Lībiešu ansamblis “Līvlist” šogad atzīmē savu 50. dzimšanas dienu. Jubilejas gada sākumā tikos ar Jēkabu Raipuli, muzikālā mantojuma kopēju un ilggadēju ansambļa dalībnieku.

Jēkabs Raipulis.
Zanes Ernštreites foto

Jēkab, jūs esat viens no tiem, kas kopā ar lībiešu ansambli, ja ne gluži centrā, tad tomēr visu laiku blakus esat bijis garus gadus. No kura gada jūs esat “Līvlist”?

Faktiski no 1972. gada. Ar pirmo gadu, kaut ne no pašām pirmajām dienām. Vispār es neesmu ne filologs, ne valodnieks, esmu ģenētiķis. Tātad biologs, kas nodarbojas ar iedzimtības jautājumiem. Bet, strādājot ar ģenētiku, man, protams, interesē ne tikai cilvēks bioloģiskais, bet arī sociālais. Par lībiešiem interesējos arī agrāk, biju diezgan daudz lasījis. Pats esmu no Alūksnes. No malēniešu puses, tā teikt.

Joprojām nedaudz var dzirdēt.

Es nekad to neesmu noliedzis. Un arī darbojos viņu aktivitātēs.

Man liekas, tas ir ļoti interesanti, ka saglabājas šīs valodas iezīmes.

Man blakus netālu Igaunija, biju ar igauņiem kontaktā. Tas mani zināmā mērā arī ar lībisko sasaistīja. Lībiešu aktivitātēs mani ieveda Grasis Dainis, kādreizējais. Pēc tam kļuvis par Staltu Daini. Mēs dziedājām vīru korī “Absolventi” un studējām sākumā kopā. Viņš toreiz bija ļoti aktīvs, tieši sācis arī ar to lībisko aizrauties. Aizgājām kopā uz “Līvlist” mēģinājumu, un tur jau bija ļoti tāda tā kompānija – gan Ērenštreite Emma, gan Pēteris Dambergs. Ļoti interesanti cilvēki. Jaunas meitenes arī…

Kas nav mazsvarīgi…

Es vēl nebiju precējies! Un sākām dziedāt. Man tad laika bija maz. Bet tā kā toreiz mani no universitātes atbrīvoja, mazliet atbrīvojās laiks, un tad sāku arī piedalīties. Laikam pirmais pasākums, kurā piedalījos, bija Vērmaņparkā. Toreiz Kirova parkā – uz estrādes. Mēs dziedājām, atceros, putnu modināšanu “Tšitšōrlinkizt” ar visādām izdarībām. Eglīti pušķojām, kā tas ir tradicionāli. Tolaik ļoti jau tautu interesēja etnogrāfiskās izdarības, kas netika nekādā veidā slavētas – Jāņi, Ziemassvētki. Tas likās tāds kā zināms protests. Bet nu galvenais jau tolaik bija tie lībieši, Dambergs un Šulcs Andrejs, viņi centās panākt, lai ieraksta pasēs vārdu “lībietis”, jo neskaitījās, ka tāda tautība ir. Mēģinājumi bija interesanti, Dambergs stāstīja par lībiešu jautājumiem.

Aha. Tad tika cilāti arī šādi jautājumi?

Varbūt kopā publiski ne. Bet, teiksim, kad kādreiz atsevišķi bijām vai braucienos, tad viņš ļoti daudz interesanta pastāstīja, kas netika tā publiskots. Par to, ka kara laikā vācieši bija gribējuši lībiešus pārvietot uz Igaunijas Vormsi vai uz Latgali. Arī to, kādi sakari vai kādas saistības latviešiem ir ar lībiešiem un ko latvieši aizguvuši no lībiešiem. Par tām lībiešu grupām, kuras Latvijā ir dzīvojušas gar visu teritoriju pie jūras. Arī jautājumu, kādēļ lībieši tik ātri – vai varbūt ne tik ātri –, bet kādēļ viņi pazaudēja savu identitāti un savu patstāvību. Un to, ka latvieši vairāk pakļāvās. Varbūt ātrāk arī baznīcai, pieņēma to kristietību. Pieņēma jau lībieši, bet latvieši, vismaz Vidzemes latvieši, dziļāk, un baznīcā valoda bija latīņu, vācu valoda un vēl vēlāk latviešu valoda. Bet lībiešu valoda neparādījās, kaut gan ir tāda informācija, ka kaut kad jau tanī laikā, kad iznāca pirmās latviešu garīgās grāmatas, ir iznācis arī lībiešu.

