura dēļ. Lībiešu valodas pareizrakstība ir izlabota atbilstoši mūsdienu pareizrakstības prasībām, kā arī ir izlabotas drukas kļūdas. Pārējā ziņā ir atstāts autora individuālais valodas lietojums, kas ne vienmēr sakrīt ar pašreizējām lībiešu valodas standartizācijas normām (https://livonian.tech).

Rakstu ir parakstījusi Piški pešlinki jeb Mazā bezdelīga. Pēc Pētera Damberga, kurš līdz 1933. gada rudenim bija viens no “Līvli” veidotājiem, 1973. gadā sniegtajām ziņām zem šī pseidonīma slēpās “Berta Vīgant (Sīkrõg)” – tātad sīkradzniece Berta Vīgante. Iespējams, tā pati B. Vīgantes kundze, kura pēc “Līvli” atrodamās informācijas aktīvi darbojās Līvu savienības Ventspils nodaļā.

Līvõd natsionālism

Āt āigad, ku natsionālism kui laint liktāb ammõ rovvõ. Rov vailõ īrgõb jellõ muinizt vaim ja rov īrgõb īž ka virgõ. Nei um ka mäddõn – līvõdõn. Rȭmkõks nǟmõ, ku mäd vailõ īrgõb ūdpǟl jellõ mäd ārmaz ǟmakēļ. Paldīņ jegā īd līvlizõn um pidāmõst pivā eņtš natsionāl ouv ja kazātõmõst siedā ka eņtš nūoŗd vailõ. Līvõn äb ūo uigõmõst sīestõ, ku ta um līvli. Līvliztõn um vȯtšõmõst eņtš rov rikūzt (mõtkõ rikūzt) rov muinizāigal ja tūomõst sīe paldīņāigaliz pǟvavallõ, laz mēg ja mäd lapst võigõd sīestõ oppõ, mingiztõn um vȯlmõst līvliztõn. Mäd rov um kui kūoliji klūk, agā āndam tämmõn ūd, veggizt tībõd, laz ta līndag kuordiz ilzõ tulbiz sieldõ pǟvan vastõ. Laz līvlizt lōliš killõg mier märā ja mõtsā ūgimi! Mēḑi um vȯidõn mierǟma ja ältõn mõtsāǟma. Līmõ eņtš mõtkiš nei laigād kui mier ja nei viššõd kui vanād rānda piedāgõd! Mēḑi vȯdlõb tulbi tīe – nustõ ouvõ eņtš tõurõzt ǟmakīeldõ. Siedā sȭitam set siz, až mēg tīemõ tīedõ īdstõīd ja kierdõ. Nustām ilzõ amā, mis um vȯnd mäd rovvõn jõvā – mäd kultūrõ, mis sadīņ āigastiņ iz sō tǟdõl pandõt.

Mäddõn um zǟl, ku nǟmõ sougdõ rištīngt, agā mēg ūomõ vȯnnõd seļļizt sadīņ āigastiņ sīestõ, ku mäddõn äb ūo vȯnd äb kēratõt sõnnõ, äb kultūrõ (se vȯļ mōzõ pīkstõt), äb ka mīel sieldõmt. Sīestõ ka mäd vailõ um kūolõn natsionālism. Sīestõ um līvliži, kis eņtš rovvõst uigõbõd.

Rov, kis um mingizkõrd vȯnd sūr, um īend set īd piškīz pivtäudkõks. Iļ sīe um räukõmõst, kui rǟukõb rištīng, kīen um sūr ädā. Agā mäd rov jelāmi pīlõb mäd eņtš kädsõ. Mäddõn um virgõmõst, lūomõst kultūrõ mäd rov vailõ, se tūob rovvõn sieldõmt. Tīe um lǟlam, sīestõ panmõ amād joud īdõkubbõ ja mēg sȭitam pǟgiņ. Mäd līvõ rov äb tūoḑ īlmast kaddõ. Ku tierā magūb kūjas mōsõ, siz tämstõ äb ūo midēgõst, ja, ku vīmõ sadāb ja mō sōb kažīzõks, siz ta võib kazzõ sūr pūkõks.

Mäd kēļ um vȯnd ka seļļi īž tierā kūjas mōs. Gīltam tǟnda, laz ta kazāg sūrõks!

Piški pešlinki

Vǟntas, 1932. ā. septembõrs

Lībiešu nacionālisms

Ir laiki, kad nacionālisms kā vilnis kustina visu tautu. Tautā atdzīvojas senču gars, un tauta pati arī sāk mosties. Tā ir arī mums – lībiešiem. Ar prieku redzam, ka starp mums no jauna atdzīvojas mūsu mīļā mātes valoda. Pašlaik ikvienam lībietim ir jātur svēts savs nacionālais gods un tas jāaudzina arī starp pašu jaunajiem. Lībietim nav jākaunas no tā, ka viņš ir lībietis. Lībiešiem ir jāpēta savas tautas bagātība (domas bagātība) tautas senatnē un jāienes tā mūslaiku dienasgaismā, lai mēs un mūsu bērni var no tā mācīties, kādiem ir jābūt lībiešiem. Mūsu tauta ir kā mirstošs gulbis, taču dosim tai jaunus, spēcīgus spārnus, lai tā uzlido augstu, pretī nākotnes gaišajai dienai. Lai lībiešu dziesmās skan jūras krākšana un meža šalkšana! Mūs ir pieskatījusi jūrasmāte un auklējusi mežamāte. Būsim savās domās tik plaši kā jūra un tik stipri kā vecās jūrmalas priedes! Mūs gaida nākamais darbs – celt godā savu dārgo mātes valodu. To mēs spēsim tikai tad, ja mēs strādāsim nepārtraukti un ātri. Pacelsim visu, kas mūsu tautai ir bijis labs, – mūsu kultūru, kas simtiem gadu nav tikusi ņemta vērā.

Mums ir žēl, kad redzam dumju cilvēku, taču mēs tādi esam bijuši simtiem gadu tādēļ, ka mums nav bijis ne rakstīta vārda, ne kultūras (tā bija apspiesta), ne arī prāta gaismas. Tādēļ arī nacionālisms mūsos ir miris. Tādēļ ir lībieši, kas kaunas no savas tautas.

No tautas, kas reiz ir bijusi liela, ir palikusi tikai viena maza sauja. Par to ir jābrēc – kā brēc cilvēks, kuram ir liela nelaime. Taču mūsu tautas dzīvošana slēpjas mūsu pašu rokās. Mums ir jāmostas, jāvairo kultūra mūsu tautā – tas tautai atnesīs gaismu. Darbs ir grūts, tādēļ liksim kopā visus spēkus, un mēs spēsim daudz. Mūsu lībiešu tauta nedrīkst pazust no pasaules. Kad grauds guļ sausā zemē, tad no tā nekas nebūs, bet, kad līst lietus un zeme samirkst, tad tas var izaugt par lielu koku.

Mūsu valoda arī ir bijusi tāds pats grauds sausā zemē. Laistīsim to, lai tas aug liels!

Mazā bezdelīga

Ventspilī, 1932. gada septembrī

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.