Vēstures doktore Irisa Priedīte, kura ir nedaudz pētījusi arī Brazīlijas latviešus un lībiešus, ir rakstījusi, ka no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 50. gadiem viņi šajā valstī ieceļoja četros lielākos viļņos: 1890. gados, ap 1906. gadu, 1922.–1923. gadā un pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara. Pirmajos trīs izceļošanas viļņos tie lielākoties bija baptisti, kuri kopš 1870. gadiem bija sastopami arī lībiešu ciemos.* Lielākie lībiešu jūrmalas baptistu centri bija Lielirbe un Pitrags. Turpinot pirmskara mēnešraksta “Līvli” interesanto publikāciju sēriju, šoreiz piedāvāju lībieša redzējumu par dzīvi Brazīlijā, kas publicēts “Līvli” 1932. gada 7. numurā.

Lībiešu valodas pareizrakstība ir izlabota atbilstoši mūsdienu pareizrakstības prasībām, kā arī ir izlabotas drukas kļūdas. Pārējā ziņā ir atstāts autora individuālais valodas lietojums, kas ne vienmēr sakrīt ar pašreizējām lībiešu valodas standartizācijas normām (https://livonian.tech).

Pitraga baptistu lūgšanu nams 2021. gada augustā.
Foto Renāte Blumberga

Līvli Brazilõst

Mingizt nädīļd tāgižpēņ vȯļ tund Brazilõst tāgiž līvli P. Volganski. Ta vȯļ nīžõn, ku sǟl sugīd nei väggi jõvīst äb vȯļļi, kui sīḑšõ rõkāndõbõd. Rovz jelājid väggi joutõmstõz, pǟgiņ ju joutõmstõz kui Rāndas. Tīe rištīng pālka vȯļļi mäd rōsõ set eņtš 1 lat pǟvast. Amād ažād, mis tal rištīng võiks mīdõ, vȯļļi nei almõl, ku nēḑi äb vȯļļi pigā vǟrts mīdõ. Nägțõbõks, kanā munād maksājid immar 15 sant. dutš. Rovz jelājid piškīziš sävstõ butkiš, kus set ōradõn vȯļļi pȭrand sizāl. Rovz vȯļļid lǟlam tīekõks ja kīebiz āigaks väggi jarā pīņdõt. Pǟgiņ tulkstõ jõvā mīelkõks tāgiž, set pūtiji rōdõ. Mūnda, nänt vailõ ka mūnda līvli, ārmakstiji rōdõ kopīkst kopīkõ, laz set sāgõ tāgiž izāmōlõ.

Lībietis no Brazīlijas

Pirms dažām nedēļām no Brazīlijas bija atgriezies lībietis P. Volganskis. Viņš bija stāstījis, ka tur nemaz neesot tik ļoti labi, kā šeit runā. Tauta dzīvojot ļoti nabadzīgi, daudz nabadzīgāk nekā lībiešu jūrmalā. Darba cilvēka alga mūsu naudā esot tikai kāds viens lats par dienu. Visas lietas, ko zemnieka cilvēks varētu pārdot, esot tik lētas, ka tās gandrīz neesot vērts pārdot. Piemēram, vistas olas maksājot ap 15 santīmu ducis. Tauta dzīvojot mazās māla būdiņās, kurās tikai retajiem esot iekšā grīda. Tauta smagajā darbā un karstajā klimatā esot ļoti nomocījusies. Daudzi labprāt atgrieztos, tikai trūkstot naudas. Dažs, to starpā arī kāds lībietis, taupot naudu kapeiku pie kapeikas, lai tikai tiek atpakaļ tēvzemē.

*Irisa Priedīte. Lībieši Brazīlijā. – Lībiešu gadagrāmata 1999, 70. lpp.

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.