Latviešu profesionālā māksla sāka attīstīties salīdzinoši vēlu – tikai 19. gadsimta otrajā pusē –, bet starp lībiešiem pirmais vīrs, kas tautiešus izbrīnīja ar savu gleznotprasmi, Kurzemes jūrmalā parādījās tikai pēc Pirmā pasaules kara – laikā, kad latvju māksla jau bija pilnā plaukumā. Tas bija Jānis Belte (1893–1946), Lūžņas ciema zvejnieka dēls, kurš, kara gados atrazdamies ķeizara dienestā Krievijā, pašmācībā bija apguvis zīmēšanu un gleznošanu. Un šogad aprit trīs gadsimta ceturkšņi, kopš otrs zvejnieka dēls – Andrejs Šulcs no Pizes ciema – kļuva par pirmo profesionālu mākslinieka izglītību baudījušo lībieti (1938. gadā viņš beidza Latvijas Mākslas akadēmiju).

Var šķist tīri neticami, ka lībieši, visnotaļ apdāvināti ļaudis būdami, par mākslu izrādījuši tik niecīgu interesi. Niecīgas gan vairākumam jūrmalnieku savulaik bijušas izglītības iespējas. Ja kādai ģimenei līdzekļi ļāva bērnus skolot, tad, bez šaubām, priekšroka tika dota praktiskam, katrā ziņā ar jūru saistītam arodam. Katra zvejniekpuikas sapnis noteikti bija kapteiņa, stūrmaņa amats, nevis pindzele un krāsu kaste. Taču nav izslēgts, ka lībietis ar mākslinieka dzirksti par tās esamību varēja pat nenojaust.

Jānis Belte, saukts arī par Kriņķeļu Jāni, dzimis Lūžņas ciema Kriņķeļos zvejnieka ģimenē un ir plaši sazarotās Beltu dzimtas pārstāvis.

Visdažādākie nostāsti par šī pirmā zināmā lībiešu mākslinieka, dzejnieka (pseid. Valkt – zibens – līb. val.) un folkloras zinātāja, dzīves gaitām ļauj uzlūkot viņu kā vienu no kolorītākajām personībām lībiešu kultūras vēsturē. No 1925. gadā Tartu publicētā Beltes atmiņu stāstījuma iespējams izsekot viņa pirmajiem patstāvīgajiem mēģinājumiem mākslas iemaņu apguvē.

Pirmā pasaules kara laikā Belte iesaukts Krievijas ķeizara armijā un nosūtīts uz Kaukāzu. Tur saslimis, uz vairākiem mēnešiem nonācis lazaretē Groznijā un sācis gleznot. Pirmā bilde tapusi no žurnāla „Ogoņok”. Tālākās dienesta gaitas jauno Belti novedušas Jaunpēterhofā, kur veselības stāvokļa dēļ atkal dabūjis brīvdienas, kuras, protams, bijis jāizmanto zīmēšanai un gleznošanai. (To, kādā tehnikā strādājis, kādus materiālus izmantojis, Belte savā stāstījumā nav minējis.) Viņš portretējis zaldātus, gūdams tik lielu piekrišanu, ka saņēmis daudzus pasūtījumus arī no virsniekiem un paša komandiera. Tas sagādājis nopietnas nepatikšanas – Belti arestējuši un nosūtījuši uz Pēterburgas kara hospitāli. Gadījies, ka tur viņa darbus ievērojusi paša ķeizara māsa, hospitāļa patronese. Viņa tos aiznesusi uz Pēterburgas mākslas akadēmiju, un bildes aplūkojuši daudzi profesori un mākslinieki, bet nav ticējuši, ka darbu autors nekur nav mācījies gleznošanu. Augstā dāma vēlāk Belti izpestījusi no aresta un bijusi gatava viņu skolot par mākslinieku.

Liktenis gan izvērtās citādi. Belte nonācis Rēvelē, bet pēc kara atgriezās Lūžņā, kur viņu gaidīja sieva Nēze un meita Zelma (Zelma Belte-Gernatovska (1914-1994) arī nodarbojās ar mākslu un pagājušā gadsimta 60. un 70. gados sarīkojusi vairākas personālizstādes ASV, Kalifornijā). Ciems bija izpostīts. Belte ierīkojis zāģētavu uz Lūžupītes un uzbūvējis ģimenei māju, kur vienā galā atvēris veikalu.

Ļaužu atmiņā Belte palicis kā rosīgs, sabiedrisks un jautrs vīrs, dedzīgs lībiešu patriots. Zvejnieku vidū viņš bijis iecienīts gan ar saviem piedzīvojumu stāstiem, gan gleznotprasmi. Īpašu slavu iemantojusi viņa zivju kūpināšanas māksla. Gādājot iztiku, Belte izmēģinājis roku dažādās nodarbēs – strādājis par kūpinātāju, trīsdesmitajos gados Ventspilī turējis krodziņu un viesu namu „Vanemuine”, kur tautiešus cienājis par brīvu, bet Mazirbē bija ierīkojis fotodarbnīcu. Paralēli visu laiku gleznojis.

