12. aprīlī Līvu savienības Ventspils grupas aktīvistei Helēnai Grīnfeldei apritēja 75 gadi.

Par spīti tam, ka Līvu savienībā ir nesaskaņas un nav skaidrs, vai reģionālās grupas turpmāk saņems finansējumu (tas paliekot Rīgā), ir cilvēki, kam piederība tautai ir svarīgāka par amatu dalīšanu un naudas skaitīšanu. Viens no šādiem cilvēkiem ir Ventspils grupas aktīviste Helēna Grīnfelde, kas iestājās kopā, senču balss aicināta.

Viņas vecāki nākuši no Lielirbes, tēvs Alfrēds, kad nav gribējis, lai saprot, ko viņš saka, ar savu māti sarunājies lībiski. «Mums, mazajiem, mēs bijām septiņi bērni, valodu nez kāpēc toreiz nemācīja. Pa vienam otram vārdam jau paķērām, bet tas arī viss,» skumji secina ventspilniece.

12. aprīlī viņai aprit 75 gadi, un daudzus no tiem Helēna veltījusi dziesmai – dziedāts gan korī „Ziemeļzvaigzne”, gan lībiešu ansamblī „Rāndalist” (vadītāja Angelika Grinberga-Jansone). Stāstot, kāpēc dziesma caurvijusi viņas dzīvi, Helēna atbild īsi un tieši: «Man ir laba balss!»

Tagad viņa nožēlo, ka, noformējot pasi, nav lūgusi atzīmēt, ka viņa ir lībiete, bet «svarīgākais jau nav papīri, bet tas, kā es jūtos, un man lībiskais ir būtisks». Helēnas pēdās gājuši arī bērni – meita Diāna un dēls Antars. Arī viņi iestājušies Ventspils lībiešu grupā, kas ir viena no aktīvākajām Latvijā. «Cik varam, darām. Ļoti svarīgi ir saglabāt savu valodu, tāpēc ar prieku mācījāmies Ventspils Augstskolā sazināties lībiski, bet tad pēkšņi vairs nebija naudas, un viss apstājās,» sūrojas Ventspils lībiešu grupas vecākā Ausma Ernestovska. Helēna, vaicāta, vai bijis grūti apgūt senču valodu, skaidro, ka vienu burtu var izrunāt dažādi un skološanos apgrūtināja tas, ka ikdienā nav, ar ko parunāt, tātad nevar dzirdēt, kā valoda skan.

«Mums mājās ir vārdnīca, ābece un citas labas grāmatas, bet šis informatīvais materiāls, ko uztveram vizuāli, ne vienmēr ļauj saprast, kā izrunājams viens vai otrs vārds. Piemēram, galva skan kā pē, bet rakstība ir pa,» stāsta Diāna.

Savukārt Helēna smaidot atceras, cik jauki Lībiešu svētkos vai lībiešu Karoga svētkos Mazirbē, vai citos pasākumos un nometnēs klausīties retās valodas skaņas, bet, ja vēl varētu saprast, ko visi čalo – smaidot saka Helēna. Viņai kultūras vērtību godāšana un kopšana ir pašsaprotama lieta: «Citi dažkārt brīnās – ko tu atkal skrien uz tiem mēģinājumiem, kāpēc tev to vajag, bet dīka mājās sēdēšana man neder,» secina Helēna.

 No ventasbalss.lv 11.04.2010.