Jau tāda kā atmoda, vai ne?

Mums tik vienkārši nebija. “Līvlist” sastāvā biju es, kas, teiksim, jau bija uzraudzībā. Dainis, kurš arī bija uzraudzībā. Es vispār biju diezgan nedrošs tālaika izpratnē, jo nodarbojos ar ģenētiku. Tā bija zinātne, kura bija aizliegta Padomju Savienībā. Kad tomēr pabeidzu universitāti, man palaimējās – tiku Ļeņingradā. Un tur bija laboratorijas, kas strādāja, kas ģenētiku atzina. Tad jau es biju zirgā. Bet Emma tad, kad mums bija arī viens izsaukums uz Stūra māju, mēs bijām diezgan nobijušies, viņa teica – neuztraucieties, gan viss nokārtosies. Bet tas, protams, atstāja iespaidu uz tālāko. Mūsu vienotību ansamblī, jo tad jau tūlīt sāka meklēt, kurš te varbūt ir tas ziņotājs, kas čeku pārstāv.

Kā jums liekas – vai bija?

Neapšaubāmi.

Tie vienmēr ir tie atvērtie jautājumi – vai bija ziņotāji, vai tikai likās. Vai viņi ziņoja labprātīgi, vai ziņojumi bija tikai formāli…

Tas atšifrējās ar laiku. Bet viens uz otru jau sāka skatīties šķībi. Viens otrs izmantoja, jāsaka, tīri personīgām interesēm, noskaņas radīšanai. Turklāt Dzintars Kļaviņš arī tika diezgan publiski apvainots. Viņš, liekas, bija partijā. Bet viņam tēvs bija bijis Latvijas armijas virsnieks un acīmredzot viņam vajadzēja sevi tajā ziņā vismaz apliecināt. Čekas un tā visa acīs. Ja mēs, teiksim, ar Dambergu vai ar Tenu Karmu runājām ļoti atklāti politiski, tad ar Kļaviņu nekad. Viņš pats vienmēr kaut kā prata novirzīties no tā. Bet viņš arī vienmēr iedrošināja, lai mēs īpaši to politiku neņemam galvā, ka galvenais ir dziedāšanas un lībiešu kultūras uzdevums, kas mums ir un kuram jānododas. Viņš vispār kā pedagogs bija ļoti prasmīgs, arī ļoti iedvesmot un pārliecināt spējīgs. Kaut gan ne vienmēr viņš to, ko ieteica vai solīja, vai kā, realizēja. Bet tanī ziņā māksliniekiem diezgan bieži ir tāda kā vajadzība mazliet eksaltēt, ja tā var izteikties. Tas tā apmēram, kā es nokļuvu lībiešos.

Īstenībā drīzāk jautājums nevis par to, kā jūs tur nokļuvāt, bet kāpēc visi šie piecdesmit gadi tur ir pavadīti?

Jā, nu… Malēnietis ir ietiepīgs. Tas tā, lībieši jau arī ir tādi paši. Jāsaka, zināmā mērā tās ideoloģijas dēļ, kura bija un kura ir lībiešu ansamblī. Darīt nevis kaut kādas slavas vai publicitātes dēļ, bet tieši tam uzdevumam, kas ir lībiešu materiālu apstrāde, publicēšana un tā tālāk. Arī tas, ka līdz ar “Skandinieku” nodalīšanos palika aizvien mazāk vīriešu. Bija brīdis, kad es viens tāds biju palicies. Kā man onkulis teica: kā runkulis rožu laukā. Un dažkārt ir bijuši brīži, kad ansamblis gandrīz ir putējis ārā, tad man ir licies, ka man tomēr ir jāmēģina stutēt, cik nu ir tas manos spēciņos. Diemžēl valodu neesmu iemācījies.

Jā, par valodu, protams.

Vienkārši man ir bijis tik daudz citu darbu un nav bijis laika piestrādāt pie tā. Neesmu uz valodām arī nekāds… Kā saka, man grūti dodas valodas. Pat krievu valodu tikai pēc augstskolas tā īsti sāku runāt. Jau Ļeņingradā, kad aizbraucu aspirantūrā.

