Dana Priede saviem dēlēniem Tomam un Emīlam dzied šūpuļdziesmas arī lībiski. Māmiņai ir svarīgi, lai mazie zēni pamazām apjauš piederību tautai, kas sīksti turas pie savām vērtībām un atceras senčus.

Uzņemšana Līvu savienības Ventspils grupā 2007. gada 15. jūnijā.
Danas Priedes krājuma foto

Kādas ir jūsu pirmās atmiņas par saskarsmi ar lībisko?

Mans vectētiņš Gunārs ir caurcaurēm lībietis, un Mazirbe ar Adrejsārtu mājām nāk komplektā ar to. Es pat satiku vectētiņa mammu Elfrīdu, ir daži atmiņu uzplaiksnījumi ar viņu. Kad biju jau apzinātā vecumā, Gunārs mani Ventspilī aizveda uz Zojas Sīles nodarbībām, pēc pirmās klases sāku braukt uz lībiešu nometnēm. Kopā laikam esmu apmeklējusi septiņas. Tas vienmēr bija gaidīts vasaras notikums, kura laikā varēja vairāk uzzināt par lībiešu valodu un kultūru. Valoda pie manis atnāca tieši caur dziesmām. Klausījos, kā citi dzied, dziedāju līdzi, un tā pamazām virknējās vārdi un teikumi.

Vai Andrejsārti jums aizvien ir svarīga vieta?

Jā, cenšamies tur visi noteikti satikties Lieldienās un pavadīt vasaras. Jo īpaši svarīgi tas man bija, auklējot vecāko dēliņu Emīlu, kuram ir četri gadi, arī šovasar brauksim turp, jo Tomam ir seši mēneši. Adrejsārti ir dzimtas dzīvā dvēsele, tā aizvien ir autentiska lībiešu sēta, kur dzīvoja Zībertu dzimta. Mūsu ģimenē tā ir ieaudzināts, ka mēs labprāt dodamies uz Mazirbi, no jaunajiem turp brauc arī mans brālis Reinis un brālēns Leo. Viņi veic dažādus saimnieciskos darbus, es biežāk palīdzu rudeņos, kad jānovāc ābolu raža, jo dārzs ir diezgan liels. Grābju arī zāli, bet vispār Adrejsārti man vairāk ir atpūtas, nevis darbavieta.

Ar vectētiņu Gunāru Liepājnieku Līvu savienības Ventspils grupas 30. jubilejā 2019. gadā.
Danas Priedes krājuma foto

Kad sākāt apmeklēt lībiešu valodas nodarbības, iekšēji kaut kas ievibrējās?

Mani interesē skaņas, valodas muzikalitāte. Jā, sākumā man lībiešu valoda bija sveša, bet es to diezgan ātri mācījos. Nometnēs valodas stundas bija katru dienu, pēc tam jau Ventspilī apmeklēju Zojas Sīles vadītos mūžizglītības kursus, kad studēju Rīgā, mācījos pie Ērikas Krautmanes. Pēc tam mēs, jaunieši, organizējām nometni Mazsalacā, kur satikāmies ar Tartu Universitātes profesoru Tītu Reinu Vītso. Jānis Mednis uzrīkoja mācības Igaunijas salā, kurās arī piedalījās Tīts Reins. Viņš tik aizrautīgi runāja lībiski, ka, it kā nesaprotot teikto, tu beigās tomēr aptver, ko viņš gribēja pateikt. Nevaru pateikt vienu iemeslu, kāpēc mācījos lībiešu valodu, drīzāk varu uzdot pretjautājumu, bet kāpēc ne? Kad man jau bija piedzimis Emīls, Dženeta Marinska uzrakstīja projektu, un mēs apguvām valodu onlainā, atkal klausoties Zoju. Neteikšu, ka simtprocentīgi izpildīju visus mājasdarbus, bet centos.

Mazsalacas nometne 2009. gadā, kur valodu mācīja Tīts Reins Vītso. Pasākums notika Austra Graša mājās.
Danas Priedes krājuma foto

Kas ir visgrūtākais, mācoties valodu?

Gramatika man ir ļoti neatkožams riekstiņš. Zinu vārdus un elementārākos teikumus un, kā jau minēju, daudzas lietas atceros un zinu, pateicoties dziesmām. Man būtu grūti kaut ko izstāstīt lībiski, bet valoda šķiet interesanta. Kad dzirdu runājam somus un igauņus, saprotu, kurš ir igaunis, kurš soms. Ausis uztver atšķirīgo. Kad draugi atbrauc uz Mazirbi un aizejam uz laivu kapsētu, māku izlasīt, kas rakstīts uz šiltēm. Jā, lasīt māku, bet norunāt kādu tekstu būtu grūti.

Teicāt, ka bērnībā ļoti gaidījāt lībiešu nometnes.

Man tur ļoti patika. Katru gadu gaidīju lībiešu un angļu valodas nometni. Pirmajā varēju satikt draugus, zināju, ka būs jautri un interesanti. Zoja un Edgars Sīļi jau visu darīja ļoti sirsnīgi. Viss bija saprotams un vērsts uz bērniem. Bija foršas nodarbības, devāmies pie jūras, bet, kad biju maziņa, man nepatika nakts pārgājieni. Bija bail no tiem, un lielās meitenes mežā dziedāja, lai tieku uz priekšu. Nometnes man noteiktu palīdzēja novērtēt Tīta Reina Vītso un Valta Ernštreita sastādīto vārdnīcu, īpaši tās digitālo versiju.

