Šī raksta varēja nebūt vispār. Tas varēja būt arī pavisam citāds – kā komentārs par lieliski īstenotu ieceri, brīnišķīgu pienesumu lībiešu popularizēšanai un tā tālāk. Tas varēja arī nebūt raksts – visu šeit sekojošo es būtu varējis izklāstīt neformāli, tiekoties ar izdevuma veidotājiem tā tapšanas gaitā vai arī pēc tā “pabeigšanas”. Ja man būtu bijusi tāda iespēja.

Bet nebija. Ar izdevumu, kam pārspīlēti piedēvēts nosaukums “lībiešu stila grāmata”, iepazinos, lejupielādējot to no tīmeklī oficiāli publicētas ziņas par tā tapšanu, kur piedāvāta arī iespēja iepazīties ar vēl vienu izdevumu – Kihnu stila grāmatu. Nezinu, cik lasītāju bijis oriģinālajai ziņai, taču tā pārpublicēta Facebook lapā ar 745 sekotājiem un no turienes ar ziņu jau dalījušies 11 sekotāji. Tātad it kā tapusī “lībiešu stila grāmata” (kurai savādā kārtā izņemts pat ISBN numurs un uztaisīts svītrkods – paredzēts pārdot?; bibliotēkām?; jā tā, tad kur Latvijā lietotais UDK?) ir pavisam oficiāli sākusi ceļu pie lietotājiem, ir uzskatāma par pilnībā pabeigtu un tādējādi vienīgā diskusija un tālākas darbības saistībā ar šo izdevumu iespējamas tikai šādā formā – kā par jau notikušu faktu.

Jā – šo rakstu esmu rakstījis gan kā tulkotājs, kurš ikdienas darbā ir cieši saistīts arī ar zīmolu, vizuālās identitātes un stila grāmatu veidošanu un adaptāciju, gan kā suvenīru ražotāja SIA NicePlace valdes loceklis, gan kā lībietis un cilvēks, kuram rūp lībiešu lietas kopumā, gan arī pavisam oficiāli – kā biedrības Līvõ kultūr sidām (Lībiešu kultūras centrs) vadītājs. Tad nu par visu pēc kārtas.

1. Vai izdevums ir stila grāmata?

Nē. Tas ir buklets par lībiešiem ar beigu daļā iekļautu kaut ko, kas labākajā gadījumā uzskatāms par stila grāmatas uzmetumu (starp citu, ja interesē redzēt, kādai jāizskatās stila grāmatai, ir vērts salīdzinājumam pavērt Kihnu stila grāmatu turpat blakus).

Tātad uzskaitīšu tikai dažas lietas, kuru trūkst (piemēram, salīdzinājumā ar Kihnu stila grāmatu): 1) aizsargjoslas ap logotipu vai norāde par to neesamību; 2) lietojums vienā krāsā (piem., melnbaltā versijā) vai norāde par lietojumu tikai krāsainā versijā; 3) lietojums pozitīvā un negatīvā vai norāde par to, ka lietot var tikai pozitīvā versijā; 4) informācija par minimālo logotipa izmēru (“ļoti mazs izmērs” neskaitās); 5) informācija par zīmes elementiem un to atsevišķu lietojumu (izņemot norādi par “ļoti maza izmēra pielietojuma gadījumos zīmi var lietot tikai ar rakstu, bez vārdiskās daļas”); un last but no least – zīmes kopumā un atsevišķu tās elementu pamatojums (paskaidrota tikai krāsu izvēle, bet nav skaidrota formu un saukļu izvēle, piemēram, saukļu atšķirība dažādās valodās (Dzīvās tradīcijas un Living Cultures ‘Dzīvās kultūras’; Unikālais vieno un Unikāli īdõb ‘Unikālais vienojas’)).

2. Vai izstrādātā vizuālā identitāte ir funkcionāla?

Nē. Un tas redzams jau izdevumā iekļautajos piemēros. Veidotāju piedāvātajā lietojumā pat es ar savu patiešām aso redzi varu izlasīt zīmes vārdisko daļu tikai divos no sešiem zīmes piemēriem. To pašu lieliski parāda arī zīmes, ko veidotāji uzmontējuši uz suvenīru paraugiem.