Bet kāda bija valodas klātesamība “Līvlist”?

Viņa ir visu laiku.

Arī kā sadzīves vai tikai kā dziesmu valoda?

Kā sadzīves tad bija, kad varēja sarunāties. Tagad gan sarunājas, teiksim, Dagmāra Ziemele ar Zoju Sīli. Viņas vēl pārrunā savas lietas. Bet dziesmu lielākā daļa tomēr ir lībiešu valodā. Viens no “Līvlist” uzdevumiem ir tieši izplatīt tās zināšanas, un mūsu koncertos parasti ir neliels priekšlasījums, kas tie lībieši tādi ir, par ko tās dziesmas ir. Agrāk ļoti populāri bija tulkojumi latviski apmēram tādā pašā dzejiskā noskaņā kā dziesma lībiski. Lai tie, kas klausās, saprot, par ko ir runa un kādas domas tur ir ieliktas. Vai tās sakrīt arī ar to melodiju, kas tur ir.

Zanes Ernštreites foto

Sākumā jau materiāla bija ļoti maz. Gan tautasdziesmu, gan arī komponēto. Tad Kļaviņš aranžēja Emiļa Melngaiļa un Oskara Loritsa pierakstus. Bet tā pamata melodija palika. Mēs beigu galā esam gandrīz visus Melngaiļa pierakstus ieskaņojuši un iemācījušies. Un ir bijuši koncerti, kurā dziedam Melngaiļa mantojumu. Ļoti interesanti, ka dažādi teicēji un gandrīz katra teicēja atšķirīgi vienu un to pašu dziesmu – vieni un tie paši vārdi, bet melodija ir pat stipri atšķirīga. Tad arī to, vai tā ir tieši tur, lībiešu krastā, cēlusies, grūti noteikt. Jo pārsvarā – tāpat kā latvieši, kā citas tautas – ļoti daudz jau pārņēma viens no otra.

Lībiešiem ir vairākas, kas liekas viņu, teiksim, ‘Kas tūndõd mōd’ [Vai zini zemi] vai ‘Knaš neitst, vālda puțkõz’ [Skaista meita, balta puķe]. Taču tās jau visas ir aizgūtas. Bet viņas ir, kā saka, tautā iegājušas un kļuvušas par tautasdziesmām. Kļaviņš arī centās vai nu Kārļa Staltes, vai citu dzejnieku vārdus apdarināt melodiski tā, lai tas būtu lībiskās noskaņās. Jāsaka, ar repertuāru grūti bija arī tanī ziņā, ka latviešu komponisti maz ar tām ir strādājuši. Sākumā bija igauņa Veljo Tormisa apdares, tad Selga Mence, vēl daži, kas apdarināja. Gala rezultātā mūsu repertuārs bija Kļaviņa – gan tās, kas kompilācijas pēc lībiešu tēmām, gan viņa oriģinālās kompozīcijas, un mēs ar to barojāmies, un faktiski arī pārējie, kas lībiešu dziesmas dziedāja. Visi izmantoja vai nu burtiski Kļaviņa kompozīcijas, vai paši tās kaut kā modificējot. Mēs, “Līvlist”, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados principā bijām tas galvenais avots, no kura smēlās.

Interesanti, ka ansamblis tik ilgi ir spējis pastāvēt uz tiešām ārkārtīgi kompaktu muzikālo mantojumu.

Jā, nu uz tā pamata arī, jāsaka, varbūt mums bija zināms antagonisms ar citiem ansambļiem. Neteiksim, ka ar “Kāndlu” vai “Rāndalist”, bet vairāk ar “Skandiniekiem”, jo viņi turēja savu līniju… Centās parādīt vai uzsvērt, ka ir jābūt autentiskiem izpildījumiem. Bet, kā jau Valda Šuvcāne ir rakstījusi, arī citi, ka gandrīz nekā no autentiskā lībiešu muzikālā materiāla nav saglabājies. Tikai tajos pierakstos – Loritsa vai Melngaiļa. Tie autentiskie, tie jau arī bija kompilācijas. Varbūt igauņu aizguvumi. Toreiz, septiņdesmitos, astoņdesmitos gados, bija tāds “Hellero”, viņi tādā aplī, kopā uz centru dziedāja. Lībiešiem nekur nav bijis tāds aprakstīts.

