Pirms 75 gadiem Ventspilī nāca klajā Friča Dziesmas dzejoļu krājuma „Līvzeme” pirmais izdevums. Tas aizceļoja pie lasītājiem 330 eksemplāros.
Tas sējums, kas tagad ir daudzos grāmatplauktos, ir Ventspils centrālās zinātniskās bibliotēkas 1991. gada izdevums, atzīmējot dzejnieka 85. dzimšanas dienu. Tās priekšvārdā dzejnieks Imants Ziedonis rakstīja, ka „tikai retai grāmatai piemīt apgarotība tādā atvērienā – no mūžības līdz skaistai jutekliskai tuvībai”. Vēl vairāk – viņš teica: „Šī grāmata ir himna Līvzemes valstij. Šī grāmata ir tāds kā sargeņģelis, kas mūs pasargā no ikdienības. Šī grāmata ir salda kā viršu smarža un iesāpas kā čiekurs plikā pēdā.”
Ziedonis piedāvāja sastādīt Latvijas dzejas karti, kurā būtu atzīmējamas dzejiskās piederības zonas, gara īpašumi. Viņš atzina, ka Fricim Dziesmam pieder Līvzeme, ka viņš ir īstenais Līvzemes ķēniņš. Jo viņš to radījis – draudzīgu, skaistu, sev līdzīgu. „Tā sāk starot. It kā pati no sevis, it kā no tevis, un latviešu kultūras vēsturē jūs ieejat abi nedalāmi – zeme un tu, kas to vārdā saucis.”
Ventspilnieks Fricis Dziesma, īstajā vārdā Fricis Forstmanis, dzimis 1906. gada 11. janvārī, bet miris 2004. gada 21. augustā Stokholmā. Viņš ir arī tas ventiņu mēlē rakstošais dzejnieks, kuru pazīstam ar pseidonīmu Ālant Vils.
Tiem, kuriem „Līvzeme” ir sveša, ieskatam daži dzejoļi.
Laimes meklētājs
Še būtu kā pasakā labi:
mīkstas kļavu un ābeļu ēnas,
gaisa strāvas siltas un lēnas
un tavu roku
maigie, saudzīgie glāsti –
bet es ilgojos vētras, mans draugs!
Es alkstu jestros,
sāļi brāzmainos vējus no jūras,
un smaržu, ko Līvzemes liedagā dvesmo
svaigi darvotās laivas.
Es redzu, kā skalotā kraujā
beržas viļņu valstīti oļi,
vētrā smilšu virpuļi griežas
un pusgāztām priedēm
saknes raujas kā savilktas stīgas.
Līvzemes rudenis
Līvzemes krastā
starp kroplām priedēm
atkal plaukst zilgani virši.
Viļņi berž
valganus oļus
un izmet vētrās
uz mudu spilveniem
sirmi dzeltainas dzintara drumslas
un salauztus dēļus no grimušiem vrakiem.
Vakaros zvejnieki gausi
vēro ilgi
jūŗu un mākoņus
un domā dīvaino domu,
kuŗa aizvienam atgriežas atpakaļ:
Dzīvei nav laimes – –
Gadi skrējuši ātrāk par kaijām
un bēgošu sauli uz viļņiem.
Mīlas dziesma baltajam egļu airam
kļuvusi skumja.
Ik vasaru smagāk
iegrimst ūdenī trunošā laiva
netīri brūnganām, lāpītām buŗām,
plūstošo smilšu gredzens
slēdzas aizvienam ciešāk ap kumušo būdu
un ceriņu sīko pie loga,
bet skrējējs – jaunības sapņu kuģis
slīd krastam gaŗām
tikpat tālu kā senāk –
kad gurdenā sieva bija vēl meitene jauna
un glabāja rūtīs
spozmi no jūŗas.
Tagad
tik vien vairs sudraba dienām,
cik reņģu zvīņu
uz vabās izžautiem tīkliem.
Ieplestiem redzokļiem
acis ilgi skatās pār viļņiem
mirāža alkstot,
kamēr naktsmākonis melns
noliek lietaino galvu uz pamestiem,
vētrās birzušiem Līvzemes krastiem
rudeņa tumsā.