Dana ar prieku atceras “Piški tēḑ” nometnē pavadīto laiku.
Danas Priedes krājuma foto

Agrāk jūsu dzimtas tradīcija bija svinēt kopā ne tikai Lieldienas, bet arī augustā Mazirbē apmeklēt Lībiešu svētkus.

Jā, bet tagad tās tomēr ir Lieldienas. Man gan arī Lībiešu svētki, jo tā ir iespēja reizi gadā satikt bijušos draugus no nometņu laikiem. Un tā ir reize, kad es atkal izteikti jūtos kā lībiete savā komūnā. Tāds labs atgādinājums ikdienā par to, ka piederu lībiešiem, ir Lindas Zonnes feisbukā ieliktie vārdi lībiešu valodā, arī “Mierlinkizt” grupā parādās šis un tas, kas atgādina svarīgo. Nu vairs ne tik bieži, tomēr dziedu dēliem dziesmu “Mazā zvaigznīte” – agrāk Emīlam katru vakaru bija solo koncerts ar lībiešu šūpuļdziesmām. Tā arī mani dēli būs dzirdējuši lībiešu valodu, un vecākais dēls ir bijis līdzi uz visiem Lībiešu svētkiem. Pirms divpadsmit gadiem es tajos satiku savu topošo vīru Kristapu. Pēc tam izrādījās, ka arī viņam ir lībiešu saknes.

2022. gada aprīlī tapis Priežu ģimenes foto – Dana, Kristaps, Emīls un Toms.
Danas Priedes krājuma foto

Teicāt, ka tagad neesat īpaši aktīva lībiešu komūnas pārstāve.

Tagad ir tāds laiks, kad jāieriktē sava dzīve, bet bija posms, kad gāju un darīju. Domāju, ka ar laiku aktīvāk atgriezīšos apritē, bet pagaidām gribas sasniegt vairāk arī savā profesijā, kas saistīta ar finanšu jomu – strādāju bankā.

Vai, iepazīstoties ar cilvēkiem, izstāstāt viņiem, ka esat lībiete?

Jā! Pēdējo reizi šāda saruna raisījās, kad dzima Toms. Mums bija līguma vecmāte, kurai ieminējos par Andrejsārtiem, un tad izrādījās, ka viņa ir dziedājusi lībiešu korī un apmeklē Lībiešu svētkus – sarunājām tur šogad tikties. Man pašai ir forša brošiņa lībiešu karoga krasās, labprāt to piespraužu pie apģērba. Emīls skraida pa māju ar lībiešu vimpelīti, turklāt viņš zina, kāpēc karogā ir tieši tādas krāsas. Pa reizei ieeju portālā Livones.net. Man prieks, ka darbojas Lībiešu institūts.

Dzīvojat Ādažos, bet esat Līvu savienības Ventspils grupas pārstāve.

Opis par mani samaksā biedru naudu, viņš par to vienmēr parūpējas. Žēl, ka divus gadus bija kovids, jo es vienmēr centos apmeklēt grupas sapulces. Prieks, ka Ventspils grupa turas, cilvēkiem patīk citam citu satikt, vien gribētos, lai ir vairāk gados jaunu biedru. Vērtīgas ir Ventspilī rīkotās Lībiešu kultūras dienas, tās gan varētu būt vairāk apmeklētas.

Ko jūs atbildētu skeptiķiem, kuri nemaz netic, ka ir tādi lībieši?

Atceros, vēstures skolotāja pateica, ka lībieši ir miruši… Bet es te tagad sēžu un runāju ar jums! Tas nav pelnīti, bet Latvijā patiešām lībiešu jautājums reizēm tiek nostādīts apsmiekla līmenī. Bet – tiek izdotas grāmatas lībiešu valodā, cilvēki raksta un runā tajā, ir jau pieminētais Lībiešu institūts, ir tēmas, ko pētīt un izzināt. Cilvēkiem ir vajadzīgi gan Lībiešu svētki, gan nometnes, aizvien ir bērni, kuri tajās piedalās. Prieks, ka arī televīzijā palaikam ieskanas lībiešu tēma.

Lībiešu svētkos 1997. gada augustā.
Danas Priedes krājuma foto

Jūtat sevī lībiešu skarbumu?

Jā, ir, ir! Grūti gan saprast, kur sākas kurzemnieka skarbums, kur lībieša spīts.

Jūsu novēlējums tautas brāļiem un māsām?

Saglabāt sirdī lībiskā izjūtu, lai tā nekur nepazūd. Mums jābūt lepniem par to, ka esam lībieši, un jāsargā sevī uguntiņa. Es sevī jūtu mazo misiju izstāstīt citiem, kas mēs esam, un vislabāk to var izdarīt Andrejsārtos. Manī ir identitātes apziņa, ka neesmu tikai latviete, bet arī lībiete. Es to jūtu.

Ar meitenēm jūras krastā skan “Pūgõ pūgõ, jengõ jengõ”.
Danas Priedes krājuma foto