Ir patīkami apzināties, ka kaimiņos dzīvo labi cilvēki. Vēl labāk, ja kaimiņus vieno tālāki un tuvāki vēstures notikumi, gadiem stiprinātas saites kultūrā, valodā un izglītībā. Igaunijas un lībiešu radu tautas – igauņu – devums lībiešu dzīves norisēs ir pamatīgs, pamanāms un augsti vērtējams. Tikai pieminot vien tādus vārdus kā Oskars Loritss, Eduards Vēri, Tenu Karma un vēl citus, lībieši Latvijā allaž pauž pateicību par viņu veikumu lībiešu kultūrvēstures izpētē un dokumentēšanā. Mūsdienās šiem izcilajiem igauņu vīriem blakus stājas Tartu Universitātes emeritētais profesors Tīts Reins Vītso un viņa audzēkņi Mīna Norvika, Tūli Tuiska un Karls Pajusalu, kuru veikums mūsdienu lībiešu literārās valodas kopšanā nav pārvērtējams.

Lībiešu un igauņu saskarsmes ceļi te krustojas, te iet līdzās, te šķietami aiziet katrs uz savu pusi. Tomēr mēs allaž satiekamies Igaunijas Nacionālajā muzejā, kur par lībiešiem liecina teju 600 eksponātu – kultūrvēsturiskas liecības, retas fotogrāfijas un izdevumi, kopā rīkojam Somugru dienas Latvijā un svinam Lībiešu svētkus Mazirbē.

Salaspils koris “Lōja” dzied Veljo Tormisa dziesmas, Karls Pajusalu raksta par Salacas lībiešu valodu, mēs visi lasām Ķempju Kārļa dzejas Salacas lībiešu valodā, tādējādi mūzika un dzeja – tik dzīvotspējīgā lībiešu kultūras joma – joprojām mūs vieno garīgā priekā.