Oficiālā informācija, ko pagājušajā nedēļā izplatīja Centrālā statistikas pārvalde, liecina, ka pagājušajā gadā Latvijā esot piedzimis viens lībietis. Pēc šīm pašām ziņām, mūsu valstī dzīvo 178 lībieši. Tas savukārt esot par pāris desmitiem vairāk nekā neatkarības sākuma gados. Tiktāl bezkaislīgā statistika. Tai tomēr ir pilnīgi vienalga tas, ka padomju laikos dzīvot Latvijā ar pasē ierakstītu nacionalitāti lībietis bija krietni vien sarežģītāk nekā būt latvietim. Tieši tāpēc ne viens vien šīs senās somugru tautas pārstāvis tolaik mīļā miera labad kļuva par latvieti, jo tā bija mierīgāk. Tagad, kad situācija mainījusies, izrādās, ka senču asiņu balss joprojām ir dzīva. Kā kļūt par lībieti mūsdienu Latvijā, par to saruna ar fotogrāfu Jāni Medni.

– Kā kļuvi par lībieti?

– Sākās ar identitātes meklējumiem. Kopā ar klasesbiedru komponistu Andri Dzenīti aizbraucām uz Lībiešu krastu. Sāku lasīt avīzes par lībiešiem, fotografēt. Tas notika pats no sevis, gandrīz kā zemapziņā, ļoti dabiski un viegli. Tad arī no sava tēva uzzināju, ka esmu līvs. Viss nostājās savās vietās. Bija braucieni pa Lībiešu krastu, fotosesija, pamazām viss kļuva aizvien nopietnāk. Taisīju izstādes, bukletus, līdz visbeidzot es fotografēju, fotografēju, fotografēju un sapratu, ka man kaut kas ar to visu jādara. Tad satiku lībieti Paulīni Kļaviņu. Saruna mani tā iedvesmoja, ka pārcilāju fotogrāfijas un izdomāju – jātaisa albums par Lībiešu krastu. Tas, protams, bija ļoti ambiciozi, uzrakstīju pieteikumu uz vienas A4 lapas un aizgāju uz Ventspils naftu. Tur teica – raksti augšā projektu un iesniedz Kolkas pagasta padomē. Pēc pusotra gada man zvanīja un teica – ir atradies uzņēmējs Kolkasrags, kas gatavs atbalstīt. Pa to laiku biju Beļģijā fotogrāfiju izstudējis. Tā viss notika ļoti vienkārši – gandrīz kā pats no sevis. Iznāca Zaļš balts zils – lieliska grāmata, brīnišķīga Raimonda Tigula mūzika. Tas pagaidām ir lielākais, ko esmu izdarījis.

– Bet es saprotu, ka ar grāmatas izdošanu nekas nav apstājies.

– Jā, izstādes bijušas gan Šrilankā, gan Francijā. Patlaban tā apskatāma Daugavas muzejā Doles salā, pēc tam turpinās ceļu pa Latviju, iespējams, dosies arī uz Somiju. Viss notiek, bet šo es varētu nosaukt par tādu sirds projektu, mākslas projektu.

Pēdējā laikā ir vēl viens cits projekts. Mēs esam līvu jauniešu loks, kas izveidojis organizāciju Līvu fonds. Faktiski šis jau ir tāds trešais līmenis. Sākās ar ceļojumu pa Lībiešu krastu, tad iznāca grāmata, tagad ir tāds, varētu teikt, politiskais un praktisko darbu projektu līmenis. Mēs esam organizācija, piesaistām naudu, veidojam projektus, tie jaunieši, kuri nemāk, mācās lībiešu valodu, mums ir savs portāls internetā, forums, kur visiem līviem satikties – livtmes.lv. Kaut kas līdzīgs draugiem.lv, tikai bez izklaides elementa, nopietnāks.

– Es domāju, ka tas gan bijis varens klikšķis – it kā esi latvietis, un tad pēkšņi izrādās, ka esi kaut kas pavisam cits. Man pašam arī igauņi un zviedri esot senčos, bet latviešiem jau tas laikam vispār ir ļoti raksturīgi, ka zem šis latviskās identitātes slēpjas visai raibs asiņu kokteilis, kas pēkšņi labvēlīgos apstākļos var izlēkt virspusē.

– Nezinu, cik tas ir pēkšņi. Nu jā – gēni spēlējas. Es to faktiski sapratu jau tad, kad mācījos vidusskolas pēdējās klasēs. Tagad ar manu identitāti viss ir kārtībā, māku lībiešu valodu, ir cilvēki, kurus esmu mudinājis mācīties, un, pateicoties man, viņi runā lībiešu valodā. Mums ir lielisks līvu jauniešu orķestris Nurmorkestõr, ar kuru nesen bijām Somijā, Lapzemē. Ventspils nafta mums palīdzēja. Arī te viss notika tāpat kā ar albumu – ļoti dabiski un viegli. Man zvanīja Valts Ernštreits un sacīja, ka vajag kaut ko uz Dziesmu svētkiem uzspēlēt. Tu, Jāni, esi arī mūziķis, ar Raimondu Tigulu tur ņēmies, mana māsa Ulla ari māk lībiešu dziesmas, izdomājiet kaut ko! Tā mēs arī izdomājām, ka esam pietiekami daudzi jaunieši, kas prot kādu instrumentu spēlēt un dzied. Sanācām kopā un sākām mēģināt, dziedāt to, ko visi zinām. Ar tādu džeziņa un regeja piesitienu, kaut ko nedaudz modernāku. Mana pirmā izglītība – esmu kontrabasists, līdz ar to man ir vieglāk ar šīm lietām. Uztaisījām pusotru mēģinājumu, un tad bija koncerts Vērmaņdārzā. Pēc tā cilvēki nāca klāt un vaicāja – kur var diskus nopirkt. Tā ir tā ķīmija – ja esi uz pareizā ceļa, ja kaut kas ir lemts, tas ari izdodas. Visas vajadzīgās durvis atveras.

