Aldim Ermanbrikam  pasniegta Gada balva par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā

Tas jau sakarā ar vecumu, nevis par talantu. Nu, it kā pienākas – telefonā nosmejas Aldis Ermanbriks (69), kad zvanu sakarā ar Latvijas mūzikas ierakstu gada balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā, kas šogad tiks piešķirta viņam. Balvu pasniegšanas ceremonija notiks 24.februārī Latvijas Nacionālajā operā.

Ermanbriks savulaik pats muzicējis, paralēli aktīvi darbojies mūzikas žurnālistikā radio un televīzijā, bijis Rīgas skaņuplašu fabrikas direktora vietnieks. Tagad viņš vada Rīgas skaņu ierakstu studiju un ir Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) valdes loceklis.

“Man te ir šis tas interesants,” saka Aldis un pasniedz man 1963.gada žurnālu Lauku Dzīve, uzšķīris atvērumu ar rakstu Jūra ir viņu druva, pie kura lasāms – Alda Ermanbrika teksts un foto. “Agrs rīts. Salacgrīva vēl snauž, bet tur, kur lēnīgā Salaca tiekas ar jūru, jau pukšķ motorlaivas, gar krastu steidz stūrainie zvejnieki garos gumijas zābakos, jādodas selgā apraudzīt stāvvadus. Jāved malā loms…” es lasu. Ermanbriks atkal smejas: “Es tajā laikā vēl biju students. Tas tā, lai būtu kāds joku piesitiens šai sarunai un tā nebūtu tikai par mūziku. Mūzika mani interesē arvien mazāk. Gribētu parunāt par politiku. To pašu, kas šodien notiek mūzikā, mēs varam redzēt arī politikā, un tur ir savārītas tādas ziepes, ka nevar saprast, kā viss beigsies,” kritiski iesāk Ermanbriks.

Saksofonists kolhoznieks

Vēl studēdams žurnālistiku, Aldis Ermanbriks kā otru specialitāti izvēlējās mūziku un apguva to konservatorijā. No 1958.gada viņš spēlēja saksofonu studentu estrādes jeb svinga orķestrī, ko vadīja Imants Kokars, viņa brālis Gido dziedāja vokālajā kvartetā. “Mēs visi bijām jauni, un – neticami – pat Kokari bija jauni. Orķestris bija diezgan populārs – izbraukājām visu Padomju Savienību. Spēlējām rietumu mūziku – kur tu krievu mūzikā dabūsi svingu?”

Paralēli Aldis spēlēja Skolotāju nama deju kapelā, kur dziedāja vēlāk populārais aktieris Bruno Oja. 70.gados bija grupas Selga mākslinieciskais vadītājs, spēlēja tajā saksofonu duetā ar savu seno līdzgaitnieku Raimondu Raubiško, ģitāristu Zigmundu Lorencu, dziedāja Andrejs Lihtenbergs. “Biju arī kolhoznieks – kolhozā iestājos, lai ansamblis varētu spēlēt tā paspārnē. Toties dabūju zemi Lapmežciema pagastā un uzcēlu tur māju.”

Neredzamā puse

Cilvēki, kuri piedzīvojuši pagājušā gadsimta 70. un 80.gadus, labi atceras Alda Ermanbrika seju no TV Varavīksnes – tajā laikā vienīgā regulārā raidījuma, kas iepazīstināja Latvijas iedzīvotājus ar pašmāju un ārzemju mūzikas jaunumiem skatāmā formātā. Ermanbriks gan uzsver, ka Varavīksne ir tikai viņa padarītā darba redzamā puse. Vēl 60.gados strādājot Latvijas radio par ziņu un vēlāk – mūzikas redaktoru, viņš pa dažādiem ceļiem dabūja ārzemju plates un pārkopēja mūziku no tām radio fonotēkas lentēs, ko pēc tam daudzkārt izmantoja. “PSRS vēstniecībā Parīzē strādāja latvietis Jānis Jaunzems, un viņš veda man plates. Man bija itāļu mūzika no kādas latviešu cirka mākslinieces, vārdā Mudīte, kura sarakstījās ar Robertīno Loreti. Tie bija personiskie kontakti, personiskā ieinteresētība un iniciatīva. Es varēju to nedarīt, jo mani par to tikai sita – tā tolaik skaitījās kaitnieciska darbība. Būtībā es darīju to pašu, ko Juris Lapinskis. Atšķirība tā, ka viņš ar mūzikas izplatīšanu pelnīja naudu, bet es to darīju sabiedriskā kārtā, papildinot radio fonotēku.”

Arī Latvijas radio Ermanbrikam bija raidījums Varavīksne ar klausītāju aptauju un vispieprasītākās dziesmas atkārtošanu nākamajā raidījumā, un jau tad izraisījušās pretrunīgas diskusijas. Par dziesmu Man šodien 18 gadu, ko dziedāja Vilcāne, saņemtas vēstules: ko tas nozīmē, vai dziesma aicina neņemt galvā vecākus un ģērbties, kā grib. Kalniņa Dūdieviņā pamanīts kaut kas no rietumiem jau pašā manierē. “Reiz uzliku Aretas Frenklinas souldziesmu Spanish Harlem – arī tā dziedāt toreiz nedrīkstēja, bet no kaut kurienes jau tai mūsu popmūzikai kājām bija jāaug, kaut ko jau es tur līdzēju. Šo to tajā tautas “sabojāšanas” lietā man ir izdevies paveikt.”