Traģiskas pārmaiņas Beltes dzīvē ienesa 1925. gads, kad nomira viņa sieva, atstājot trīs bērnus, jaunākais dēls Verners bijis tikai pāris nedēļu vecs. 1928. gadā Belte bērnus atdevis patversmē Rīgā, pēc tam bieži mainījis dzīvesvietas. Kādu laiku dzīvojis Rīgā, Ķemeros, Ventspilī, Mazirbē. 1936. gadā devies uz Liepāju, kur palicis līdz mūža galam un vairāk nodevies gleznošanai.

1939. gadā nelaimes gadījumā gāja bojā Beltes dēls, kuru Rīgā bija adoptējusi ārsta ģimene, latviešu gleznotājas Hildas Vīkas radinieki. Meitas Zelma un Berta 1944. gadā emigrējušas uz Zviedriju, vēlāk – uz Kanādu. Belte miris no plaušu slimības 1946. gadā Liepājā.

Par Jāņa Beltes dzīvi jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem interesējusies viņa brāļadēla sieva Ženija Belte. Liepājā viņai izdevās sastapt dažus cilvēkus, kas gleznotāju vēl atcerējās. Visi par viņu izteikušies atzinīgi, vienīgi par Beltes mūža pēdējo posmu neko nav zinājuši, arī mākslinieka tuvākais draugs Jānis Sviģis, kas tanī laikā Liepājā nav atradies (iespējams, bijis izsūtīts Krievijā). Līdz ar to nav zināma arī Beltes kapavieta.

No J. Sviģa stāstītā bijis noprotams, ka Liepājā Belte izticis galvenokārt no glezniecības. Viņš ātri varējis uztaisīt bildes, un pasūtītāju neesot trūcis. Sviģis slavējis gan drauga talantu, gan rakstura īpašības – Belte bijis sirsnīgs, dāsns, allaž centies citus uzmundrināt, bet bēdas un pārdzīvojumus paturējis sevī.

Beltes dzīves laikā viņa gleznas rotāja daudzas mājas lībiešu krastā, īpaši dzimtajā Lūžņas ciemā. Šobrīd zināmi vairs tikai astoņpadsmit Beltes darbi, to skaitā pieci jau minētie. Pārējie atrodas gan Ventspils novada un mākslas muzejā, Mazirbes skolas mākslas galerijā, gan arī vairāku privātpersonu īpašumā.

Belte galvenokārt gleznojis ainavas – eļļā uz audekla, finiera, kartona. To teiksmainie motīvi – kalni, pilis, kuģi, ceļinieki –, domājams, patapināti no pastkartēm vai pasūtītāja diktēti. Neraugoties uz naivistisko pieeju, Belte mācējis panākt smalkas noskaņas un dziļuma iespaidu (Ainava ar burulaivu, 1938). Dažās ainavās jūtams reālas dabas tēlojums. Kultūrvēsturisku vērtību satur konkrētu zvejnieku māju gleznojumi (Lūžņas ciema Kārandas un Mazdūči). Belte gleznojis arī portretus. 1943.–44. gadā Belte piedalījies Liepājas vēstures muzeja rīkotajās etnogrāfiskajās ekspedīcijās par zīmētāju. Šie zīmējumi glabājas muzeja etnogrāfijas nodaļas zinātniskajā arhīvā.

Liepājā Ženijai Beltei palaimējās iegūt piecas Beltes gleznas, kuras viņa uzticēja arī lībiešu mākslinieku izstādēm „Līvõd kuņšt”, kuras kopš 1994. gada rīko Lībiešu kultūras centrs. Pirmā lībiešu izcelsmes mākslinieku darbu izstāde tika atklāta 1994. gada 23. jūlijā Mazirbes tautas namā. Ekspozīcijā bija apkopoti 42 darbi: eļļas gleznas, akvareļi un grafikas. Notikums bija patiesi unikāls – iespēja vienkopus redzēt vai visu vienas tautas mākslu: kā profesionālu mākslinieku, tā autodidaktu darbus, ļaujot gan ielūkoties pagātnē, gan apjaust arī attīstības potences. Tādēļ, necenšoties meklēt lībiešu devumu pasaules (vai tikai Latvijas) mākslas kontekstā, šī izstāde vispirms uzlūkojama kā kultūrvēsturiska parādība, kā īpaša veida lībiešu esamības apliecinājums.

Tā paša gada augustā izstāde „Līvõd kuņšt” tika parādīta Ventspilī, bet rudenī – somugru radu dienās Tallinā. 1995. un 1996. gadā ar Somijas Rozentāla biedrības atbalstu, sevišķi ar toreizējās biroja vadītājas Helenas Johansones gādību, ekspozīcija apceļoja vairākas Somijas pilsētas – Helsinkus, Keravu, Pori, gūstot skatītāju sirsnīgu atsaucību. 1998. gadā ar šo kolekciju, ko papildināja vairāku jaunatklātu autoru darbi un pirmoreiz tēlniecība, beidzot varēja iepazīties arī Rīgā – lībiešu kultūras dienās. Trešā lībiešu mākslas izstāde apceļoja Latviju 2011. gadā. Tagad lībiešu mākslinieku darbi, arī Jāņa Beltes gleznas, apskatāmi Kolkā – Lībiešu kultūras centrs tos deponējis Kolkas pagastam. Par Jāņa Beltes mūžu esmu uzrakstījusi garāku stāstījumu „Belte, tas mālders”, kura fragmenti 2002. gadā publicēti žurnāla „Karogs” 4. numurā.