Īrgandõks / Vīļakub

Harijs Skuja – lībiešu dzejas tēvs

Gundega Blumberga

14/07/2022

Latvieši par savu Dainu tēvu sauc Krišjāni Baronu. Ne tāpēc, ka viņš šīs tautasdziesmas būtu rakstījis, bet tāpēc, ka tās vācis un kopojis. Pēc šādas līdzības Harijs Skuja, kuram šāgada 15. jūlijā apritētu 95. dzimšanas diena, būtu dēvējams par lībiešu dzejas tēvu, jo viņam ienāca prātā, ka vajadzētu apkopot visas lībiski rakstītās dzejas rindas. Piecu gadu darbs vainagojās ar 1088 lappušu manuskriptu, kura priekšvārdā viņš rakstīja: “Izdevās konstatēt 32 lībiešu dzejniekus un ap 300 lībiešu valodā rakstītu dzejoļu.”

 

Dzejnieks Harijs Skuja ar sievu Mirdzu Āriju 1982. gada 11. novembrī.
Foto no Baibas Dambergas krājuma

 

Harijam Skujam liktenis bija atvēlējis īsu un skaudru mūža gājumu. Kā vēsta Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca, viņš dzimis Liepājā 1927. gadā. 1944. gadā kopā ar vecākiem nokļuva Vācijā. 1946. gadā atgriezās Latvijā. Iestājās Rīgas Industriālajā politehnikumā, un 1947. gadā kopā ar vēl 39 audzēkņiem tiesāts par darbošanos Latvijas Demokrātiskajā pretošanās kustībā. Piespriests augstākais soda mērs, kas tiesājamo jaunības dēļ pārvērsts 25 gadu nebrīvē staļiniskās iekārtas piespiedu darba nometnēs Krasnojarskas apgabalā. 1956. gadā atbrīvots un ar sabeigtu veselību atgriezās Rīgā. 1962. gadā pabeidzis vakara vidusskolu. Strādājis dažādus darbus.

1958. gadā iznāca pirmā publikācija laikrakstā “Padomju Jaunatne” – dzejolis “Bet vasara nezudīs”. Izdoti seši dzejoļu krājumi. Popularizējis latviešu literatūru esperanto valodā, atdzejojis no vācu un dāņu valodas. Vācis lībiešu dzeju. Pēc Harija Skujas nāves izdotas Sibīrijas noveles dzejā “Kāvu gaisma” (1990). Tas ir drūms veltījums nomocītajiem padomju piespiedu darba nometnēs Noriļskā. Miris 1984. gada 29. aprīlī Rīgā, apbedīts Meža kapos.

Kā piemiņas vārdos pāragri aizgājušajam dzejniekam rakstīja kolēģis Vitauts Ļūdēns (laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1984. gada 11. maijā):

“Tu savā dzīvē palīdzēji arī latviešu dzejai sapņot cilvēces kopības sapni – esperanto. Tu pats iecerēji un veici unikālu darbu, savu mūža darbu – apkopoji un atdzejoji lībiešu dzeju, un šī grāmata vēl gaida savu izdošanu.”

Var tikai izteikt minējumus, kā Harijs Skuja nokļuva līdz lībiešu dzejai. Iespējams, ka tas noticis tā, kā to apraksta Valts Ernštreits (timenote.info 06/06/2006):

“1976. gada jūnijā laikrakstā „Padomju Jaunatne” bija publicēts raksts „Vēlreiz par lībiešiem”, kuru izlasījušajam Harijam Skujam radās ideja veidot lībiešu dzejas antoloģiju. Par lībiešiem un lībiešu valodu viņš īpaši daudz nezināja, tāpēc šādas antoloģijas izveide viņam sākumā šķita ļoti viegli īstenojama. Šajā darbā viņš aicināja palīgā lībiešu pētnieku igauni Teni Karmu, kurš savukārt ieteica iesaistīt šī darba veikšanā arī Peteri Dambergu.”

Taču tikpat pieļaujams ir variants, ka lībiešu dzeja pie Harija Skujas nonāca caur esperanto, jo sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, kad esperanto Latvijā bija uz popularitātes viļņa un starptautisko valodu apguva kā skolasbērni, tā pensionāri, aktīvo esperantistu pulkā bija gan Harijs Skuja, gan lībiešu dzejnieks un valodas kopējs Pēteris Dambergs. Lībiešu izcelsmes māksliniece Baiba Damberga atceras, ka septiņdesmito gadu beigās, kad pamatā lielais vākums jau bija pabeigts, Harijs Skuja bijis biežs viesis lībiešu pasākumos, arī “Līvlist” mēģinājumos un piedalījies Pētera Damberga 70. dzimšanas dienas svinībās. Baiba zīmēja lībiešu dzejnieku portretus topošajai antoloģijai, kā arī veidoja māksliniecisko ietērpu Harija Skujas pēdējam krājumam “Mans ķeizargrieziens”, kas iznāca viņa nāves gadā.