Varavīksne ekrānā

1971.gadā Ermanbriks saņēma piedāvājumu ar raidījumu Varavīksne pārcelties uz televīziju. Joprojām daudzi materiāli tika iegūti neoficiāli, jo citādi tos nevarēja dabūt. “Lielākoties materiālus dabūju no igauņu kolēģiem, jo Tallinā varēja redzēt Somiju un to, ko tur raidīja, varēja neoficiāli nokopēt. No sava honorāra par raidījumiem, kas bija 120 rubļu mēnesī, kaut ko arī samaksāju. Televīzija naudu nedeva, jo nedrīkstēju pat teikt, kā dabūju. Maskavā oficiāli kaut ko dabūjām no krieviem, VDR, čehiem, bulgāriem un rumāņiem, ar to varējām atsvērt, lai mums nepiesienas, ka tikai kapitālisti,” atceras Ermanbriks. “Kad nejauši parādīju Mihailu Barišņikovu Laionela Ričija dziesmas Say You, Say Me klipā, man zvanīja priekšnieks un teica, ka nu gan ir baigie sūdi! Drošībnieki interesējās, ka mēs disidentus rādām, kaut es nemaz nezināju, ka tas ir Barišņikovs. Bija jāraksta paskaidrojums, kur dabūju, un es uzrakstīju – Maskavā. Tad nomierinājās, kaut biju melojis,” atceras Ermanbriks un turpina par skatītāju vēstulēm, kuras reizēm safabricēja kritiskas. Tās nosodīja rietumus, lai kalpotu par vairogu un ļautu parādīt mūziķus, ko varas iestādes nodēvētu par padomju cilvēkam nevēlamiem. “Visam bija jābūt izglītojošam. Bet varēja iestāstīt vienu un rādīt kaut ko citu. Visu, kas skaitījās slikts, sauca par pankiem, un to nevarēja rādīt, lai nebojā jauniešus, bet nedrīkstēja jau arī neko skaistu. Ja videoklipos bija smuki sapucējušās nēģerietes, pārmeta, ka propagandē rietumus.”

Zupu vajag!

Ermanbriks saskumst, ka vienmēr tikai min Varavīksni, bet tas jau neesot vienīgais viņa raidījums. “Bija Jaungada raidījumi, Gadumijas melodijas, Činibaba, kur Stabulnieka ansamblis Tip top ar Vilcāni un Grīnbergu dziedāja. Mikrofona aptaujas pārraidēs biju redaktors no televīzijas puses. Vēl Ielūdz Raimonds Pauls. Man žēl, ka jaunais raidījums Krodziņā pie Paula ir vairāk nekā bēdīgs, bet Pauls pats laikam vismazāk vainīgs. Nez kāpēc Žoržam Siksnam ir pavāra cepure galvā. Tur es daudz ko nesaprotu, bet varbūt tas tāpēc, ka esmu vecs,” kritizē un reizē par sevi ironizē Ermanbriks.

“Mūsdienu popmūzika mani neinteresē, bet Busulis gan ir labs atradums – vismaz ir viens riktīgs vecis, kāda man pietrūkst! Mūsdienu popmūzikā mani kaitina visas šīs smalkās vīriešu balstiņas, bet Busulim ir īsta vīrieša balss, kur to zupu jūt, kad dzied. Ļoti laba ir Prāta Vētra, bet šī smalkā balstiņa!!! Es nevaru, sit tu mani nost! Tas pats arī ar Cosmos – šim vokālajam sekstetam zupu vajag! Vēl mani patīkami pārsteidza Linda Leen. Mums tādas dāmas pietrūka, citādi ir tikai visādas pelītes, kas dzied!” turpina kritizēt Ermanbriks.

Retais līvs

Aldis Ermanbriks pazīstams arī kā viens no retajiem lībiešiem. Trīspadsmito gadu viņš ir Līvu savienības valdes priekšsēdētājs. “Pasē esmu latvietis, bet vecaistēvs no tēva puses un vecāmāte no mammas puses ir lībieši. Arī tēvs un māte perfekti zināja līvu valodu, un man ir pienākums turpināt šo darbu, cik nu es varu. Rīgā ir piecas sešas līvu valodas grupas, ir kompaktdiski ar dziesmām un valodas ierakstiem – jāsaglabā vēlākajām paaudzēm tas vēsturiskais materiāls, kas vēl saglabājams, jo skaidrs, ka valoda ir tā lielākā bagātība, bet tā katastrofāli zūd, jo tā nav saziņas valoda. Ir tikai pāris cilvēku, kam tā ir mātes valoda. Pārējie ir miruši. Daudzi vietvārdi liecina, ka te pirms Livonijas ir bijusi līvu zeme. Cilvēki zina, ka ir Sužu bataljons, bet “suž” ir vilks līvu valodā. Ir Sužu muiža, un tai muižā ir redzams vilka bareljefiņš.”.

Intervija publicēta laikrakstā „Diena” 2009. gada 21. janvārī