5. septembrī plkst. 14.00 Kolkas tautas namā Baiba Šuvcāne ielūdz uz savas jaunās grāmatas «Sauc par Vaidi mūsu ciemu» atvēršanas svētkiem. To izdevis apgāds “Lauku Avīze”. 2015. gada 4. augustā laikrakstā “Latvijas Avīze” bija ievietota Lindas Kusiņas sagatavota publikācija “Ikviens lībiešu ciems ir īpašs” par Baibu Šuvcāni un viņas jauno darbu, kā arī fragments no grāmatas, ko nu pārpublicējam arī portālā. 

Baiba Šuvcāne (1947) ir  kolciniece, lībiete, novadpētniece, dzimtās puses patriote un nenogurdināma rakstniece.

Beigusi ģeogrāfus Latvijas Universitātē un vairāk nekā divdesmit gadus strādājusi Latvijas Nacionālajā teātrī par galvenā režisora palīdzi trupas jautājumos. Pati no līviem nākusi, 1999. gadā Baiba Šuvcāne sāka strādāt Valsts īpaši aizsargājamā lībiešu kultūrvēsturiskajā teritorijā “Lībiešu krasts” par mēnešraksta “Līvli” un Lībiešu gadagrāmatas redaktori. 2003. gadā viņa kļuva par “Lībiešu krasta” direktora vietas izpildītāju, bet, kad direkciju reorganizēja, 2004. gadā sāka strādāt Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā par jaunizveidotās lībiešu lietu nodaļas vadītāju.

Kopā ar māti Valdu Mariju Šuvcāni tapušas grāmatas “Lībiešu ciems, kura vairs nav” (2002), “Lībiešu folklora” (2003), “Mazirbe – mazs ciems jūrmalā” (2006), “Senais lībiešu ciems Kolka” (2010), “Lībiešu krasta stāsti” (2012). Par grāmatu “Senais lībiešu ciems Kolka” Baiba Šuvcāne saņēmusi Talsu novada Aleksandra Pelēča literāro prēmiju, 2011. gadā tā tika nominēta “Zelta ābeles” balvai dokumentālās prozas sadaļā.

– Jaunā grāmata veltīta Vaidei – ar ko šis ciems īpašs?

– Ikviens lībiešu ciems ir īpašs, un vispār jau katra apdzīvota vieta ir īpaša. Vaides ciems mani saistīja ar to, ka šeit ir saknes plašajai lībiešu Bertholdu dzimtai. Tās pārstāvji lībiešu kultūrai devuši nozīmīgu ieguldījumu valodas, folkloras saglabāšanā, kā arī vairākas interesantas personības gan pasaulē, gan tepat Latvijā.

– Kā jūtaties, būdama lībiešu hroniste?

– Jūtos labi. Esmu gandarīta, ka man dzīve devusi iespēju nākamajām paaudzēm saglabāt stāstus par viņu senčiem un tradicionālo dzīvesveidu lībiešu jūrmalā.

– Profesionālajā dzīvē bijāt galvenā režisora palīdze – vai šī pieredze arī noder lībiešu vēstures pētniecībā?

– Ilgie darba gadi teātrī – tā bija lieliska pieredze strādāt kopā ar radošiem cilvēkiem, katru dienu mācīties izprast cilvēkus un viņu dabu, iegūt stabilu vērtību sistēmu, kas balstās garīgajā, nevis mantiskajā pasaulē. Šāda pieredze noder visai dzīvei, ne tikai lībiešu pētniecībā.

***

20. gadsimtu Žonaku sēta sagaidīja kā lielākā Vaides ciema vecsaimniecība. Te joprojām saimniekoja Bertholdu dzimta.

Interesantas atmiņas par bērnībā piedzīvoto Žonakos bija saglabājušās Paulīnei Kļaviņai. “Teica, ka Vastlāvji tagad nāk un nu ir visiem mums jānomazgājas. Mēs jau iepriekšējā vakarā visi bijām pirtī. Pirts vēl ir silta, un nu nāks Vastlāvji. Tie nāk no Sāmsalas, un tagad viņi ies uz balli. Mēs tiešām redzējām, ka viņi nāca un ka viņi gāja. Mēs redzējām, ka gāja ar tādiem mēteļiem un puskažokiem mugurā. Kad viņi nāca ārā, tad viņiem bija tā kā tautas tērpi un cepures galvās. Mēs, visi bērni, Žonaku dižistabā pie loga skatījāmies un to redzējām. Un visi redz, kā viņi nāk pirtī nomazgāties. Viņi sāk jaunu dzīvi. Bērnam iestāsta: tu tagad nedrīkstēsi trokšņot. Tu redzi, ka visi ir saģērbušies cienīgi sagaidīt Vastlāvju dienu. Nu bērns ar ģērbjas un priecājas līdzi.

Ziemassvētkus svinēja trīs dienas. Ziemassvētku vakarā visi bija pirtī nomazgājušies. Saimnieks nolasīja Evaņģēliju, un tika nodziedātas pāris dievvārdu dziesmas. Evaņģēliju lasīja latviešu valodā. Lībiešu valodā vairāk bija rotaļu. Pēc tam bērniem bija jāskaita dzejoļi. Tad bērni dziedāja dziesmas un gāja riņķī eglei. Es vēl tagad acīs redzu, kā Žonaku lielajā istabā egle bija vienā galā un mēs visi gājām riņķī apkārt un dziedājām. Toreiz vēl bija pašu lietās sveces no aitu taukiem. Ne visām bija svečturi. Pārējās ar diegu sēja eglē. Tad bija smuki čiekuri, kas atnesti no meža, tos arī sēja eglē. Daudzi sēja izžāvētus ābolus. Tiem caurums bija serdes vietā. Tā bija tūlīt pēc Pirmā pasaules kara.

