2010. gada 11. septembris Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lībiešu sētā iezīmējās ar skaistiem svētkiem – Baibas Šuvcānes grāmatas „Senais lībiešu ciems Kolka” atvēršanu. Tos bija sarūpējis Lībiešu kultūras centrs sadarbībā ar sētas saimnieci Zoju Sīli.
Grāmatas ievadā Baiba raksta: „Kad bijām iekārtojušās Kolkā (Baiba ar mammu Valdu Mariju Šuvcāni atgriezās dzimtajā krastā 2006. gadā), radās jautājums, ko tad mēs te darīsim? Bijām jau uzrakstījušas un apgāds „Jumava” izdevis trīs grāmatas par lībiešiem – „Lībiešu ciems, kura vairs nav” (2002), „Lībiešu folklora” (2003), „Mazirbe – mazs ciems jūrmalā” (2006). Mamma ar lībiešu kultūras un vēstures pētniecību aktīvi nodarbojās kopš 1972. gada, bet es lībiešu dzīvē aktīvi sāku piedalīties kopš 1999. gada, kad iesaistījos mēnešraksta Līvli un „Lībiešu gadagrāmatu” veidošanā un sāku mammai palīdzēt izdot grāmatas. Pēdējos 20 gadus viņa bija strādājusi arhīvos, bibliotēkās, vākusi un apkopojusi materiālus par lībiešiem. Izveidojām ideālu tandēmu – katra darījām, ko spējām. Viņas pārziņā galvenokārt bija saturiskā puse, savukārt es biju atbildīga par procesa tehnisko izpildījumu – tekstu ievadīšanu, darbu ar fotogrāfijām un organizatoriskajiem jautājumiem. [..] Prātojām – kāpēc gan neuzrakstīt grāmatu par Kolku, kamēr vēl ir atmiņu glabātāji? Visi apstākļi bija mums labvēlīgi [..]”
Baiba turpināja darbu arī tad, kad mamma aizgāja viņsaulē, kad pēkšņi sašķobījās pašas veselība, un neatmeta domu par grāmatas izdošanu, kad lielākās lībiešu organizācijas neatrada iespēju palīdzēt. Tāpēc Kolkas grāmatas atvēršanas svētkos Baiba autogrāfu vaicātājiem pārliecinoši ierakstīja lībiešu parunu: „Ja labi grib, visu var dabūt.” Viņa apliecināja, ka ceļā uz šo grāmatu sastapusi tik daudz labu cilvēku, ka nemaz nespēj viņiem visiem pateikties, un no sirds priecājās, ka lībiešu sētā sapulcējusies tik kupla lībiešu saime, arī tie, kuri ikdienā nemaz tik cieši nedraudzējas.
Daudz bija arī to, kas vēlējās pateikties Baibai. Akurāti sakoptajā sētā (paldies Zojai un Edgaram Sīļiem!) gaiši skanēja Kolkas koklētāju un Līvlist dziedātās melodijas (arī cieņā un pateicībā Valdai Šuvcānei). Sveicēju pulkā bija gan apgāds „Jumava”, gan Līvu savienība un Līvu fonds, gan Brīvdabas muzeja ļaudis, kurus pārstāvēja etnogrāfe Irisa Priedīte. Lībiešu kultūras centra pārstāvji, atcerēdamies, ka pirms pieciem gadiem tieši šeit, lībiešu sētā, notika pirmās Dzejas dienas lībiešu valodā, un pieminēdami simtgadē lībiešu dzejnieku Alfonsu Bertholdu, veltīja Baibai viņa dzejoli „Ozols”. Tas vedināja uz domu, ka nebūtu slikti arī muzeja lībiešu sētā ieaudzēt savu ozolu.