Par nopelniem Latvijas valsts labā ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru apbalvots etnologs, kultūrvēsturnieks, LZA īstenais loceklis, Latvijas Universitātes profesors, valsts emeritētais zinātnieks Saulvedis Cimermanis. Tas tiks pasniegts 18. novembrī Valsts prezidenta rezidencē Melngalvju namā.

Ar augstāko valsts apbalvojumu ir novērtēts Saulveža Cimermaņa, kas veltīts Latvijas un latviešu kultūras vēstures pētniecībai nu jau vairāk nekā sešu gadu desmitu ilgumā. Viņa veikums ir nozīmīgs arī lībiešiem. S. Cimermanis piedalījies valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas „Lībiešu krasts” veidošanā un zinātniskajā darbā, kā arī valsts ilgtermiņa mērķprogrammas „Lībieši Latvijā” izstrādē. Viņa pētījumi publicēti mēnešrakstā „Līvli” un Lībiešu gadagrāmatās. Piemēram, pētījums „Būves un to izmantošana lībiešu ciemos” mēnešrakstā „Līvli” publicēts gandrīz divos desmitos turpinājumu. Ar S. Cimermaņa gādību lībiešu tematika ieņēmusi nozīmīgu vietu žurnālā „Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” A daļā, kura redkolēģiju viņš vada kopš 1996. gada.

Saulvedis Cimermanis. Attēls: Latvijas Universitātes fotoarhīvs.

Laikraksta „Neatkarīgā” 10. novembra numurā intervijā „Nav runa par sistēmu, bet cilvēkiem” Saulveid Cimermanis atzīst, ka vistuvākā tēma viņam ir latviešu tautas celtniecība. „Tai pamats bija Brīvdabas muzeja ekspozīcija un braucieni meklēt jaunus eksponātus. Tas, ko esmu ieguvis četros gados Brīvdabas muzejā, ir derīgs līdz šai dienai, tāda bagāža, kuras nav nevienam citam manam kolēģim, kurš aizgājis no Brīvdabas muzeja. Izņēmums ir Uģis Niedre. Brīvdabas muzejā iegūtās zināšanas tieši materiālās kultūras izzināšanā savienoju ar braucieniem pa visu Latviju, ar tām prasmēm, ko bērnībā vai pusaudža gados esmu ieguvis lauku darbos. Klāt nāca arhīvu dokumentu zināšanas, gudrības, ko ieguvu no arhīvistiem Levitāna, Dorošenko, Stepermaņa, Zuša. Tas ir pamats, uz kura esmu būvējis visu savu zinātnisko darbu.”

Zinātnieka dzīves un darbības motīvs joprojām ir: „Nepārtraukti mācīties jebkuros apstākļos un vienmēr meklēt kaut ko jaunu.” Viņš uzskata, ka „liecībās par mūsu tautas kultūru – gan publicētajās, bet it īpaši avotos esošajās – ir tādas zinātniski praktiskas bagātības, kuras ir izmantojamas mūsu valsts kultūrai, cilvēku izglītošanai, patriotisma audzināšanai un daudz kam citam. Un tās uzrakstītas skaidrā latviešu, sliktākajā gadījumā – vācu valodā. Nelaime jau ir tā, ka mūsu spārnotie cilvēki, kuriem vajadzētu diendienā sēdēt avotu krātuvēs, to nedara. Ir ļautiņi, kuri savu mūžu praktiski ir nodzīvojuši, avotu krātuvēs kāju nespēruši, bet spriež un raksta par visu ko. Tāpēc esam tādā stāvoklī, kādā esam. Ja mums būtu cilvēki, kuri spēj saskatīt un meklē, ko saskatīt, tad mēs būtu pavisam citā līmenī. [..] Šogad pasākumos Alūksnē, Veclaicenē, Jaunlaicenē redzēju, ka viss tas, ko mēs darām, ir cilvēkiem vajadzīgs. Ja tikai būtu daudz jaunu, spējīgu pētnieku, kas prot un vēlas strādāt. Diemžēl lielākais vairums augstskolu absolventu, kas nonāk līdz Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīm, praktiski jāsāk mācīt no nulles. Šodien ap LZA Vēstīm, ap Letonikas bibliotēkas sējumiem pulcējas jaunieši, kurus mācām strādāt ar pirmavotiem, radot publikācijas ar paliekošu vērtību.”

Sarunā ar Līviju Dūmiņu kultūrvēsturnieks Saulvedis Cimermanis, kuram šogad apritēja 85. dzimšanas diena, uzsver: „Kopš skolas pirmajām dienām man bijuši lieliski skolotāji – vielas zinātāji, metodiski apkalti cilvēki. Man ir laimējies būt kopā ar skolotājiem, turēties kopā ar darbabiedriem, kuriem nav bijis jābaidās no konkurences, kuri nekad savas zināšanas nav slēpuši citiem un vienmēr palīdzējuši jauniešiem, cik spējuši. [..] Šie cilvēki man ir iedevuši dzirkstelīti visam mūžam. Es tikai dodu tālāk to, ko zinu.”