Apgāds „Jumava” ir sācis sagatavot izdošanai manuskriptu „Senais lībiešu ciems Kolka”.

Topošā grāmata „Senais lībiešu ciems Kolka” ir loģisks turpinājums agrāk veiktajiem pētījumiem un sarakstītajām grāmatām par lībiešiem, viņu tradicionālo kultūru, dzīvesveidu, vēsturi, mājvietām Ziemeļkurzemes jūrmalā, ko veidoja lībiete Valda Marija Šuvcāne sadarbībā ar meitu Baibu Šuvcāni. Apgādā „Jumava” ir iznākušas grāmatas „Lībiešu ciems, kura vairs nav” (2002.), „Lībiešu folklora” (2003.), „Mazirbe – mazs ciems jūrmalā” (2006.).

Paveiktais darbs lībiešu tradicionālā kultūras mantojuma saglabāšanā sabiedrībā ir augstu novērtēts. Diemžēl V. M. Šuvcānes negaidītā aiziešana mūžībā 2007. gada nogalē pārtrauca labi iecerēto nodomu jaunās grāmatas veidošanā. Mātes piemiņas vārdā meita Baiba Šuvcāne darbu turpināja, un manuskripts “Senais lībiešu ciems Kolka” tika pabeigts 2009. gada decembrī.

Grāmatā ir apkopota un atspoguļota Kolkas ciema kultūrvēsture vairāku gadsimtu garumā – no 1040. gada, kad Kolka pirmo reizi minēta vēstures avotos, līdz pat mūsdienām. Būtiski akcentēta tradicionālās kultūras – dzīvesveida, izglītības, tradīciju, muzikālās kultūras, reliģiskās piederības, folkloras – nozīme ciema vēsturē un attīstībā. Viens no darba galvenajiem mērķiem bija atspoguļot lībiešu dzimtu attīstību un pēctecību Kolkas ciemā kontekstā ar ciema senāko vēsturi un mūsdienām. Grāmatas veidošanā izmantoti arhīvu, bibliotēku materiāli, Kolkas ciema iedzīvotāju un personīgās atmiņas, materiāli lībiešu valodā, kas savākti vairāk nekā divdesmit iepriekšējos darba gados. Šie materiāli papildināti ar pēdējo gadu vākumu – 65 Kolkas iedzīvotāju atmiņu stāstījumiem. Grāmatā ievietotas trīssimt fotogrāfijas.

Grāmatas iznākšanu ļoti gaida paši kolcenieki kā apliecinājumu savas dzimtās vietas un tradicionālā dzīvesveida unikalitātei un arī kā sava darba ieguldījuma rezultātu lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā. Grāmata būs labs palīgs ikvienam interesentam, kas vēlēsies plašāk iepazīties ar šo īpatnējo un skarbo Latvijas nostūri, kas visos laikos ir vilinājis ceļotājus gan ar noslēpumaino Kolkasragu, gan ar vietu, kur satiekas divas jūras, gan ar īpašo savdabību, ko šim tālajam krastam ir devuši tā pamatiedzīvotāji – lībieši.

Lai pabeigtu iesākto projektu vēl nepieciešami līdzekļi. Grāmatas izdošanu finansiāli jau ir atbalstījuši Valsts Kultūrkapitāla fonds, Dundagas novada dome, SIA “Kolkasrags”, SIA “Līcis`93”, Somijas skolotāju biedrība, privātpersonas. Grāmatas autore būtu pateicīga, ja kāda firma, uzņēmums, organizācija vai privātpersona uzskatītu par iespējamu finansiāli atbalstīt iesākto projektu ar jebkādu iespējamo mērķziedojumu. Norāde par projekta līdzfinansētāju tiks iekļauta visos ar projektu saistītajos paziņojumos gan plašsaziņas līdzekļos, gan publiskajās runās, gan arī grāmatā “Senais lībiešu ciems Kolka” (kontakttelefons 63276461).

Ieskatam fragments no topošās grāmatas sadaļas „Kolkas ciems un ļaudis – mājas, dzimtas, cilvēki”

Purvziedi

Purvziedi bija viena no daudzajām jaunsaimniecībām, ko piešķīra Kolkas zvejniekiem. Purvaino un mežaino zemi saņēma Pēteris Kristiņš (dz. 1895) ar sievu Emīliju (dz. Brūkliņa, 1901). Ģimenē bija seši bērni – dēli Valdis, Ēriks, Edgars un meitas Vilma, Erna, Lūcija. 1930. gadu vidū saimnieks ar ciema namdara Kārļa Nierliņa palīdzību uzcēla ģimenei jaunu un glītu māju Purvziedus. Mūsdienās tur dzīvo un saimnieko Pētera un Emīlijas meita Vilma Kristapsone (dz. 1925) un viņas brāļa Edgara mazbērni.