Helmī Stalte to minēja kā pagrieziena punktu tajā, kāpēc “Skandinieki” nošķīrās no “Līvlist”. Kad viņi bija izdzirdējuši šos apļa dziedājumus, sapratuši, ka tās apdares, ko izpilda “Līvlist”, tomēr ir ļoti klasiskas. Ka viņi ir gribējuši iet šo autentisko ceļu.

Mums arī bija dziedātāji, kas jau no sākta gala un kas sāka nobriest vai pārbriest uz tādu varbūt ārišķību. Ne ārišķību, bet spilgtāku izpildījumu, kas vairāk patīk publikai. Mēs uz to negājām. Un ar savu sastāvu arī nevarējām.

Kaut gan jums bija uzvedums “Lībiešu kāzas”…

To jau mēs kopā ar “Skandiniekiem”. Vecais Oskars Stalts jau vēl ilgi kopā ar mums piedalījās tajos uzvedumos. “Skandinieku” ceļu zināmā mērā varbūt noteica arī Daiņa raksturs. Viņam patika fantazēt. Arī viņa rituāli, kurus viņš veidoja un ka tas it kā tā ir bijis… Tā ir fantāzija. Labi. Cilvēks, kā saka, izdomā…

Bet vēsturiska seguma tam nav.

Mēs tanī ziņā pieturējāmies pie klasikas. Diemžēl tas, ka valoda ir grūta… Mums regulāri vecākai paaudzei nāca vai nu bērni, vai mazbērni. Bet, kā viņi paaugās, tā viņi tomēr aizgāja pa citu ceļu. Man ir deviņdesmitajos gados veidots saraksts, kurā ir tie, kas ir dziedājuši. Pāri par divi simti, pie trīssimt. Tas ir deviņdesmitajos. Tagad jau vēl kāds simts būs nācis klāt, kas “Līvlist” ir apgrozījušies.

Kad nonācāt ansamblī, kādi likās lībieši? Vai likās, ka tas ir kaut kas cits?

Neapšaubāmi. Neapšaubāmi, ka vismaz tie piejūras lībieši ir bijis kaut kas atšķirīgs. Iespējams, lielā mērā tas ir dzīvesveids, zveja un tā tālāk, kas ir skarbāki. Man bija tā izdevība vai sakrišana, ka strādāju kopā ar vienu lībiešu pēcteci, tādu Skārdu Ilmāru. Viņš ir Aldim Ermanbrikam brālēns. Un ar Aldi Ermanbriku diezgan bieži iznāca… Ir savas, protams, atšķirības. Teiksim, sevišķi ar Ilmāru – absolūtais fanātiķis savā zinātnē, ar ļoti skaidru domu, mērķtiecīgs. Tādi, kādi liktos tie lībieši tādā kompaktā veidā. Varbūt arī atsevišķi.

Dainis gribēja ieviest, ka lībieši ir tikai tie, kuriem ir lībiešu senči, kas man kā ģenētiķim ir absolūti nepieņemams, jo etniskais veidojas ne jau no bioloģiskās bāzes, bet no vides, kultūras, valodas, visa tā, kas uzkrājas. Ir, tā teikt, trīs pamati. Pirmais, protams, ir bioloģiskais. Ķīnietis vai japānis kaut kādā mērā tomēr atšķiras no latvieša vai lībieša. Otrais ir tās mūžīgās vērtības. Tās, kuras ir veidojušās gadu simteņiem, kuras ir pamats konkrētai kopienai turēties kopā. Un trešais ir tā saucamās laikmeta paradigmas, kuras veidojas konkrētajā laikmetā. Un tieši laikmetiskās vērtības ir tās, kuras nosaka etnisko būtību un kultūru. Ja runa ir par to, par ko Valts Ernštreits tagad cīnās – kaut kādā veidā atjaunot vai atkal izveidot lībiešu kultūru, jāsaka, tas ir ļoti grūts un sarežģīts, un, iespējams, arī nerealizējams uzdevums. Kaut gan, protams, par to ir jācīnās.

Bet varbūt notiek līdzīgi kā ar ivritu…

Es tieši gribēju pieminēt ebrejus. Kas ir tā viņu serde vai tas stumbrs, kas viņus satur? Viņu reliģiskais pamats vai Bībeles pamatojums, ka viņi ir tā izredzētā tauta. Vai arī tas laikmetīgais – ciešanas, kas viņus tur kopā. Viņi tās savas ciešanas kultivē. Un tas palīdz viņiem.