Lībieši. Stila grāmata. Izdevējs?, 2018. Starp citu, šiem fontiem nemaz nav versiju ar lībiešu burtiem. Pārbaudīju.

Ak jā, veidotāju piedāvātie piemēri uz lina būtībā ir “nepareizs logotipa lietojums”, jo krāsu shēmā nav norādīts, ka burtu krāsai var izmantot materiāla krāsu. Un tīri no praktiskā viedokļa pačukstēšu arī to, ka šāda izmēra burtus uz lina nemaz nevar uzdrukāt tā, lai lins spīdētu cauri. Gluži vienkārši tāpēc, ka lins nav papīrs – linam ir faktūra un krāsas uz tās uznesas citādi, mazas detaļas šādā gadījumā vienkārši saplūst.

Šeit gribētos palabot arī kādu pārpratumu – izdevumā teikts, ka mūsdienās lībisko stilu var vērot kultūrtelpā Nice Place. Vispirms precizēšu, ka vietas nosaukums ir NicePlace telpa. Un, lai gan nelietīgi izmantoju savas īpašnieka tiesības, glabājot uzņēmuma pagrabā lībiešu izdevumus un izmantoju to arī kā darbavietu ar lībiešiem saistītām aktivitātēm, nekādi nevaru piekrist apgalvojumam, ka šī būtu tā vieta, kur vērojams “lībiskais stils”.

3. Vai šī projekta ietvaros ir tapusi vizuālā identitāte lībiešu atpazīstamības veidošanai un vai tā vispār ir veidota, domājot par lībiešiem?

Nē un nē. Šis ir smagākais punkts visā šajā lietā. It īpaši man kā lībietim.

Mums, lībiešiem, jau ir savas krāsas, ar kurām saistām sevi jau teju simt gadu. Atgādināšu, ka tās ir mūsu zaļbaltzilā karoga krāsas. Ļoti veiksmīgas un universāli lietojamas krāsas. Krāsas, kuras nes sevī stāstu ne tikai par pašiem lībiešiem, viņu kultūru, viņu dzīvesveidu, bet arī vēsturisko Lībiešu krastu – mežu, liedagu un jūru. Krāsas, kuras pēdējās desmitgadēs pie mājām plīvojošu karogu veidolā beidzot sākušas vizuāli iezīmēt Lībiešu krasta unikalitāti un iekarojušas atpazīstamību Latvijā kopumā. Krāsas, kuras kā lībiešu atpazīstamības zīmi pārņēmuši lībiešu kultūras mantojuma glabātāji un veidotāji arī citos ar lībiešiem saistītos Latvijas novados, piemēram, Salaspilī, Staicelē un Rīgā. Lībiešu krāsas pašas jau ir kļuvušas par lībiešu kultūras mantojumu, tradīciju. To lieliski rāda arī izdevuma priekšpēdējā lapa un tajā ievietotie logotipi.

Elektrozaļš, rozā un brūns ir ļoti jaukas krāsas. Varbūt tās varētu izmantot, stāstot par Lielirbes ciemu vai Dundagas novadu. Bet vai tās ar vieglu roku var vispārināt, stāstot par lībiešiem kopumā? Par Lībiešu krastu, Ventspili, Salaspili, Turaidu, Mazsalacu, Rīgu?

Atteikšanās no lībiešu krāsu koda, veidojot lībiešu vizuālo identitāti, ir ļoti nopietns lēmums un tam ir vajadzīgs arī ļoti nopietns un pārdomāts pamatojums. Varbūt suiti ir gatavi atteikties no burdona vai kihnieši no saviem brunčiem. Vai setu sievas no savām saktām un vīri no savām dziesmām. Taču es nedomāju, ka lībieši ir gatavi atteikties no savām krāsām. Un pilnīgi noteikti ne kāda mākslinieka iegribu dēļ, kuras viņš pat nav vīžojis pamatot.

Vispār es nezinu, varbūt arī ir gatavi. Bet to izdevuma veidotāji būtu varējuši noskaidrot, kaut vai aprunājoties ar tiem, kam šī vizuālā identitāte būtu paredzēta – pašiem lībiešiem, organizācijām un iestādēm, kas ikdienā strādā ar lībiešu mantojumu un kultūru.