– Atceros, pirms kāda laika bija tāds uz vēsturi tendēts pacēlums – taisīt dažādus rakstu krājumus par lībiešu kultūru, Lībiešu krastu, Vidzemes lībiešiem, izdot dažādus etnogrāfiskas ievirzes materiālus par seniem laikiem. Toreiz runāja – nu tik lībieši atdzims, bet viss kaut kā apsīka, jo šī akcija nedaudz atgādināja tādu kā Brīvdabas muzeju. Vai jūs sevi uzskatāt par šīs kustības turpinātājiem, vai tomēr tagad notiek kaut kas jauns?

– Redzi, tas ir ļoti garš stāsts. Viens ir runāt par kultūru, rakstīt par kultūru, taisīt konferences. Tāpat var runāt par valodu, iet kursos un klausīties lekcijas, ka lībiešu valoda ir 1500 gadu veca, bet latviešu valoda no tās ir pārņēmusi tādu vārdu kā kāzas. Tā var stāstīt ļoti ilgi, bet no tā jau neviens nesāks runāt līvu valodā.

Mēs sapratām, ka tas viss ir ļoti labi, tomēr jādara arī kaut kas reāls. Ir jārunā lībiešu valodā, mums ir Nurmorkestõr, mēs taisām projektus, kas notiek Lībiešu krastā un vērsti uz identitātes stiprināšanu. Mums ir skaidrs, kas jāizdara, zinām, ka situācija ir dramatiska, jo mūsu ir ļoti maz. Līdz ar to jāizdara desmit reizes vairāk nekā parasti.

Par šo kultūru ir tā. Es vadu arī organizāciju LATBUL (Latvijas Reģionālo un mazāk runāto valodu savienība). Tā pārstāv Latvijas mazākumtautību valodas un rūpējas par to prestiža celšanu, izmantojot Eiropas Savienības iespējas. Mēs to arī darīsim, un jāsāk ar informētību. Pašreiz mēs strādājam ar lībiešu, latgaliešu, vecticībnieku un Viru igauņu valodu. Lībiešu ir tiešām maz. Bet daudz ir tādu lībiešu, kas to nemaz neapzinās. Viņu vecāki pārcietuši padomju laikus, kad līvu valodā runāt nebija vēlams, tas varēja radīt problēmas, iespējams, varētu būt kādas represijas – tā nebija pirmā valoda ģimenē, to nekur nevarēja izmantot. Tas ir tas, ko sauc par valodas prestižu. Kad mēs paceļam valodas prestižu, cilvēki apzinās, ka tas ir labi, un sāk to darīt. Valodas prestižs ir vajadzīgs gan sabiedrībā, gan ģimenē. Prestižs – tā ir arī iespēja valodu lietot.

– Vienmēr esmu par to domājis. Lībieši taču apdzīvoja lielāko daļu tagadējās Latvijas, apzināti asimilējās, būtībā viņi jau nekur nepazuda. Var izrādīties, ka daudzi, kas sevi uzskata par tīrasiņu latviešiem, ir latvieši labākajā gadījumā otrajā vai trešajā paaudzē un līvu gars viņos vēl iekšā ir dzīvs.

– Jā! Jāņem arī vērā tas, ka līvu valodai ir 1500 gadu. Cik interesanti, ka, aizbraucot uz Igauniju, uz kādu konferenci, tur vienmēr ir izpratne, ka Livonija ir tagadējās kultūras pamats. Ja runā par sabiedrības atbalstu šeit – cilvēki to nenovērtē, nesaprot. Viņiem to nevar pārmest. Piecdesmit gadu Padomju Savienībā viņiem ir borēts, cik tas ir nevajadzīgi. Kāpēc lai viņi to mācītu saviem bērniem? Ir jātaisa ļoti liela kampaņa, lai viņi to sāktu apzināties.

– Man šķiet, ka latvieši tā īsti nemaz neapzinās to, ka dzīvo senajā līvu teritorijā, un neprot izmantot tās priekšrocības, kādas tas varētu dot. Ne jau velti vācieši teritoriju, kurā ietupst lielākā daļa tagadējās Latvijas un Igaunijas, nosauca par Livoniju. Bet mums šķiet, ka te mūžīgi mūžos skanējusi latviešu valoda. Tā tomēr ir vēsture, tāpat kā padomju laiki. Vai šodien tu kā lībietis esi brīvs un tev nekas netraucē būt līvam? Uz tevi neskatās kā uz vienu traku veci?