 

Harijs Skuja.
Grafiķes Baibas Dambergas zīmējums 1984. gadā iznākušajam H. Skujas dzejoļu krājumam “Mans ķeizargrieziens”

 

Par to, ka Harijs Skuja bija ļoti iededzies par lībiešiem, liecina viņa 1978. gada 27. septembra vēstule Uldim Krastam. Tā svētās dusmās, it kā dzejnieks neko nebūtu mācījies no savas dzīves rūgtās pieredzes, rakstīta pēc piemiņas akmens atklāšanas lībiešu dzejniekiem Miķeļtorņa kapsētā, un Uldis to bija iekļāvis rakstā “Varai bail no lībiešiem un dzejniekiem”, kas publicēts mēnešrakstā ”Līvli” 1993. gada septembra/oktobra numurā.

“Jā, Dzejas dienas nu ir garām. Es gan uz tām braucu vairāk kā uz bērēm. Tu vienkārši nevari stādīties priekšā, kas te darījās pirms tam. [..] Devos uz LPB (Literatūras propagandas biroju, kur Harijs Skuja kādu laiku strādāja. – G. B.), lai dabūtu Dzejas dienas afišu, ko izlikt darba vietā. Trekna, melna strīpa zem Preiļu un arī zem Ventspils rajoniem bija daudz par treknu, lai to uzskatītu tikai par pasvītrojumu. Un tā – piektdien mani iztraucēja telefona zvans. Zvanīja pats Kļavis un raudulīgā, bet noteiktā balsī pieprasīja atdot afišu. Jautāju, kas par lietu. Pa tālruni nevarot sacīt. Sarunājām, ka atnāks pie manis darbā pēc afišas. Pats neatnāca, bet atsūtīja darbinieci. Jautāju, kas par lietu. Afiša tiekot izņemta no apgrozības tehnisku iemeslu dēļ, jo, kad to paceļot pret gaismu, varot zem treknās Ventspils strīpas izlasīt “Lībiešu dziesmu un dzeju svētki”. Ha, ha! Tu paskat vien, kā savus grēkus slēpj. [..] Dzejas dienu programmiņā tomēr Damberga dzejolis iekļuva, taču, kā man pačukstēja Bruno Saulīša atraitne, – par to LPB saņemšot rājienu. Adermane apgalvoja, ka esot nosūtījusi lībiešu dzejoļus “Padomju Ventai”, “Cīņai” un “Lit. un M.” (Tu painteresējies par “PV”!), pats es nosūtīju “Padomju Jaunatnei”. Kad braucām uz Ventspili, Māris [Čaklais] skaidri pateica, ka pie radušās situācijas nevienu lībiešu dzejoli drukāt nevarot. Pret mani kā pret atdzejotāju nekādu pretenziju neesot. Kad apjautājos, kāpēc tad Dzejas dienās nekur presē nav mani dzejoļi, M. atbildēja, ka tā esot vietējo redaktoru “pašdarbība”, bet “Lit. un M.” viņš mani esot ieplānojis 3. Dz. d. lappusē (pagaidām tā vēl nav parādījusies). Dienu pirms izbraukšanas man gluži negaidot piezvanīja S. Viese (nekad nebija man zvanījusi). Nu kā tad ar braucienu sastāvot? Lai es sagatavojot tikai 3 lībiešu dzejoļus, ko nolasīt pie akmens atklāšanas. Nākamajā dienā dažas minūtes pirms prombraukšanas Kļavis parāva mani malā un darīja zināmu, ka nevienu lībiešu dzejoli es lasīt nedrīkstot. [..] Kapos, kā jau pats dzirdēji, neviens nepieminēja lībiešu dzejniekus. Runa bija par “novadniekiem”. Un tad mani parāva dusmas, tāpēc arī pirms dzejoļa lasīšanas uzskatīju par nepieciešamu dažus vārdus par lībiešu dzejniekiem un par tradīcijām sacīt. Tikko bijām iekāpuši autobusā, no Vieses saņēmu aizrādījumu. Viņa jau esot visu pateikusi, kas bijis jāsaka, un man nesot bijis jārunā… (Cik daudz Konstitūcijas pārkāpumu visā šajā jezgā.)”

