Šī gada rudenī varējām atzīmēt divas pusapaļas jubilejas, kas saistītas ar Jāņa Prinča vārdu. Lai gan šis Jānis Princis nav neviens no abiem mums labi pazīstamajiem viņa vārdabrāļiem lībiešu literātiem un valodas teicējiem, viņi ir cieši saistīti radniecības saitēm. Proti, viņš ir Jāņa Prinča, jaunākā, dēls, kurš piedzima 1846. gada 6. oktobrī – tātad pirms 175 gadiem. Savukārt 45 gadus pēc viņa piedzimšanas – 1891. gada 1. novembrī – Kuresārē (tolaik Ārensburga) darbu sāka Jāņa Prinča vadītā jūrskola, kuras vadības grožus viņš savās rokās turēja līdz pat nāvei 1923. gadā. No Kuresāres jūrskolas dibināšanas šogad aprit 130 gadu.

Nozares izglītību Princis ieguva Ventspils jūrskolā (1878), kur četrdesmit gadu vecumā pēc jūrnieka un kapteiņa gaitām atgriezās pasniedzēja darbā. Kuresārē, kur Princis pavadīja savas dzīves pēdējo posmu, viņš nonāca nejaušības pēc. Nolūkotais skolas direktors pēkšņi nomira, un tā šim darbam tika norīkots ar plašām teorētiskām un praktiskām zināšanām apveltītais Jānis Princis. Tā kā lībiešu kapteiņa un pedagoga trīsdesmit gadus ilgais darbs jūrnieku izglītošanā Sāmsalā tiek uzlūkots par nozīmīgu ieguldījumu jūrniecības nozarē, viņa gaitas Igaunijas dzīves periodā ir salīdzinoši labi apzinātas. Tiesa, šeit viņu nedēvēja par Jāni Princi, bet izmantoja viņa vārda vācisko formu – Johan Prinz. Šis vārds ir iegravēts arī viņa kapakmenī.

Baltijas provinču pārkrievošanas periodā nodibinātajā jūrskolā obligātā mācību valoda bija krievu. Tomēr līdz pat 1902. gadam Princis speciālos priekšmetus jaunajiem igauņu jūrniekiem, kuri pārsvarā nāca no Sāmsalas un Hījumā salas, ir pasniedzis igauniski. Viņa igauņu valoda esot bijusi ar lībisku piesitienu un bagātīgi piesātināta ar jokiem. Kāds Prinča audzēknis, kurš jūrskolā mācījās 1906. gadā, atcerējās, ka “vecais” esot jautājis vienam jūrmalciema puisim, ko viņš darīs, ja tumsā jūrā redzēs gaismu. Puisis neesot mācējis sniegt skaidru atbildi. Tad Princis skaidrojis tālāk: “Uguns ir priecīga lieta, varbūt gribi doties apskatīt. Taču viens hījumietis arī bija sācis braukt pakaļ naktī jūrā ieraudzītai ugunij – varbūt tā ir priekšā braucošā kuģa pakaļgala gaisma un ar mazākām pūlēm aizvedīs līdz Tallinai. Taču nekā nebija! Tā bija Osmusāres bākas uguns, un hījumietis uzstūrēja kuģi virsū lielam akmenim.” Šāds humoristisks pasniegšanas veids Princim esot bijis ļoti raksturīgs. No vispārējiem priekšmetiem skolas direktors pasniedza angļu valodu.

Skats uz Kuresāri 1904. gadā.
Attēls no Igaunijas Nacionālā muzeja kolekcijas (ERM Fk 112:39, Eesti Rahva Muuseum, http://www.muis.ee/museaalview/626963)

Dzīvojot Kuresārē, Princis iekļāvās arī vietējā sabiedriskajā dzīvē un ar jūrniecību saistītos pasākumos. Piemēram, bija Kuresāres jahtkluba komandiera vietnieks, organizēja jahtu un mazgabarīta kuģu šķiperu kursus, piedalījās Igaunijā pirmā “Jūras kalendāra” izdošanā. Kad 1910. gada janvārī Kuresārē tika nodibināta Jūrnieku biedrība, Princi ievēlēja par tās priekšsēdētāju. Viņš bija arī vietējo jūras glābšanas staciju inspektors. Pirmā pasaules kara laikā, kad skolas īpašums, bibliotēka un arhīvs bija uz četriem gadiem evakuēts uz Ukrainas pilsētu Hersonu, Princim savu amatu skolas vadībā nācās atstāt. Tomēr pēc Igaunijas Republikas nodibināšanas un skolas darbības atjaunošanas 1919. gadā viņš atkal atgriezās savā direktora vietā, kurā palika līdz pēdējai mūža dienai. Neraugoties uz cienījamo vecumu, Princis iesaistījās arī karā iznīcinātās vietējās burinieku flotes atjaunošanā – ar viņa līdzdalību tika uzbūvēti trīs trīsmastu burinieki. Lībiešu kapteinis garajā darba mūžā izskoloja daudz igauņu jūrnieku, un starp slavenākajiem minami admirālis Johans Pitka, polārais kapteinis Karls Jegi, kapteinis un jūrskolas pasniedzējs Johanness Lepiks u. c.

