Nezinu, vai Uldis vēsturiski dokumentālo vēstījumu ir pabeidzis. Neesmu redzējusi to grāmatas formātā. Taču dzejnieks Uldis Krasts, kurš, kā stāsta ir dzimis Ventspilī lībiešu zvejnieka ģimenē, sevi ir tik pamatīgi ierakstījis mūsdienu lībiešu kultūrā, ka viens rakstu darbs uz priekšu vai atpakaļ neko neiztaisa. Ja kāds nezina, Uldis ir tas, kurš latviskoja lielāko daļu lībiešu dzejnieku darbu izlasē „Es viltīgs par tevi, menca”. Uldim pieder himniskie dzejoļi par plīvojošajiem sieviešu lakatiem, „kad lībieši laivās pret apvārsni iet”, par zābakiem un vainu, ko „nododam tālāk mēs dēlu un mazdēlu mūžiem”, un par to, ka „kopā ejam nosalt mēs un salīt”. Un Uldis ir tas, kurš deviņdesmito gadu beigās, kad Līvu savienība par savu niknāko ienaidnieku uzskatīja „Lībiešu krastu”, ironizēja un smēja par pasaules glupību.

Kad ļaudis sagrupējas baros,

tiem noteikti drīz vajag karot –

var ātri atrast tādu nieku

kā iemeslu un ienaidnieku.

Un – vai tur viens, vai miljons pretī –

tas ienaidnieks ir ļauns un pretīgs.

Tāpat jau domā otrā puse,

naids neļauj dzīvot, neļauj dusēt.

Un abām pusēm prātā gājiens,

ko naidnieks diez vai iedomājies:

tiek iesvētīti karogi,

bet karots tiek par karoti.

Mēnešraksta „Līvli” lappusēs KrastUlds ventiņu mēlē sacentās joku plēšanā ar Bārban (Baibu Dambergu), un tad radās pantiņi priekam:

Cour liet un tums es nonāc Rīga,

bet jutās tā, ka es būt cars.

Es graķenes bi lasijs agrāk,

ka saulsbrāļ pārguļ apakš tilt,

es meklej tilt un pēdig atrād,

un man tūliņ bi lāb un silt.

No rīt es mudig cieret aizgā,

un mut man palik vaļ – ak dies! –

tais ventiņes es dzīvojs maisa,

jo Rīg bi nāvig forš paties!

Un tagad – daudz laimes, Uldi! Priekā, Uldi! Un lai tev veselība – no lībjiem un nelībjiem, no mums visiem, kas esam kopā tavās dzejas rindās:

Un atkal

debeszilā pļavā

kā zelta gove saule ganās.

No drūmās dzīves vairs ne maņas,

visapkārt – viena ziedēšana! (No krājuma „Kā iznirst lībieši”)