Apzinoties, ka lībiešu nav vesels pulks, bet tikai tik, cik ir, ka valodas runātāji un rakstītāji ir kļuvuši par retumu, Harijs Skuja izvirzīja sev mērķi – savākt pilnīgi visas lībiešu mēlē uzrakstītās vārsmas. Tie bija gan lībiešu lasāmgrāmatās un trīsdesmitajos gados iznākušajā mēnešrakstā “Līvli” publicētie darbi, kurus vāca un pārrakstīja Tenu Karma, gan lībiešu dzejas rakstītāju vai viņu mantinieku mājās sameklētie panti. Tos latviski tulkoja Pēteris Dambergs, Hilda Grīva un Paulīne Kļaviņa, bet visus atdzejoja pats Harijs. Tas aizņēma krietni daudz laika – piecus vai sešus gadus. Kad manuskripts bija gatavs (publikācijās minētais 1982. gads ir apšaubāms, jo vairāki avoti min septiņdesmito gadu beigas), tam priekšvārdus uzrakstīja dzejnieks Vitauts Ļūdēns un valodniece Marta Rudzīte un sākās ceļš pie iespējamiem izdevējiem. Diemžēl tas nebija labvēlīgs, lai gan tika iedarbinātas papildu sviras. Tā manuskripts nokļuva pie toreizējā Rakstnieku savienības valdes pirmā sekretāra Gunāra Priedes, kurš vēlāk (“Diena”, 28.09.1998.) atcerējās:

“Kādreiz tik vērienīgi iecerētās Lībiešu dzejas antoloģijas manuskripts manās rokās nokļuva, liekas, 1982. gadā. No manis gaidīja, lai es mēģinātu ietekmēt svārstīgos izdevējus. [..] Ar piespiešanos izlasīju līdz galam, bet uz izdevniecību karot negāju. Šķita, ka lībiešiem tiktu nodarīts pāri [..].”

Tā nu manuskripts iegūla. Tas ceļoja no vienām rokām otrās, bet nevienam nebija dūšas pieķerties tik apjomīgam darbam, vēl jo vairāk tāpēc, ka pats apkopotājs jau bija miris. Tā pienāca 1997. gads, kad darāmo savās rokās ņēma Lībiešu kultūras centrs un izveidoja iniciatīvas grupu: Tenu Karma, Uldis Krasts, Valts Ernštreits, Renāte un Gundega Blumbergas. Kā rakstīju mēnešraksta “Līvli” 1998. gada 2. numurā: “Aizvadītā vasara pagāja, meklējot pa mājām manuskripta variantus, salīdzinot tos un lībiskos tekstus ar parindeņiem, vētījot, kas paturams, kas atdzejojams no jauna. No Harija Skujas antoloģijas manuskripta Valts Ernštreits, nesaudzīgi vētīdams, atstāja desmito daļu – mazliet vairāk par simt dzejoļiem. Pusi no tiem Uldis Krasts atdzejoja latviešu valodā no jauna. Tenu Karma konsultēja rakstības jautājumos un precizēja biogrāfijas. Baiba Damberga zīmēja vāku un gatavoja ilustrācijas. Mēs abas ar Renāti rakstījām, pārrakstījām, salīdzinājām un likām kaudzēs variantus, kas tagad aizņem divus biezus sējumus.

Tas viss notika bez jebkādas atlīdzības – nevienam netika dotas cerības, ka grāmata jelkad varētu iznākt. Tikai tad, kad manuskripts jau bija gandrīz gatavs, tika saņemta atbilde no Sorosa fonda, ka piešķirti līdzekļi dzejas izlases iespiešanai.”

1998. gadā iznākusī lībiešu dzejas izlase “Ma akūb sīnda vizzõ, tūrska! / Es viltīgāks par tevi, menca!” kļuva par tārudens Dzejas dienu galveno notikumu, to slavēja Latvijas un Igaunijas prese. Grāmata bija skaists veltījums Harija Skujas aizrautīgajam darbam, jo viņš taču bija ielicis pamatu un uzslējis karkasu. Tālākais jau vairs nav tik sarežģīti. Kad pamats ir radīts, klucīšus var kraut dažnedažādi. Mūsējais krāvums izrādījās pārliecinošs, pārskatāms un baudāms, tāds, par kuru var priecāties arī tagad, kad pagājis gandrīz gadsimta ceturksnis pēc lībiešu dzejas izlases iznākšanas. Vienīgi ar pašreizējo izpratni grāmatas pasītē es būtu ierakstījusi: “Pēc Harija Skujas vākuma sastādījis Valts Ernštreits.” Būtu bijis skaisti bibliogrāfiskajos dotumos iemūžināt Harija Skujas vārdu.

 

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes” ietvaros.