Mēs, lībiešu draugi Latvijā, varam būt pateicīgi, ka caur lībiešu lietu mums arīdzan ļauts piedalīties notikumos, kuriem lemts risināties pirmoreiz Latvijas vēsturē.

Tā tas bija ar lībiešu dzejas antoloģiju „Es viltīgāks par tevi, menca”, tā ar Renātes Billes Blumbergas un Valta Ernštreita zinātniskajiem doktora grāda iegūšanas darbiem, tā ar Lībiešu kultūras centru un tā radīto portālu livones.net, tā ar lībiešu ābeci, tā ar lībiešu filigrāni zīmētajām naudām – bārbaniem, kuru radītāja ir Baiba Damberga, un izcilo starptautisko lībiešu kultūras gadu, pēc kura Gundega Blumberga solīja lībiešu lietai mest mieru, bet tepat vien viņa ir.

Visi šie ļaudis ir reāli cilvēki savā laikā un vietā. Viņu lībiešu identitāte ir būtiska un dabiska viņu dzīves sastāvdaļa un par to nav jāuzdod lieki jautājumi. Galu galā viss ir zūdošs, un tas nevar būt ne stimuls, ne šķērslis uz kādu lietu vai mērķi. Labāk rīkoties skaidri un vienkārši, nevis ieslīgt poētiskos skaidrojumos. Gluži kā lībiešu spoku pasakā, kur aprakstīts, kā Bažu Ansis sapnī redz bērnu. Viņš bērnam jautā, kā klājas, un bērns atbild: „Labi!”

Paldies, ka atkal – gan neklātienē – varu sumināt lībiešus ar pirmoreiz pasaules vēsturē latviešu valodā izdotu apjomīgu rakstu krājumu „Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra”. Kā Bībelē – tie pirmie būs tie pēdējie, tie pēdējie būs tie pirmie. Reiz pabijuši pēdējo skaitā, mūsdienu lībieši atkal mums sniedz paraugstundu, kā sava esamība, valoda, vēsture un kultūra pārkāpj nacionālo slieksni un kļūst par egregoru. Lībiešu egregoru.

Ar pavasarīgu sveicienu no Tbilisi, dūšīgi domājot par iespēju dibināt Lībiešu draugu biedrības filiāli brālīgajā Gruzijā.