Vilmas bērnības atmiņas uzskatāmi parāda kā ritēja dzīve Kristiņu ģimenē: „No tēva puses mani vecvecāki bija Ernests Kristiņš un Līze Hausmane. Esmu dzimusi, kur Laubergu māja [Kļavas], tur uz jūrmalas pusi bija liela, gara māja. Tur dzīvoja Štobi. Man laikam bija kādi divi gadi, kad aizgājām uz Kristiņ māju [Jugumegi]. Pārcēlāmies pie vectēva. Visi pārējie bērni ir dzimuši tur, tikai es viena pati esmu dzimusi pie Štobes. Mēs dzīvojām meža pusē, vienā istabā. Virtuve bija kopā, bija divas plītis.

Pie vectēv mums tik lab nebij. Bij saspiest, un vectēvs mūs drusk nemīlēj. Mēs ar bij nejauk. Bij nodalīts, mums bij mež pus, viņiem otr. Mūs pusē nekād og krūm nebij, tiem tur bij og krūm un viss. Kā jau bērn, grib paņemt ogs, un viņš dusmīgs rājās. Mums vists bij jāgan, un vien vist tikus viņ daļā. Viņš to vist sasit. Mums ar Vald liels bēds. Mēs domā – kā lai atriebjas? Paņem ūdens krūz, vectēvs, kā nāk no to gal iekšā, mēs – blākšķ! – viņam ūden acīs iekšā. Paš aiz durvīm. Viņš tik lībisk runāj. Lībisk lamājās un nāc mūs ar liel kok sist, bet aiz to dur mūs neredzēj. Izlamājās un aizgāj atpakaļ. Kad Kārliņš [Kārlis Kristiņš] piedzim, mēs bijām ļot greizsirdīg. Vectēvs Kārliņ dikt mīlēj. Viņš staigāj pa istab un ucāj to Kārliņ un lībisk runāj. Mēs otrā pusē mēdāmies. Viņš atkal lamājas uz mums lībisk. Mēs redz, to Kārliņ mīlē, mūs nē, mēs kaitin, kad tik var pakaitināt.

Līz un Ernests Kristiņ savā starpā runāj lībisk. Pie Brūkliņ gan tā nerunāj. Tēts ar mamm gan, mēs nekad nedzirdēj, ka viņ savā starpā ķildotos. Ja bij kād domstarpīb, runāj lībisk. Mēs nesaprot. Citā laikā runāj latviski. Kad es skolā mācījos lībieš valod, es kaut ko saprat. Tad jau mamm triec man ārā, ja viņiem kaut kas bij. Viņ zināj, ka es saprot. Bērnīb man nebij viegl. Man dikt patik dziedāt, tā dziedāšan bij no pašas bērnības. Mamma teic, nu tā būs operdziedātāj! Citu neko, kā tik dzied. Kur ko saklausījos, to dzied.

Tad cēlām savu māju. Mēs Purvziedos atnācām Ziemassvētkos. Man laikam bija desmit gadi, kad atnācām, tas bija ap 1933. gadu. Māja pilnībā nebija gatava. Tikai viena puse, kad ienācām. Otru pusi būvēja, kad es jau biju Rīgā. Tēvs pa druskai taisīja. Tad jau bija kolhozs. Materiālus sadabūja palēnām, nebija nemaz tik vienkārši. Tēvs pats taisīja. Nierliņš palīdzēja.

Kad te atnācām, te bija purvs, mežs. Mēs lasījām ogas, dzērvenes. Mēs ar brāli un tēti lauzām celmus, kur tagad lauks. To neviens nevar iedomāties, kāds te kādreiz bijis. Tikai mēs, bērni, vēl atceramies. Tanī baļķī vienā galā mēs ar brāli Valdi un māsu Ernu, tētis otrā, tā mēs cēlām, mocījāmies. Man visa bērnība kā vecākajam bērnam bija grūta. Viss bija jādara. Mums tik tēvs paskatījās, un mēs jau zinājām, kas ir jādara. Tā toreiz bija. Mamma gāja jūrmalā, man palika visi bērni, kas bija mazi, man vajadzēja brokastis uztaisīt, cūkām kartupeļus uzvārīt. Man vēl tagad ir rētas, kur es noplaucējos, cēlu katlu. Viss bija jāvāc, jādara, jātaisa. Un tad bija jūrmalā jāiet, tas bija visšausmīgākais. Bija jālasa brētliņas, es nepazinu tās reņģes un brētliņas. Nu kā tu nevari iemācīties! Mazie reņģs bija jālasa no brētliņām ārā. Man pirksti sala. Mamma teic, paklopē, pasals un būs labi. Bet man nepārgāja, man pie sirds ķērās. Bija tikai vien doma – kaut ātrāk tiktu projām no Kolkas!