Romasāres osta Kuresārē.
Attēls no Igaunijas Nacionālā muzeja kolekcijas (ERM Fk 90:22, Eesti Rahva Muuseum, http://www.muis.ee/museaalview/592604)

Liecības par pedagoga turīgo, taču ne visai harmonisko mājas dzīvi ir palikušas viņa māsasmeitas Līnas Strazdiņas atmiņās, kura bez brīdinājuma bija aizbraukusi pie radinieka uz Kuresāri, lai mātei būtu mazāk barojamo un nedaudz vieglāka iztikšana:

“Sēdēju dienām pie loga un gaidīju mājās onkuli. Atbrauca, uznesa augšā visādas lietas un sāka ēst pusdienas. Es iegāju, apsveicinājos. Onkulis jautāja: “Kā tad tu tā atbrauci, ka nemaz nepaziņoji?” Redzēju, ka onkulim bija neērti, ka es tāda bailīga, noplukusi. Tante bija pavisam sapīkusi un neteica neko. Abi bija liela auguma, slaidi noauguši. /../

Šķita, ka [mājas] darbi man neveicās. Lika ravēt dobes, bet burkānus atstāju par biezu… Tante nolēma, ka mājās nederu, man jāmācās par šuvēju. Šuvēja – Meijera krustmāte – bija mākslinieka atraitne. Viņa nāca katru svētdienu pie mums uz pusdienām un bija ļoti laba pret savām māceklēm. Sāku iet mācībās no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā. Maizi pusdienām paņēmu līdzi. Mācībās biju laimīga, meistariene bija laba, sadraudzējos ar citām māceklēm. Kauns bija uz mājām atpakaļ braukt. Ar tanti nevarējām saprasties. Pie mums nedrīkstēja nākt neviena jauna sieviete, jo tante bija ļoti greizsirdīga. Nevarēju tikties ar sava vecuma cilvēkiem.

/../ Viss būtu labi, biju viņiem ļoti pateicīga, ja tikai viņi nebūtu mani vazājuši līdzi uz viesībām, kur nebiju piemērota. Tur visi bija ģērbušies svētku tērpos uz to labāko – zīdā un samtā. Es savā parķa kleitiņā jutos ļoti neērti; nedrīkstēju no stūra nemaz ārā līst. Pie galda tāpat; tur bija ēdieni, kurus nekad nebiju redzējusi un nezināju, kā tie jāēd. Skatījos uz citiem un mēģināju darīt pakaļ. Sevišķi atmiņā palicis melnais kaviārs, ko nekad nebiju redzējusi. /../ Mani visvairāk nospieda tas, ka tante, man dzirdot, visiem stāstīja, cik es muļķe un neveikla, lai gan biju jautra meitene un būtu labprāt visu darījusi, ja vien zinātu, kā viņa to vēlas. /../

Tantei bija balts pūdelis, kuru viņa mazgāja, auklēja un atdeva tam visus labākos kumosiņus, lai gan suns no treknuma nevarēja ne paiet. /../ Onkulis /../ teica: “Ar viņu nav vērts ķildoties un saindēt mājas gaisu. Tante ir veca un skarba, esmu visu izmēģinājis, bet tas neko nelīdz, viņu nevar vairs izmainīt. Esmu nolēmis ļaut, lai viņa dara, kā grib. Ja ēdiens ir tāds, ka nevaru ēst, paēdu viesnīcā.” Onkulis man iedeva naudu, lai nopērku sviestu un citu, ko vajag. /../ Turpināju iet šūšanas skolā, un tās bija priecīgas dienas, ko tur pavadīju.

/../ Otrā rītā onkulis sēž manā istabā un prasa, ko māte labi raksta. Iedodu mātes vēstuli, viņš prasa: “Kā māte nāca uz tādām domām tev sūtīt zeķes? Vai tad nevarēji paprasīt man, ja tev zeķes vajadzīgas?” Neteicu neko. Onkulis neatlaidās – lai es parādot, cik pāru zeķu un kurpju man ir. Parādīju arī. Kurpes bija galīgi cauras, sānos vaļā. Zeķes nemaz negribēju viņam rādīt – tās biju sašuvusi čupu čupām, tur vairs nebija, ko lāpīt. Onkulis teica: “Ja tev ko vajag, prasi man, neapgrūtini māti!” Viņš paņēma manas kurpes un zeķes un izgāja. Istabā bija liels tracis. Vēlāk kalpone stāstīja, ka onkulis kurpes un zeķes rādījis tantei un teicis: “Kā tev nav kauna! Tā tu audzini bērnu!” Tad licis meitai apavus iesviest mēslu kastē, pats apģērbis kažoku un izgājis.

Onkulis pārnāca tikai vakarā, atnesa man jaunas kurpes, galošas un trīs pāri zeķu. Tante briesmīgi lamājās. Viņa sauca: “Vai tu varēsi viņai iedot tik daudz, cik tai vajag!” Onkulis atteica: “Pērc savam sunim mazāk desas un zīda bantes, tad tu varēsi bērnu apģērbt!” Onkulis bija daudz jaunāks par sievu. Viņš to bija apprecējis “pliku”, tikai ar tām drēbēm, kas mugurā.