Svētvakarā Mazirbē bija dievkalpojumi. Tad brauca uz Mazirbes baznīcu. Tas bija ļoti smuks brauciens – ar zirgiem un kamanām. Zirgiem klāt bija zvaniņi. Baznīcmalā bija ļoti daudz zirgu un pajūgu. Pēc dievvārdiem katram bija līdzi kāds cienasts, ko viens otram atdāvināja. Kad brauca uz mājām, bieži iebrauca ciemos. Vecāki cilvēki svētkus sagaidīja mājās, uz baznīcu brauca jaunie.

Katrā mājā bija gaļas ēdieni, kāposti. Ziemassvētkos galdā bieži tika likta salaka. Salakas bija žāvētas, tās jau zvejoja līdz Ziemassvētkiem. Pārējās zivis – vai nu tur bija menca, vai kas cits. Bet salaka bija īpaši garšīga.

Pirmajos Ziemassvētkos vaidenieki parasti brauca uz Kolku. Tad gāja Kolkā ciemos – kolcenieki jau gaidīja, sasējuši skaistin skaistus lakatus galvā. No Kolkas mājās nāca ap pusdienas laiku. Pēcpusdienā pie Žonakiem sanāca kopā jauni cilvēki. Visu pirmo svētku vakaru dancoja, tā līdz pat pusnaktij. Ne visi varēja sanākt pirmajā vakarā. Tad cits saimnieks taisīja otro vakaru.

Svētvakarā vēl gāja ārā dārzā ābeles purināt, lai laba raža nākošajā gadā. No māņiem Ziemassvētkos bija tikai tas.”

Žonaku iedzīvotājus kā īstenus un dedzīgus lībiešus ne reizi vien apmeklēja somu un igauņu pētnieki, te iegriezās arī komponists Emilis Melngailis, kad viņš ieradās lībiešu ciemos vākt lībiešu folkloru. Alfons Bertholds: 
”Diezgan bieži mūsmājās viesojās igauņu folklorists Oskars Loritss un profesors Lauri Ketunens no Somijas. Viņi interesējās par lībiešu folkloru un rūpīgi to vāca, kājām apstaigādami lībiešu ciemus. Viņi centās lībiešos modināt patriotismu, lai lībieši cienītu savu tautu, savu valodu, lai tā neizzustu pavisam.

Vēl atceros, ka mūsu mājas reiz apciemoja komponists Emilis Melngailis, meklēdams cilvēkus, kas vēl zina senlaiku tautasdziesmu melodijas. Viņš bija vienkāršs, laipns 
cilvēks. Saimnieka māsa Katrīne Zēberga iedziedāja dziesmiņu “Pele brauc, rati čīkst, pilnu maisu miegu ved”. Komponists teica, ka, spriežot pēc melodijas, tā esot sena tautasdziesma.”

Par komponista ierašanos Žonakos atmiņas bija saglabājušās arī saimnieka meitai Elzai Bertholdei: “Kādreiz mūsu mājās nakšņoja čigāni, žīdi. Visi gulēja rindā. Agrāk bija tie paunu žīdi, kas staigāja riņķī. Nāca naktsmājas prasīt, viņi iedeva mums lakatiņu vai ko. Deva viņiem pārgulēt un ēst. Reiz bija tā. Bija jau tumšs, un kāds klapē aiz durvīm. Prasu: “Kas tur ir?” – “Vai saimnieks nav mājās?” – “Nav mājās.” – “Vai var pārgulēt?” – “Nevar pārgulēt, te jau guļ.” Kādi divi žīdi jau bija pie mums. Svešinieks saka, ka viņš esot Melngailis. Es atbildu, ka tādu Melngaiļu jau ir daudz. Toreiz neko par slaveno komponistu nezināju. Viņš saka, ka gribot parunāties par lībiešiem un viņam esot teikts, ka citur naktsmājas nedabūs, lai ejot uz Žonakiem. Saku: “Bet ko lai es jums dodu ēst? Man nekā nav. Palikusi tikai drusku kartupeļu biezputra ar melleņu zapti. Govs mums ir ciet.” Viņš noglāsta mani un saka: “Meitiņ mīļā, es neesmu ēdis, bet būšu par to pašu laimīgs.” No rīta samala miežu miltus un izcepa viņam. “Lai Dievs tev stāv klāt visu mūžu!” atvadījās Melngailis.”

Paulīne Kļaviņa: “Es atminu arī Loritsu. Tad mēs vēl bērni bijām. Saimnieka galā viņš gulēja, bet mūsu istabā nāca ēst, jo mana māte taisīja pusdienas. Atminu, ka visiem tiem kartupeļiem vajadzēja būt viena lieluma, kad viņus nomizoja. Protams, bija zivis, gaļa, bet kartupeļiem bija jābūt vienādiem. Loritss tā neprasīja, viņš bija ļoti pieticīgs. Mūsu mājās Loritss dzīvoja ilgi.”