– Nē, lībiešu prestižs ir cēlies. Neviens uz mani kā uz traku neskatās. Manā bijušajā darbā, kad runāju pa telefonu lībiski, kolēģi vienmēr klausījās un teica – forši! Nē, to ļoti respektē. Somi un igauņi pat saprot, ko mēs runājam. Tikko vasarā mācīju lībiešu valodu Pālē. Tur bija nometne, kuru vadīja Julgī Stalte. Pālē ir muzejs, un interesanti, ka lībiešu lietas tur sākās ar to, ka viņi uztaisīja ciltskoku. Izrādījās, ka viņi visi ir lībieši! Vecāki izdomāja, ka bērniem vajag mācīties lībiešu valodu. Šajā nometnē nedēļas laikā varēja iemācīties elementārās valodas pamatus. Ar to arī viss sākas. Viņi var iesaistīties mūsu kustībā, veidot savu. Galvenais ir runāt. Mēs tagad nodarbojamies ar to, ka rīkosim lībiešu valodas kursus dažādos Latvijas novados.

– Pastāsti par lībiešu vasaras nometnēm!

– Ir dažādas nometnes. Pāles nometne bija viņu pašu iniciatīva. Jebkurš var uzrakstīt konkursam pieteikumu. Līvu savienība organizē ikgadējās bērnu nometnes Mazirbē, viņiem gan valoda diemžēl nav pats galvenais. Mūsu Līvu fonda nometnē piedalās pasaulē labākais līvu valodas profesors no Tartu. Mēs nedēļu nepārtraukti mācāmies līvu valodu. Mūsu nākamo nometni, kuru atbalsta SIF (sabiedrības integrācijas fonds), rīkosim Roņu salā, kur nedēļas garumā tiks filmēts materiāls DVD par līvu jauniešiem, kas mācās līvu valodu. Mūsu mērķis ir pēc nometnes pārslēgties uz lībiešu valodu.

– Kā ir ar lībiešiem radniecisko tautu atbalstu – igauņiem, somiem? Vai viņi palīdz?

– Ar līvu sabiedrību ir tāpat kā ar latviešu sabiedrību. Ir lietas, kas padodas viegli, ir tādas lietas, ar kurām grūti strādāt. Tartu universitāte ir tāda kā somugru tautu sirds. Viņiem ir ļoti nopietna attieksme, tur tiek gatavoti somugru valodu pasniedzēji. Mūsu labākie draugi ir hānieši. Ta ir tāda tauta, par kuru droši vien Latvijā daudzi dzirdēs pirmo reizi. Viņi dzīvo pie Munameģa. Viņiem ir tieši tādas pašas problēmas – grūti cīnīties par budžetu, jo valsts domā par pirmās nepieciešamības lietām, nesaprotot to, ka tā tiek nodarīts pāri mazajām tautām. Hānieši aicina mūs līdzi, iepazīstina ar saviem draugiem. Nesen kopā bijām jau pieminētajā Lapzemē. Interesanti, ka viņi runā savā valodā, mēs savā, bet cits citu saprotam. Šī valoda ir mums pat tuvāka nekā igauņu valoda. 13. un 14. novembrī kopā ar Valtu Ernštreitu brauksim uz Igauniju un Somiju prezentēt savu kultūru un portālu livones.lv, kurā sadarbībā ar Norden programmu esam izveidojuši jaunu projektu Līvu virtuālā komūna. Arī no Somijas ir ļoti liela interese, bet šis potenciāls nav pilnībā izmantots. Šie kontakti ar Igauniju, Somiju būtībā ir spēcīgāki nekā sadarbība ar Latviju. Ir, protams, dažādas programmas, kas ar krīzi gan krietni sarukušas, bet pie tā vēl ir daudz jāstrādā.

– Kā īsti ir pareizi – līvi vai lībieši? Vienubrīd diezgan stingri tika diezgan apgalvots, ka lībieši esot pareizāk, bet ievēroju, ka mēs sarunā lietojam abas formas.

– Nedomāju, ka no tā jātaisa liela diskusija. Mūsu sabiedrībā tiek lietotas abas formas. Lībieši skaitās literārā, līvi ir vienkārši īsāka forma un, manuprāt, ērtāka. Līvi, lībieši – ne jau nosaukums ir svarīgākais, bet būtība.

Jānis Mednis

• Fotogrāfs, kontrabasists

• Kopā ar Raimondu Tigulu radījis projektu Zaļš balts zils. To veido Jāņa Medņa Lībiešu krastam veltītais fotogrāfiju albums un Raimonda Tigula lībiešu mūzikas disks

• Darbojas Līvu fonda valdē

• LATBUL (Latvijas Reģionālo un mazāk runāto valodu savienība) prezidents

• Māca lībiešu valodu

• Viens no lībiešu foruma livones.lv un projekta Lībiešu virtuālā komūna vadītājiem

Publicēts laikrakstā „Neatkarīgā” 2009. gada 16. oktobrī