Savukārt, man ir sajūta, ka latviešus šīs ciešanas iznīcina.

Bet mums nav tā augstā izredzētības ideāla, kas viņiem ir. Viņu etnoss ir veidojies ļoti smagas izlases ceļā. Protams, nozīme arī izglītībai. Jo lūk, tad, kad viņi pa visu pasauli izkaisīti, viņiem tas centrs visur rabīns – gudrākais, izglītotākais. Un rabīnam bija līdzekļi uzturēt lielu ģimeni. Un tad rabīna bērni visi izdzīvoja, kamēr pārējie apmira… Bet nu tas varbūt ir viņu pašu izdomājums.

Bet, ja par lībiešiem, nevar noliegt, ka ziņas par pēdējā lībieša nāvi ir pārspīlētas nupat jau piecus gadsimtus. Tātad ir kaut kas, kas viņiem ir ļāvis noturēties. Es vienmēr brīnos par to un domāju, kas ir tas, kas liek pateikt, ka esi tieši lībietis, jo tev senčos latvieši, latgalieši, poļi, vācieši, vēl kaut kas. Bet ir vēlme izcelt tieši šo šķautni. Tātad te varētu runāt par spītīgumu, pamatīgumu un kaut kādu mērķtiecīgumu, ka, nē, mēs neizmirsim! Un viņi arī neizmirst.

Tagad zināmā mērā lepojas ar to. Mums arī institūtā bija tāda Aina Muceniece, viena no tām, kas izgudroja pretvēža preparātu “Rigvir”. Viņa atcerējās, ka viņas uzvārds ir Stinkule un dzimta ir nākusi no Ikšķiles puses, un viņa savu lībisko cilmi vienmēr atcerējās un pieminēja.

Baiba Šuvcāne uzskata un viņas viedoklis, visticamāk, ir saistīts arī ar mammas viedokli, ka tad, ja nebūtu “Līvlist”, ļoti iespējams nebūtu arī tādas lībiešu atmodas, kas līdz ar latviešu atmodu aizsākās astoņdesmito gadu beigās. Kā jūs to izjutāt?

Iespējams, ka tur ir zināma taisnība. Bija ļoti, ļoti lielas cerības. Cerības, un pavērās arī iespējas. Mēs tūlīt tikām uz Somiju, uz Komi Republiku, arī uz Mordviju. Bija pulks bērniņu, kas nāca dziedāt. Diemžēl mammītes vai tēvi aizbrauca uz ārzemēm, paņēma līdzi bērniņus, un tas palika neturpināts. Bet tas noteikti pacilāja to lībisko. Un jauniešus jau ļoti interesēja. Viņi gan vairāk, tā teikt, veidoja savas grupiņas, kas uz lībiskā viļņa…

Manuprāt, tas nodibinājums “Lībiešu krasts” bija ļoti, ļoti nozīmīgs. Tur tomēr bija izstrādāta ļoti laba programma. Gan pētnieciskā programma, gan kā darboties sociāli, kā izglītot un tā tālāk. Tur bija Saulvedis Cimermanis, kurš bīdīja tieši etnogrāfisko pusi. Arī, starp citu, malēnietis. Tas bija kompakti un tieši tam reģionam virzīts. Tad, kad “Lībiešu krastu” nolikvidēja, es domāju, ka liela daļa no visa tā pazuda.

Un arī cilvēki varbūt kaut kā sašļuka.

Sašļuka, un tie, kas bija tie lielie darītāji, kā Edgars Sīlis un Zoja, tika pilnīgi nomelnoti kā kaut kādi gandrīz vai noziedznieki. Tas bija ļoti tā, nezinu, kādu apsvērumu dēļ. Acīmredzot politisko. Kāpēc tikai vienai minoritātei, jo lībiešus jau sauca par minoritātēm. Kādēļ tad pārējiem nedod, kādēļ tikai tiem lībiešiem? Tas nostādīja ļoti tādā sliktā…

Bet zināt, es sameklēju ziņas par Tautu forumu 1988. gadā un tur atradu, ka Dainis Īvāns bija runājis par lībiešiem un tur viņi bija minēti kā pirmiedzīvotāji. Kas pēc tam aizgāja greizi? Kur parādījās šis minoritātes jēdziens?