Bet nu ko es te tukšu fantazēju. Pietiks ar to, ka “Grafiskās zīmes stāstā” ikviens var lieliski redzēt, cik nopietni veidotāji iedziļinājušies savā darbā, ja reiz pie ilustrācijas ir paraksts “Cimdu raksts no Dundagas novada Lielirbes ciema”. Zinātu adresi, aizsūtītu pa pastu karti. Lai apskatās, kur ir tas Dundagas novads, un kur ir tā Lielirbe.

4. Vai ar šo izdevumu kaut kā saistīta biedrība Līvõ kultūr sidām?

Nē. Un tas ir iemesls, kāpēc nekādi nevarēju šo rakstu neuzrakstīt. Lejupielādējot izdevumu, par lielu un nepatīkamu pārsteigumu ieraudzīju, ka priekšpēdējā lapā gozējas manis vadītās biedrības logotips. Bez jebkādiem komentāriem par to, kāda, veidotājuprāt, būtu mūsu biedrības vai citu šajā lapā redzamo logotipu īpašnieku saistība ar izdevumu.

Ar šo vēlos skaidri un nepārprotami pavēstīt, ka biedrībai Līvõ kultūr sidām ar t.s. “Lībiešu stila grāmatu” nav nekāda sakara, neviens no tās biedriem nekādā veidā nav piedalījies izdevuma tapšanā vai projektā kopumā un biedrība arī nekādā veidā nav akceptējusi un neakceptē šo izdevumu un tajā pausto. Vēl vairāk – neviens mums pat nav lūdzis atsūtīt logotipu vai saskaņojis ar mums logotipa lietojumu. Šo tēmu turpināsim risināt atsevišķi ar atbildīgajiem par izdevumu, bet noteikti varu iepriecināt izdevuma veidotājus, jo gadījumā, ja viņi uz savu galvu būtu tāpat iedomājušies šādi ielikt, piemēram, Valsts Prezidenta kancelejas vai Swedbank logotipu, viņi diez vai tik vienkārši tiktu cauri.

Tāpat vēlos piebilst, ka mūsu biedrības veidotais portāls livones.net ir lībiešu kultūras un valodas portāls, nevis mūsu vai vēl jo vairāk Līvu savienības mājaslapa, kā patlaban varētu šķist pēc maldinošā izvietojuma lapā, kur aprakstīti lībiešu mūsdienu simboli, beigu daļā zem Līvu savienības logotipa, kā arī QR kodā.

Noslēgumā

Nākas secināt, ka acīm redzami neprofesionāļi ir pamanījušies profesionāli sačakarēt lielisku ieceri. Ideja par vienotas lībiešu vizuālās identitātes izveidi ir lieliska, un, paraugoties uz Kihnu kolēģu veikumu, ir redzams, ka šādu ieceri var arī realizēt profesionāli un mūsdienīgi. Un tieši tāpēc šī ir viena no retajām reizēm, kad ar skumjām jāraugās mūsu ziemeļu kaimiņu virzienā un jāsecina – nu re, igauņi var.

T.s. “Lībiešu stila grāmatas” piedāvātās lībiešu vizuālās identitātes un Kihnu stila grāmatas piedāvātās Kihnu vizuālās identitātes salīdzinājums.

Toties mums, lībiešiem, ir ļoti daudz citu jomu, ar ko lepoties. Mūsu kultūras mantojuma saknes iestiepjas pagātnē vairāk nekā tūkstoš gadu. Mūsu mantojums ir gan Kolkā, gan Mazsalacā, gan Ādažos, gan Aizkrauklē, gan Rīgā. Un cauri laikiem mēs esam spējuši saglabāt dzīvu savu valodu un kultūru. Vēl vairāk (un “stila grāmata” par to jums nepastāstīs) – mēs joprojām radām jaunu kultūru, jaunas iespējas, jaunu nākotni. Piemēram, starptautiskajā Londonas grāmatu tirgū viesu valsts statusā esošās Baltijas valstis kopā ar lietuviešiem, latviešiem un igauņiem ar savu literatūru pārstāvēsim arī mēs.

Tā, lūk.