Tikai retais vairs gatavo ēdienus pēc senām, gadu gaitā pierakstītām receptēm. Cesvainiete LAIMA ŅEMCEVA nāk no lībiešu ģimenes. Viņa pārmantotās ēdienu gudrības rūpīgi krāj kladītē, lai vienmēr var atrast kādu recepti, kā pagatavot kāroto ēdienu.

Pavārgrāmatas ir atdāvinātas meitām, bet piezīmju kladi un vienu īpašu pavārgrāmatu, kam lapas ir ar roku aprakstītas, Laima ir paturējusi sev.  

Vēl meitene būdama, Laima mācīta taupīt, vedusi kantora grāmatu, katru dienu rakstījusi ieņēmumus un izdevumus, rēķinājusi atlikumu. Sākot no devītās klases, Laimas ziņā bija saimniecība – trim dienām tika piešķirti 10 rubļu. Katru dienu pārtikai nācās tērēt 3 rubļus, atlikušais 1 – sērkociņiem, veļas pulverim. Bija vienalga, cik naudas iztērē katrā no dienām, bet trīs dienas ģimene bija jāuztur. Saldumiem naudu Laima ietaupīja, pērkot lētāko biezpienu, bet saimniecības grāmatā ierakstot dārgāko.

Novembrī mājās bija budžeta pieņemšana. Visi ģimenes locekļi sapulcējās kopā, sarēķināja, cik daudz naudas nepieciešams pārtikai un sadzīves precēm visam gadam. Šo naudiņu atņēma no kopējās gada algas. No atlikuma atrēķināja ikgadējā ģimenes pārgājiena izdevumus, un no tā, kas palika, katrs varēja izvēlēties, kas viņam visvairāk ir vajadzīgs.

Laima kopš bērnības ir saldummīle. Tajos laikos našķis bērniem bija rupjmaizes šķēlīte, klāt piegraužot cukuru. Kad mājās gatavoja peldošās salas, Laimai garšoja mērcīte, ko varēja nobaudīt, kamēr mamma pagrieza muguru. Sākot patstāvīgu dzīvi, pirmās algas tika notērētas konfektēs un vafelēs. Kāre pēc saldumiem nav mazinājusies vēl šobrīd – Laima mājās gatavo daudz un dažādus saldēdienus. 

Arī vīram pa reizei iekārojas ko īpašu. Ir vesela virkne iecienītu ēdienu: melleņu klimpas, rīvētu kartupeļu un piena zupa, skābeņu zupa (pavasarī arī nātru vai balandu zupa), peldošās salas, buberts, debesmanna ar dzērveņu mērci, vējakūkas, zirņu pikas, ķirbju salāti. Ģimenē izaudzinātas piecas meitas, visas pabarotas ar tālaika pieticīgo algu. Nekad nav bijis tā, ka naudu var šķiest neapdomīgi – vienmēr bijis jāpiedomā pie savas rīcības, jo pieci bērni ir daudz. Piedzīvoti brīži, kad mājās nebija maizes, tikai kartupeļi. Reizēm vakariņas tika pagatavotas praktiski ne no kā, bet ģimene allaž bija paēdusi. Nepieciešamības gadījumā varēja aiziet pie vīramātes vakariņās. 

Laima ļoti iecienījusi garšvielas – baziliku, muskatriekstu, sevišķi pie aknu pastētes. No kāda ceļojuma meita ir atvedusi veselu komplektiņu dažādu garšvielu, pat eksotisku un šeit neredzētu. Laima smejas, ka dažas nemaz nepazīst un pēc nosaukuma arī nevar sazīmēt, kas tā ir par garšvielu.

– Tikpat kā nelietojam baltmaizi. Esmu ievērojusi “Madonas maiznieka” saldskābmaizi ar saulespuķu sēklām – ēdam to. Agrāk man garšoja maize ar aprikozēm, bet tagad arī tai ir parādījies viens “E” burts, – pastāsta Laima.

Laima nāk no lībiešu ģimenes. Lībieši ir bijusi nabadzīga tauta – tie veikalā pirkuši tikai miltus, petroleju, sāli, cukuru un sērkociņus. Ēdienkartē galvenokārt bija zivis, taču ēda tikai bojātās, jo labākās bija paredzētas pārdošanai. Lašus paši neēda vispār. Ikrus jeb kaviāru, mūsdienu valodā runājot, meta ārā.

Skolā siltas pusdienas bija retums, labi, ja kādreiz uzvārīja tēju no avenājiem. Tradicionāli lībiešu ēdieni ir: kupešpiens (biezpiens), pašcepta maize, dižkliņģeris (cepa uz lieliem svētkiem) un visi zivju ēdieni. Visvairāk pārtikā lietoja butes dažādās variācijās – ar kartupeļiem, ar rāceņiem… 

Savdabīgs ēdiens ir svīdiņi. Tie obligāti bija jāēd 6. janvārī – Zvaigznes dienā. Rītos un vakaros dzēra zāļu tēju, svētdienu rītos – pienu. Kad vīrieši gāja strādāt uz siena pļavām, līdzi deva plātsmaizi un siltputru.

Laima saka, ka šos laikus nemaz nevar salīdzināt ar to, kā cilvēki dzīvoja un izdzīvoja vēl tad, kad mūsdienu paaudze nebija dzimusi. Tagad cilvēkiem ir pavisam cita domāšana, taču vajadzētu aizdomāties vismaz par to, ko mēs ikdienā lietojam uzturā, un izvēlēties vienkāršākus, bet veselīgākus ēdienus.

* Lūdzu, pie galda! (lībiešu val.)

Saīsināti no Madonas reģiona laikraksta “Stars” 2010. gada 21. augustā