Tas jau agrāk, astoņdesmitajos gados, kad sāka veidoties tās, kā viņu sauc, tautu sasaukšanās. Tāds pasākums, kad katru gadu mums arī bija jādzied kā minoritātei skatēs, lai izcīnītu tiesības piedalīties un arī startēt “Baltikā” un pat Dziesmusvētkos. Un bija gadījumi, kad mēs netikām ne uz “Baltiku”, ne uz Dziesmusvētkiem.

Jēkabs Raipulis un Zoja Sīle (no kreisās).
Zanes Ernštreites foto

Vai jūs, Jēkab, esat Līvu savienībā?

Esmu.

Kāda bija jūsu – nelībieša – motivācija tajā iestāties?

Motivācija bija tā, ka astoņdesmito gadu beigās, kad sākās savienības atjaunošana, tad galvenie darboņi bija “Līvlist” dalībnieki. Valda Šuvcāne, arī Dainis piedalījās. Un arī es piedalījos statūtu rakstīšanā un tā, un tad mani arī tur pieņēma. Bet es neesmu īpaši aktīvs bijis. Tas ir, es sākumā diezgan aktīvi piedalījos, bet man ļoti nepatika savienības sanāksmes, kurās bija tikai ecēšanās, kurš ir ko vairāk dabūjis vai ko kurš vairāk…

No vienas puses, man šķiet, ka, jo mazāk cilvēku, jo vieglāk vienoties. Un tad nevaru nedomāt, kāpēc lībiešus visbiežāk pavada nespēja vienoties? Kā liekas jums, cilvēkam, kas gan ir iekšā, gan tomēr ne lībietis, kāpēc?

Man liekas, ka tas ir ļoti raksturīgi vispār mūsu visai valstij, ka mēs skatāmies viens uz otru un rādām ar pirkstiem, un neredzam, ko paši darām un kā izskatās tas, ko mēs darām. Visas mūsu vēlēšanas, visas šīs partiju lietas. Kā tiek pie teikšanas, tad ne jau tie ideāli tiek realizēti.

Bet atkal, atgriežoties pie tā, ka bija Atmoda, bija šīs cerības. Ilmārs Geige man stāstīja, ka bija doma, ka cilvēki tiešām brauks uz krastu atpakaļ un dzīvos, un strādās. Grūti tur bija kaut ko atjaunot. Zvejniecība visa jau bija izputināta, cilvēki bija aizbraukuši. Tagad jau tur arī sāk palielināties apdzīvotība, bet liela daļa ir tikai tie, kas ar mašīnu var aizbraukt no Rīgas.

Šobrīd, varētu teikt, ekonomiskais pamatojums ir tūrisms.

Jā. Mēs laikam pagājušo rudeni aizbraucām uz Kolku. Tur pasākums tāds – eglīte, un skolēni savesti no visas apkārtnes. Kolkas skolā tikai trīsdesmit septiņi skolēni. Laikam jau vispār par daudz sacerējās cilvēki – gan latvieši, gan lībieši –, ka tagad nu brīvais tirgus, konkurence brīvā, katrs parādīs savas spējas un tad arī tiks uz tā zaļā zara. Bet tas negāja gluži tā… Tas arī tikpat lielā mērā lībiešus skāra, un pat varbūt lielākā mērā, kad viņi atgriezās tur pēc slēgtajām robežām. Tos, kas te centās atgūt savus īpašumus, bet tas nedeva ne ienākumu, ne peļņu, ne slavu. Tā tas apsīka.

Man to grūti iedomāties. Cilvēki pēc piecdesmit gadiem, kur viņi ir tikuši regulēti. Kāds brīvais tirgus!

Regulē jau tirgus, bet ne tādā virzienā, kā mēs gribam. Viņš ir tiešām brīvais, un viņš arī brīvi uzvedas. Un mēs esam ļoti stipri samaitāti, esam stipri izretināti. Tā mūsu aktīvākā, gudrākā, spējīgākā daļa, tā tika izkaisīta pa pasauli. Un tie, kas te izdzīvoja, palika, tiem bija jākļūst ar līku muguru.

