2010. gada Latvijas Eirodziesmas konkurss, kurā pirmo reizi piedalījās dziesma lībiešu valodā, ir laimīgi aiz muguras. Dziesma “Rišti räšti” kopvērtējumā ieguva 8. vietu, taču mēs – dziesmas komanda – ieguvām daudz vairāk.
Šis pasākums mums visiem bija lieliska pieredze, liels pārbaudījums un milzīgs izaicinājums. Uzskatu, ka mēs ļoti labi tikām ar to galā – par spīti visam pieredzes un finanšu trūkumam, stresam, aizņemtībai un citiem pārvarētajiem šķēršļiem.
Gribu pateikt milzīgu paldies visiem – pirmkārt Kristīnei, kura nodziedāja vienkārši izcili. Tik lieliski, ka Juris Millers, nākamajā dienā komentējot Eirovīzijas priekšnesumus, teica: “Manuprāt Kristīne Kārkle-Puriņa šo kompozīciju vakar izpildīja ļoti perfekti. Viens no viskvalitatīvākajiem, profesionālajiem izpildījumiem, ja mēs runājam par vokālo sniegumu. (..) diezgan spoža debija, un šai meitenei, es domāju, var prognozēt ļoti skaistu muzikālo nākotni Latvijā.”
Raimondam – par to, ka viņš izdarīja visu, lai klausītājiem zālē priekšnesuma laikā pa visu ķermeni skrietu skudriņas un viņu domas un ausis ne uz brīdi neatrautos no dziesmas. Un par to, ka, neraugoties uz visām lībiešu pseidoaktīvistu izklaidēm, viņš galarezultātā tomēr neatmeta ar roku turpmākajai sadarbībai un ir nolēmis pilnā gaitā turpināt darbu pie topošā albuma, kas tā arī sauksies “Rišti räšti”.
Īpašu paldies vēlos pateikt “Auļiem” – Edgaram, Kasparam un Gatim alias Valteriņam, kuri darīja pasākumu vēl baudāmāku ne tikai ar saviem aizskatuves jokiem un hiperpozitīvo attieksmi, bet arī iekurināja uz skatuves tā, ka maz neliekas. Un par bungām noteikti jāpateicas arī Kristapam no Ventspils, kurš skatuves priekšnesumā pārstāvēja klasiskā roka segmentu un padarīja mūsu Ventspilī pavadīto laiku vēl jaukāku.
Tāpat vēlos no sirds pateikties vēl trijiem cilvēkiem no neredzamās frontes, kuri uz skatuves neparādījās, taču bija klātesoši visā konkursa laikā: manai sievai Zanei Ernštreitei, kura atbalstīja mūsu komandu no pirmā paziņojuma par dalību līdz pat sestdienai, palīdzēja veidot skatuvisko tēlu un dziesmas logo, rūpējās par skatuves komandas izskatu un cīnījās par priekšnesuma vizuālo izpildījumu; Kristīnes vīram Mārtiņam, kurš ne tikai atbalstīja morāli, bet arī kopā ar mani karināja uz vilka augšā šūpoles un tā vietā, lai paraudzītos uz priekšnesumu no zāles, māja Kristīnei no tiltiņa pie pašiem skatuves griestiem; un vēl – Kristīnes māsai Agnesei, kura nepietiekamā tehniskā personāla vietā palīdzēja uznest uz skatuves un novākt rekvizītus, kā arī uzturēja labu noskaņu, piemēram, dejojot kāpņu telpā pie skatuves iepriekšējo izpildītāju priekšnesumu laikā. Pateicoties šim lieliskajam kopdarbam un atbalstam, pat žūrija atzina „Rišti räšti” priekšnesumu par vienu no trim labākajiem.
Vēl noteikti gribu pateikties par atbalstu visiem tiem komponistiem, dziedātājiem, žurnālistiem, režisoriem, skatuves personālam un visiem skatītājiem, atbalstītājiem un draugiem, kas turēja par mums īkšķus un juta līdzi.
Man pašam šis konkurss bija ļoti noderīgs. Es priecājos par to, ka, pateicoties konkursam un it īpaši visām ar to saistītajām ekstrām, man radās iespēja iepazīties ar tādiem izciliem un foršiem cilvēkiem kā „Rišti räšti” komanda. Ja ekstru nebūtu, visticamāk, es diezin vai būtu tik aktīvi pieslēdzies konkursa norisei. Un būtu daudz ko zaudējis (vai neieguvis).
Šis man bija arī pamatīgu pārdomu laiks par to, ko mūsdienās saprot ar lībietību. Neilgi pirms konkursa turpat Ventspilī nomira pēdējā man zināmā Latvijas lībiski runājošā lībiete – Erna Vanaga. Par to man sanāca domāt daudz vairāk nekā par visu pārējo. Par lībiešiem, kuru būtībā vairs nav. Par to, ka viņu pēcteči, nesot lībiešu vārdu, ir pamanījušies sagānīt turpat vai visu iespējamo, sākot ar gandrīz zem āmura nonākušo tautas namu un Lībiešu programmu, un beidzot ar nu jau izgaisušām cerībām uzbūvēt ko jaunu, kurām es, godīgi sakot, vienbrīd patiešām noticēju. Bet acīmredzot tas ir tieši tas, ko viņi vēlas un tādējādi ir arī pelnījuši. Savukārt man personīgi tas acīmredzot nozīmē vienīgi jaunu sākumu.
Toties kārtējo reizi pārliecinājos, ka latgaļi un Latgale, no kurienes nāk daļa manu senču, patiešām rullē. Un ka viņi turas kopā gan tad, kad ir grūti, gan (it īpaši) tad, kad jāpriecājas. Par to viņiem milzīgs jo milzīgs paldies!
P. S. A rikitiki tumba, a masu, masu, masu 🙂 Paļdis vysim!