„Esmu no Ziemeļkurzemes lībiešu krasta. Vārdu man deva tēvs, uzvārdu – vīrs, bet piederības izjūtu lībiešiem – mamma ar bērnu dienu stāstiem par dzīvi lībiešu jūrmalā, kur vectēvs no rītiem apstaigājis Saunaga Nigliņu laukus, runādams: „Ak jumala, jumala…”, bet aiz kāpām vienmēr dzirdama jūra.” Tā par sevi stāsta novembra jubilāre – filoloģe un lībiešu valodas skolotāja Zoja Sīle.
Piederības izjūta lībiešiem dzīvojusi viņā visu mūžu. Studējot Universitātes Filoloģijas fakultātē, viņa nonāca profesores Martas Rudzītes uzmanības lokā un ar viņas svētību – arī Rīgas lībiešu ansamblī „Līvlist”, kurā darbojas joprojām. Ne tikai dziedot, bet arī pildot ansambļa vecākās pienākumus. „Daudz dedzības un spēka esmu veltījusi tam, lai ansamblis izturētu brīžos, kad tā pastāvēšana bija apdraudēta, aizejot no kolektīva ļaudīm, kuri vēlāk kļuva atpazīstami kā „Skandinieki”, lai ansamblis godātu un valkātu īstenus lībiešu tautastērpus, lai būtu draudzīgs kolektīvs,” tā savā grāmatā „Lībiešu valodas ābece” par darbošanos ansamblī stāsta Zoja.
Zoja Sīle ir arī viena no tiem, kas iedzīvināja ideju par lībiešu bērnu un jauniešu nometnēm Mazirbē, kas nepagurusi mācījusi un māca lībiešu valodu, kas pētījusi lībiešu tautastērpa vēsturi, kas deviņdesmito gadu sākumā, kad tika nodibināta valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija „Lībiešu krasts”, kopā ar vīru Edgaru atstāja Rīgu un pārcēlās uz Lielirbi, lai strādātu jūrmalas ļaužu labā. Viņiem šķita, ka nevar, atbraucot no Rīgas, dot skaistus padomus un pats tupēt siltā dzīvoklī.
Pēc vairākiem gadiem intervijā mēnešrakstam „Līvli” Zoja atzina: „Mēs, naivie, piedāvājam – mācīsimies valodu, interesēsimies par literatūru, stāstīsim bērniņiem, ka esam lībieši. Un brīnāmies, ka nenāk mācīties, brīnāmies, ka nesaprot, kam vajadzīga avīze vai, vēl trakāk, grāmata par lībiešiem! [..] Vislielāko traumu manī radīja tas, ka mūs sagaidīja ar ļaunu, pat nenoskaidrojot, kas mēs īsti esam. Es biju domājusi – un tas ir pat Bībelē rakstīts: ja tu otram dari labu, viņš atdara ar to pašu. Tagad zinu, ka vispirms nāk nesapratne, tad noliegums, tad šaubu periods un tikai tad nāk iedziļināšanās un jauninājuma novērtēšana un piedalīšanās.” Taču tūlīt pat piebilda: „Varu būt lepna un lielīga, ka man pašai ir savs lauciņš. Ir sajūta, ka runāt, rakstīt un lasīt lībiešu valodu ir vērts tad, kad esi tur, krastā. [..] Mums, Lielirbē, jūra ir ārkārtīgi vientulīga un tukša. Tur ir liela, augsta kāpa, tādas nekur citur nav. Gribas uzkāpt tajā un uzdziedāt lībiešu dziesmu. Un taisni lībiešu, nevis angļu vai latviešu. [..] Tad saprotu, cik esmu laimīga.”
Zoja tālajā 1996. gadā atzina: „Un tā visu laiku – es daru kaut kā labā. [..] Tas būtu ārkārtīgs grēks – šo lietu pārtraukt.” Taču mūža sapnis beidzās – ar Līvu savienības svētību un citu apstākļu sakritības dēļ „Lībiešu krasts” tika likvidēts, Sīļu ģimene atgriezās Rīgā, bet Zoja atkal un atkal meklēja iespējas, kā atstāt pēdas lībiešu kultūrvēsturē. Viņa veido mācību līdzekļus, māca un mācās. Dziņa pēc pilnības ir tikpat nebeidzama kā jūra. Un šopavasar viņa – vēlreiz ar cerības dzirksti acīs – kļuva par Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lībiešu sētas saimnieci, ķeroties pie darba ar sirdi un dvēseli.
Tagadējās izjūtas Zoja Sīle raksturo visai lietišķi: „Kā cilvēks, kurš dzīvo pašreizējos Latvijas apstākļos, jūtos nedroši un cenšos atrast savu vietu, turoties pie kaut kā, manuprāt, stabila. Tā ir ģimene, dēli, mazbērni. Daudz eju kājām, tad var runāt pats ar sevi un teikt sev labus vārdus. Kā lībiešu cilvēkam, kurš vēl arvien domā, ka par savu tautu jāstāsta, jārunā, jādzied tās dziesmas, jāiemāca kādam kāds vārds lībiski, jāizravē puķu dobe Dēliņos, – nākas saprast, ka gribot negribot ir jāsadarbojas ar ļaudīm, kuri nebauda manu cieņu. Tomēr vēl arvien mani nebeidz pārsteigt brīži, kad saprotu, ka, lūk, atkal viens jauns cilvēkbērns izrāda interesi par lībiešu valodu. Ir kāds koris, kurš tagad sācis mācīties Dzintara Kļaviņa “Lībiešu mesu”, ir puisis, kurš interneta vidē palaiž grāmatas lībiešu valodā, cits pēta lībiešu dančus. Pašlaik sirsnīgi sadarbojos ar ventspilniekiem, kuru vidū ir skolotāji, kas vada ekskursijas pa lībiešu ciemiem. Rīgā man ir mācību grupa ar interesantiem cilvēkiem, un diviem no tiem ir lībiešu senči. Tomēr visam tam nav satvara.”
Suminot Zoju Sīli jubilejā, Lībiešu kultūras centrs atrada jaukas rindas jūrmalniekiem tik mīļajā Friča Dziesmas dzeju krājumā „Līvzeme”:
Skar jomu vieglas vēdas –
un visas mūsu bēdas
pār kāpu smiltīm aiztek
kā vieglas putnu pēdas.
Lai veselība un saules gaišuma pilna istabiņa! Labie vārdi, ja arī tos reizēm nesadzirdi, tik un tā tek kā strautiņš – no sirds uz sirdi.