Jāpielāgojas, lai izdzīvotu. Bet ko tad lībieši būtu varējuši? Varbūt, ja būtu noturējusies valsts programma… Taču lībiešu skolas nekad nav bijušas, valodai, savukārt, vajag telpu.

Nu, es domāju, ja vairāk kopā ar citiem somugriem būtu turējušies… Ar igauņiem un somiem. Viņi jau ļoti atsaucīgi. Kad mēs, teiksim, braucām pirmajos braucienos uz Somiju. Viņi ar tādu aizrautību mūs centās atbalstīt.

Protams, radu tauta.

Viņi arī vairāk mūs saprata. Taču jau arī trīsdesmitajos gados tie kontakti bija labi. Loritss un Ketunens.

Neapšaubāmi. Visa lībiešu pētniecība savulaik bija somi un igauņi. Tagad lībiešu pētniecība tiešām ir nonākusi arī Latvijā. Ir grāmatas izdotas, ir notikusi pētniecība, novadpētniecība, ir saglabāts kultūras mantojums, notiek jaunrade…

Jā, bet nu tomēr skolās jābūt daudz vairāk par lībiešiem. Kad tagad ir runa par viņiem, to vārdu zina, bet ne to, kas un kā…

Bet valodu jau tas nepacels.

Tā izskatās, jā. Tartu Universitāte jau ļoti daudz tomēr dod šinī ziņā, ka viņiem ir sava lībiešu nodaļa. Ja būs mūsu universitātē… Vismaz katedra.

Toties mēs katrs varam izdarīt to, ko varam, un redzu, ka par “Līvlist” jums ir nopietns materiālu krājums.

Jā, viens no albumiem ir Rasmas Mažānes, viņa bija viena no tām, kura visilgāk darbojusies etnogrāfijā. Viņa bija Ventspils folkloras ansamblī, kurš brauca uz Maskavu, uz VI Vispasaules studentu un jauniešu festivālā Maskavā. To vadīja Dzintars Kļaviņš, un viņa bija tā sastāvā.

Zanes Ernštreites foto

Vai kāds no jums raksta arī “Līvlist” vēsturi?

Ar to ir tā, jāsaka, neskaidri. Valda Šuvcāne pierakstīja ļoti sīki, un tie visi materiāli ir viņas meitai Baibai. Viņa ļoti greizsirdīgi skatās. Bet Valda tos materiālus īpaši neslēpa, viņa arī mums rādīja. Viņa arī Somijas braucienus aprakstīja, nodrukāja un tad mums par pieciem latiem pārdeva. Kādā sakarā es to stāstu? Tāpēc, ka tagad uz piecdesmito gadadienu esmu apņēmies vai arī jūtu to par pienākumu apkopot visu materiālu. Aprakstā man šis tas pārklājas ar to, ko ir rakstījusi Valda. Man ir tādas bailes, ka tieku plaģiātā apvainots, kā jau tas ir bijis.

Varbūt mīļā miera labad var likt atsauci?

Nav jau, uz ko atsaukties, ja nav riktīgi publicēts. Es no astoņdesmitā gada diezgan sīki pierakstīju visu, ko darīju, un man ir kaudze burtnīcu. Un tur ir arī par lībiešiem. Tagad to, kas attiecas uz viņiem, esmu izrakstījis. Bet tas ir nebaudāms materiāls tanī ziņā, ka nav literāri uzrakstīts, bet tikai sausā hronista valodā. Turklāt šur tur esmu arī nepiekritis visam tam, kas notiek lībiešu lietā. Man kā nelībietim varbūt tajās lietās nav jāmaisās iekšā…

No otras puses, kāpēc lai jums nebūtu viedoklis, ja jūs piecdesmit gadus tur esat bijis klātesošs? Bet, piemēram, par ko?

Teiksim, par tiem pašiem “Skandiniekiem” un izpratni, kas ir autentisks un kas nav autentisks.

Nu, mums nevar būt visiem vienāds skatījums.

Ir jau tā, ir, bet galavārds ir tam, kas tanī brīdī ir tas dominējošais.

Ne vienmēr.

Es, kā teikt, savos gados varu atļauties. Un nekad es neesmu arī īpaši lavierējis vai izlicies. Es tikai ar daudz ko vienlaicīgi nodarbojos, un lībiskais ir viena no tām stīgām, kas cauri visai dzīvei gājusi.