Onkulis vaļas brīžus pavadīja ārpus mājas, salonā vai pie draugiem. Tante lika mūsu [kalponei] Lisai onkulim visur sekot. Lisa gribēja tantei iztapt, sastāstīja brīnumu lietas. Vienu vakaru pamodos no liela trača viņu starpā, kas beidzās ar pliķiem un grūstīšanos. Izgāju no savas istabas un viņus mierināju.

Pavasarī beidzu šuvēju skolu. Sāku ilgoties pēc mūsu laukiem, jūrmalas un saviem ļaudīm. Lūdzu, lai onkulis ļauj man braukt uz mājām. Man bija jāiet pie iesvētīšanas. Onkulis gan gribēja, lai es iesvētītos turpat un pēc tam apprecētos ar viņa draugu, vienu jūrskolotāju. Bet es vēl biju jauna. Onkulis beidzot mani atlaida. Ar kuģi “Konstantīns” atbraucu līdz Rīgai. Uz kuģa bija onkuļa paziņas, kas mani izvadāja pa Rīgu, bijām arī izstādē. Onkulis bija iedevis naudu, lai es varētu nopirkt vasaras drēbes, cepuri, mēteli, mātei un bērniem šķiņķības (dāvanas).”

Pastkarte ar Kuresāres skatiem 19. gadsimta beigās. Šeit redzams arī pasažieru tvaikonis “Constantin”, kura kapteinis bija Jānis Princis un uz kura viņš iepazinās ar savu sievu.
Attēls no Igaunijas Nacionālā muzeja kolekcijas (ERM Fk 397:43, Eesti Rahva Muuseum, http://www.muis.ee/museaalview/665204)

Jānis Princis nomira 1923. gada 4. augustā Tallinā Greifenhāgena slimnīcā, kurp bija devies uz audzēja operāciju. Slavenā kapteiņa, kuru, kā rakstīja tālaika igauņu prese, pazina ikviens igauņu jūrnieks, mirstīgās atliekas ozolkoka (tā esot bijusi aizgājēja vēlēšanās) zārkā tika pārvestas uz Kuresāri 9. augustā ar tvaikoni “Eestimaa” un tika apglabātas Kudjapes kapsētā. Viņa sieva Vilhelmīne Amālija (1832–1919) bija mirusi jau pirms četriem gadiem. Līna Strazdiņa par viņu iepazīšanos atmiņās raksta: “Viņš brauca uz pasažieru tvaikoņa “Konstantīns” par kapteini. Tas kursēja no Rīgas uz Ārensburgu (Kuresāri). Viņš iepazinās ar sievieti, kas bija 27 gadus [pēc uzraksta uz kapa plāksnes gan iznāk, ka vecuma starpība bija tikai 14 gadi – R. B.] vecāka par viņu, un apprecēja.”

Gadu ritumā Jāņa Prinča kapavieta vecajā kapsētas daļā bija nonākusi aizmirstībā. Arī sūnām aizaugušais kapakmens vairs nebija tik viegli atrodams. 1996. gadā, tuvojoties Prinča 150. dzimšanas dienai, Jūras kultūras biedrība sāka tās meklējumus, kas vainagojās panākumiem 12. septembrī. Sāmsalas muzeja fotogrāfs Enno Rauns notīrīja un atjaunoja marmora plāksni, bet Romasāres ostas strādnieks Valdurs Linds restaurēja kapavietas metāla žogu.

Tagad lībieša un izcilā jūrniecības pedagoga Jāņa Prinča pēdējā atdusas vieta Kudjapes kapsētā (iguniski Kudjape kalmistu; saukti arī par Kuresāres pilsētas kapiem) viegli atrodama ikvienam, kurš vēlas godināt viņa piemiņu. Kapsētas plāns atrodams šeit. Prinča un viņa sievas kapa fotogrāfija (2013) aplūkojama šeit. Jāņa Prinča apbedījuma vieta atrodas kapsētas 10. kvartāla 8. rindas 6. vietā.

Izmantotie avoti:

Kaugesõidu kapten Johan Prinz ♰. – Saaremaa, 08.08.1923.

Kuresaare merikooli juhataja kapten Johan Prinz ♰. – Päevaleht, 09.08.1923.

Novembri ajaloosündmus: möödub 125 aastat Kuressaare merekooli avamisest. – https://meremuuseum.ee/lennusadam/novembri-ajaloosuendmus-moeoedub-125-aastat-kuressaare-merekooli-avamisest/

Bruno Pao. Saaremaa merendustegelane Johan Prinz – 150 aastat sünnist. – Oma Saar, 27.09.1996.

Pühapäeval austatakse Johan Prinzi mälestust. – Meie Saar, 05.10.1996.

Līna Strazdiņa. Manas dzīves stāsts. – Baiba Šuvcāne (sast.). Lībiešu krasta stāsti. Rīga, 2012. 69.–92. lpp. (Tas publicēts arī: Lībiešu gadagrāmata 2001. Lībiešu krasts, 2001. 160.–178. lpp.)