14. maijā mūžībā negaidīti aizgājis ilggadējais Līvu savienības Kolkas grupas un Līvu centra Kūolka vadītājs lībietis Gundars Bertholds (27.08.1941.–14.05.2014).

Lībiešu dzejnieka un zvejnieka Alfona Bertholda dēls Gundars bija vienīgais no četriem viņa dēliem, kas visu savu dzīvi vadīja dzimtajā Lībiešu krastā un mūža nogalē atgriezās saimniekot Lāžu mājās. Gundars no tēva bija mantojis vēlmi radoši izpausties, un viņam labi padevās rakstīšana. Arī lībiskais mantojums viņam šķitarūpīgi sargājams, un to viņš cītīgi darīja kopš Atmodas sākuma.

Par savu dzīvi Gundars stāstīja šādi: „Esmu dzimis Vaidē, mūsu Lāžu mājās 1941. gada 27. augustā. Ģimenē esmu otrais dēls. Tēvs bija zvejnieks. Viņš jau agrā rītā aizgāja uz jūru un tikai vakarā pārnāca. Mātei bija jāapkopj saimniecību un jāzina, kā visus pabarot un apģērbt, kā pie darba iemācīt mūs, četrus puikas. Agri iemācījos tīklus lāpīt, zivis tīrīt, arī lauku darbus darīt. Es visus darbus pie zvejas protu.

Pirmā mana skola bija Saunagā, tur gāju trīs gadus. Pēc tam vienu gadu Mazirbē, 4. klasē. Mācības turpināju Kolkas pamatskolā. 1960. gadā pabeidzu Dundagas vidusskolu, mēģināju stāties universitātē, neizturēju eksāmenu un otrreiz vairs nemēģināju. Latviešu valodas un literatūras skolotāja Vitmane mani iemācīja rakstīt sacerējums, tā es vēl tagad skribinu.

Sāku strādāt. Mātes māsa Dzidra strādāja Kolkas hidrometeoroloģiskajā stacijā. Tā bija mana pirmā darbavieta, tur nostrādāju divus gadus. Pēc tam mani iesauca armijā. Dienēju trīs gadus Baltkrievijā, raķetniekos. Raķešu divīzijā bija dikti stingri.

Toreiz, kas atnācu mājās no armijas, kolhozos veidojās ugunsdzēsēju un apsardzes dienests. Man piedāvāja, lai es Kolkā uzņemos šī dienesta vadību. Sākumā negribēju, atbildīgs darbs, bet beigu beigās piekritu un iestājos zvejnieku kolhozā „Brīvais zvejnieks”. Mani pieņēma par ugunsdzēsēju un apsardzes dienesta priekšnieku. Vairākas reizes gāju kursos, pat Kaļiņingradā biju. Kamēr vien pastāvēja „Brīvais zvejnieks”, tikmēr es strādāju šai postenī. Kad mūs apvienoja ar Rojas zvejnieku kolhozu „Banga”, kļuvu par dienesta priekšnieka vietnieku. Man bija bieži jābraukā uz Roju. Toreiz par ugunsdzēsību rūpējās ļoti stingri, nebija nekādi joki. Izdevās Kolkā noturēt veco fabrikas ugunsdzēsēju autiņu, mums pašiem uz vietas bija viss nepieciešamais nelaimes brīdim. Ugunsdzēsēji bija vienmēr uz vietas.

Kamēr strādāju, es dzīvoju Kolkā. Man bija te jābūt naktī un dienā. Kad tēvs nomira, man bija jānāk uz dzimtajām mājām, nevarēja taču atstāt tās tukšas.”

Kolkas lībiešu grupu Gundars vadīja ilgu laiku — no 1990. līdz 2011. gadam. Viņa vadītā grupa šajos gados lībiešu kultūrmantojuma saglabāšanā un popularizēšanā ir paveikusi ļoti daudz. Viens no būtiskākajiem grupas sasniegumiem ir sava centra izveidošana. Kopš nodibināšanas 1993. gadā Līvu centrs Kūolka ir kļuvis par Lībiešu krastā populāru un apmeklētu vietu, mūsdienīgi aprīkotu centru, kur lībieši var ikdienā pulcēties, stiprināt lībisko identitāti, apgūstot jaunas zināšanas un iemaņas, kā arī par vietu, kur popularizēt lībiešu kultūrvēsturisko mantojumu daudzajiem Kolkas viesiem.

Labs palīgs lībiešu darbā Gundaram ir bijusi viņa prasme notikumus aprakstīt. Viņš sabiedrību vienmēr informēja par Kolkas lībiešu grupas paveikto Līvu savienības biedru kopsapulcēs, mēnešrakstā Līvli un Lībiešu gadagrāmatās, vietējā presē. Pateicoties viņa publikācijām, varēja gūt labu priekšstatu par Kolkas lībiešu grupas darbu un līvu centra Kūolka izveidošanu. Kaut arī Gundars vairs nebija Kolkas grupas vadītājs, interesi par lībiešiem viņš nezaudēja. Viņš centās vākt informāciju par dzimto ciemu un tās ļaudīm, piedalījās lībiešu sarīkojumos.

2014. gada 18. maijā Gundaru Bertholdu guldīja dzimtajos Vaides kapos.